Mūsu draudzība var būt daudzkājains radījums

Rakstīt par festivāliem – šajā gadījumā skati – vienmēr ir mazliet savādi. Teksta apjoms, ko veltīt katrai izrādei, ir neliels, tātad ko analītisku par izrādi pateikt ir izaicinoši, ja ne neiespējami. Rakstīt skatītājiem par jau notikušu festivālu vai skati, kas otrreiz tādā pašā saturā neatkārtosies, reklāmas nolūkos nav jēgas. Vērtēt kuratora darbu par izrāžu kopumu, lai gan relīzē solīta «rūpīgi veidota inovatīva un starpdisciplināra izrāžu izlase», bet post factum zināms, ka tomēr dzīve un tās nejaušības programmā ir ieviesušas dažas izmaiņas, arī nešķiet godīgi. Tomēr šis teksts top.

Tekstu kārtošu pēc skates programmā norādītajiem vecuma ierobežojumiem (vai ieteikumiem), sākot ar izrādēm jaunākajiem skatītājiem, beidzot ar 18+ saturu. Tādējādi izrāžu apskatu no abām pusēm ieskauj Somijas pārstāvji, kuri gan oficiālajā šā gada skates programmā netika iekļauti, bet liecina par skates nākotnes plāniem, par kuriem kādā televīzijas intervijā runā arī Mārtiņš Eihe, – paplašināt skates dalībvalstu skaitu, balstoties uz vienojošu kopsaucēju, piemēram, Baltijas jūru un starptautisku «draudzīgo» statusu.

Mans teksts un arī pati skate sākas ar visjaukāko no visām četrās dienās redzētajām izrādēm – Babygonia no Somijas, ko apmeklēju kopā ar dēlu. Izrāde paredzēta mazuļiem un bērniem no sešu mēnešu līdz divarpus gadu vecumam kopā ar pavadoņiem. Bet arī es savos 30+ nepavisam nejutos garlaikota, drīzāk aizrauta un iepriecināta, un šķiet, ka līdzīgi jutās arī Miķelis. Spēles laukums un izpildītājas Anna Nekrasova, Jenni Rutanena un Rosa Halme ar auditoriju atrodas vienā līmenī, izrādē katram mazajam skatītājam ir iespēja iesaistīties pēc paša vēlēšanās. Spēles laukuma centrā no griestiem karājas milzīgs rotējošs objekts – viss un nekas vienlaicīgi. Izrādes gaitā izpildītājas no milzīgā objekta atdala atsevišķus elementus, lai ar tiem iepazīstinātu skatītājus. No šī gaisa kuģa nokāpj jūras zirdziņš, gliemezis, medūza, skaras, sliekas, zivs, putns, spāre un vēl, un vēl. Tēli nav reālistiski, bet raisa asociācijas, tādēļ, visticamāk, tiem, kam vārdu krājums vēl nav tik plašs, ir cits priekšstats par to, kas viņu priekšā tiek izrādīts. Bez tā, ka milzīgais rotējošais objekts ir hipnotizējoši skaists, lai gan ne obligāti estetizēts, un tēli rodas un mainās organiski, galvenais izrādes ieguvums ir izpildītāju interakcija ar bērniem. Abas aktrises, kas kustina un iedzīvina milzu kuģi, (trešā izpildītāja piepilda telpu ar akordeona melodijām) ar cieņu piedāvā bērniem iesaistīties un respektē, ja kāds izvēlas to nedarīt. Aktrises ar bērniem nodibina rotaļīgu, tomēr neuzbāzīgu kontaktu, kas izrādes gaitā mainās un pielāgojas dažādajiem temperamentiem, nekļūstot par nekontrolētu skatītāju skraidīšanas balagānu ar izrādes elementiem, bet piedāvājot mums katram vērot sadarbību ar bērniem kā daļu no izrādes. Ceru, ka arī Latvijā teātra radītāji labprāt aizņemsies tādu izrāžu veidu un piedāvās jaunākajiem skatītājiem šādu absolūti demokrātisku un arī vecākiem saistošu teātri, un nebaidīsies no tā, ka divu vienādu izrāžu nebūs. 

Otra jaunākajiem skatītājiem (2+) paredzētā Justīnas Jukonītes izrāde Par cilvēku no Viļņas Leļļu teātra Lelė ir konkrētāka un shematiskāka. Ja Somijas pārstāvji darbojās vidē, kas sajūt katra bērna vēlmi un interesi iesaistīties, tad lietuvieši mirkļiem iesaista visus, pat ja tas kādam nav gluži pa prātam. Izrādes temps ir straujāks, un to virza vēlme izstāstīt dažas konkrētas lietas – parādīt cilvēka ķermeņa daļas un tām raksturīgākās darbības. Tā no milzu deguna izšļācas lipīgi puņķi, lielās lūpas pa visu zāli izkaisa bučiņas, no acs kaktiņa kā asaras birst tenisa bumbiņas. Šeit bučiņas sabučo vai katru zālē sēdošo (arī vecākus), nevis tos, kuri jūtas visdrošākie, un tas teātra klusinātajā gaismā neziņas pārņemtajiem var šķist lieki satraucoši. Jo izrādi virza obligāti naratīva pieturpunkti, ko jāpaspēj parādīt, nevis kopīga pieredze. Dažādu izmēru maņas orgāni un ķermeņa daļas, kā arī olas, no kurām tās dažbrīd izšķiļas, rada krāsainu un tēlainu vidi, kas rotaļīgi aizrauj un ļauj dzīvot līdzi. Patīkams bonuss abās jaunākajiem skatītājiem veltītajās izrādēs ir iespēja pēc tām rotaļāties ar uzveduma elementiem. Babygonia gadījumā šī iespēja tiek integrēta jau pašā izrādē un pēc tam vēl turpinās. 

Igaunijas Jaunatnes teātris ar izrādi Pārgalvīgie uzrunā skatītājus no trīs gadu vecuma ar tehniski precīzu stāstu par to, kā rodas lelle (un cilvēks?). To precīzi vada trīs izpildītāji Votele Rūsmā, Johanna Vaikso un Karls Sakritss. Arī šī izrāde priekšplānā izvirza maņas, lelles ķermenim pakāpeniski apaugot ar locekļiem un maņu orgāniem, kuri ļauj iepazīt pasauli aizvien krāšņāk un pilnīgāk. Šīs izrādes naratīvs jau pretendē uz mācības sniegšanu, kas, šķiet, ir aspekts, ko īpaši novērtē vecāki. Iegūstot pilnu maņu arsenālu, lelle kļūst pārdroša, kārīga un pārgalvīga, vēlēdamās iegūt sev vēl un vēl, tomēr visa rezultātā tā sadalās, lai atkal savāktu sevi pa daļām kopā un iegūtu savu patieso, harmonisko veidolu. Piemērots stāsts tik daudziem izdegušajiem pieaugušajiem – dzenoties pēc naudas, slavas, pašapmierinātības, skaistuma, miera un tā tālāk, un tā joprojām, sašķīstam sastāvdaļās un meklējam sevi no jauna. Bet starp bērniem kāda skatītāja izrādes beigās vīlusies paziņoja mammai: «Es neredzēju Tutu!»

Lietuvas Accompany ME ar laikmetīgā cirka izrādi À Mesure – apieties uzmanīgi piedāvā stāstu par draudzību ar akrobātikas elementiem bērniem no sešu (bet dažos avotos arī no astoņu) gadu vecuma. Autores un izpildītājas Monika Nevarauskaite un Elena Damasio, Sīra rats, dažas olas un pankūku smarža – šķiet, šī izrāde varētu uzrunāt arī jaunākus skatītājus, jo stāsts ar miksētām valodām (angļu, franču, lietuviešu, šķiet, nedaudz arī latviešu) ir par saprašanos un draudzību bez vārdiem. Draudzību veido fiziska, ķermeniska saikne, atgādinot, ka neverbāla komunikācija var būt tikpat spēcīga un būtiska kā verbāla. Tā aizsākas ar aizrautīgu eksperimentu, rotaļu un aicinājumu pievienoties un pamēģināt arī otram. Leļļu teātra lielā skatuve uz izrādes laiku absolūti organiski līdzinās laukiem vasaras brīvlaikā, ļaujot mācīties citam no cita, pieredzēt savstarpēju tuvošanos un vilšanos sacensības garā, bet arī salabšanu un draudzības transformāciju uzticībā un daudzkājainā radījumā. 

Programmā paredzētā izrāde no Latvijas Leļļu teātra Mīļumlietas tiek aizstāta ar Sēnēm – Latvijas meža sēņu Eirovīziju auditorijai no septiņu gadu vecuma. Tas ir populārzinātnisks mūzikls, kas Pamelas Butānes režijā, scenogrāfijā un tērpos, Agates Bankavas horeogrāfijā, Ances Muižnieces dramaturģijā un Jāņa Šipkēvica jeb Shipsea dziesmās ar Marta Pujāta vārdiem asprātīgi stāsta par aisbergveidīgo meža ekosistēmas daļu – sēnēm. Ar neapbruņotu aci mēs redzam tikai pašu mazumiņu! Izrāde piedāvā iepazīt plašu sēņu arsenālu – no bekām un gailenēm līdz tintenei, gļotsēnei un ķērpim, pa vidu parādot arī mušmires, suņu sēnes un citas. Neapšaubāmi stilīgie tērpi un lipīgās dziesmas izklaidē un izglīto ne tikai jaunākos skatītājus, bet arī viņu vecākus, ļaujot ikvienam no mums tapt par zinošāku un arī zinātkārāku viesi mežā. Liels bonuss izrādei ir tās muzikāli talantīgie izpildītāji Anna Klišāne, Agris Nātre un Krists Jēkabsons, kas viegli kā sēņodami izpilda Shipsea radīto melodiju kāpumus un kritumus.

Izrāde, ko neredzēju skates laikā, bet teksta vajadzībām noskatījos tās ierakstu, ir Liepājas Leļļu teātra Metamorfoze (14+), ko radījuši scenogrāfe un māksliniece Signija Joce un režisors Rihards Zelezņevs. Šeit ar nolūku scenogrāfi minu vispirms, jo izrādes lielākais trumpis ir spēcīgā un oriģinālā vizualitāte. Uz skatuves izvietotā šaurā dzemde ir lielisks gan estētisks, gan jēdzieniski ietilpīgs risinājums spēles laukumam. Tas gan praktiski ierobežo laukumu, lai skatītājiem nevajadzētu redzēt tehniskas darbības, gan iekadrē skatītāja uzmanību, ļaujot precīzi izmantot ne tikai lelli, bet arī gaismas. Cilvēkveidīgo lelli sākotnēji, gluži tāpat kā igauņu izrādē Pārgalvīgie, vada trīs aktieri – Aleksandrs Jonovs, Denisa Braša un Liene Gāliņa (ierakstā Inga Štelmahere), tomēr vismaz ierakstā tehniskais izpildījums šķiet smagnējāks un ne tik organisks kā igauņu kolēģiem. Protams, ir praktiski aspekti – lelles izmērs un materiāls, tomēr iztrūkst tehniskas pārliecības, bet tā, iespējams, ir mainījusies, izrādei pieaugot. Tomēr kā vizuālā teātra pārstāve šī izrāde pārliecina vairāk nekā atsevišķas skates programmā iekļautās izrādes, jo naratīvs, kas balstīts Franca Kafkas noveles Pārvērtība motīvos, nav obligāts. Vēstījums tiek izklāstīts vizuālā valodā un ļaujas tapt nolasīts bez paskaidrojumiem. Metamorfoze jeb pārvērtība tieši sasaucas ar mērķauditorijas – pusaudžu – fiziskajām, mentālajām un emocionālajām vecumposma izmaiņām, kad no mīlētajiem Gregoriem izšķiļas neredzēts radījums, ko no jauna iepazīt un iemīlēt. 

Kvadrifrona izrāde Sēri krāca ūdens viļņi (16+) ir tīrs fiziskais teātris Rūdolfa Gediņa (viņš arī autors, režisors un horeogrāfs) un Āra Matesoviča izpildījumā, kas iedarbojas uz skatītāju neverbāli un pārliecinoši. Abi izpildītāji vairāk vai mazāk visu izrādes laiku sit viens otru ar mainīgiem panākumiem. Lai gan izrāde līdz šim apstākļu sakritības dēļ lielākoties skatīta maskulīnā un femīnā pretstatījuma kontekstā, tomēr tieši vizualitāte un fiziskums varētu būt tie lielumi, kas definē konkrēto iestudējumu pašu par sevi. Brutālā atmosfēra, atkārtojums pēc atkārtojuma, nespēja izrauties no apburtā loka trāpīgi komentē pasaules ikdienas dzīvi, kurā agresīva konfrontācija kļuvusi par pastāvīgu eksistences veidu. Turklāt izrādē ieskanas apokaliptiskas un distopiskas vēsmas, kad skatuves mute piepildās ar it kā taustāmu zilu vielu, kas atgādina jūras dzelmi, parādot, ka agresija ir tikpat sena kā pasaule un turpināsies tikpat ilgi, cik ilgi pastāvēs radība. Iestudējums hiperbolizē mūsu ikdienu, bet netiesā to, turklāt ļauj novērtēt gan cīņas absurdo, nepatīkamo, gan arī skaisto un apbrīnojamo dabu. Izrāde pārbauda ne tikai izpildītāju (iespējams, arī skatītāju) fizisko izturību, bet arī vērotāja spēju piešķirt šim mēmajam, zilajam kino savus titrus.

Latvijas Leļļu teātra izrāde Nē! Nē! Nē! (16+), kas skates vajadzībām ir iztulkota un spēlēta kā No! No! No!, pievēršas vienas no vizuālā teātra acīmredzamās vienības – lelles – vēsturei un funkcijām. Malgožata Apse izpilda režisores un dramaturģes Veronikas Abdul-Visockas radīto izrādi tā, it kā tā būtu viņas pašas autordarbs. Izrāde pievēršas lellei kā rituāla, karnevāla un protesta daļai, atklājot arī faktus, kas liecina, ka patiesībā lelle ir daudz senāka, nekā varētu šķist. Lai gan izrādē mazliet ieskanas neveiklības un mulsuma vēsmas, tās šķiet apzinātas, jo, pirmkārt, izrāde brīžam atgādina lekciju, brīžam – sociālo mediju tiešraidi, kuras mērķis līdzīgi ir informēt un pamācīt. Otrkārt, ar patiesumu, dažbrīd pārliecības trūkumu, citām emocijām, kā cerības zudums un nogurums, tiek pārskatītas lektores un auditorijas hierarhiskās attiecības. Treškārt, šis viena cilvēka orķestris godīgi parāda, kā aktrise pati atbild par ikvienu izrādes elementu – muzikālo noformējumu, ainu montāžu, leļļu vadīšanu –, būdama godīga un neslēpjot nogurumu no tā, ka liela daļa pasaules smaguma ir jāiznes tieši uz sievietes pleciem bez ilūzijām. Tādējādi protests – ierastās kārtības izjaukšana – ir pilnīgi loģisks nākamais solis, pat ja cerība ir grūti saskatāma.

Apzināti labprāt paskrienu garām Igaunijas VAT teātra izrādei Austošie vijolnieki un Lietuvas Kauņas Valsts leļļu teātra Karalim Līram (abas izrādes paredzētas auditorijai no 16 gadu vecuma). Viens no iemesliem – šie darbi, lai gan nemaz nav savā starpā līdzīgi, balstīti jau esošās lugās. Austošo vijolnieku pamatā ir Prīta Pērna luga par dvīņu brāļiem izdomātā Japānā, kas, spriežot pēc apraksta programmiņā, paredzēta kā alegorija par Igaunijas šauro kultūras dzīvi. Savukārt Karalis Līrs balstīts Šekspīra lugā. Kamēr igauņu veikums šķita pārāk popsīgs, lietuvieši ar visaptverošu drūmumu garlaikoja. Lai gan nevarētu teikt, ka abās izrādēs trūktu oriģinalitātes un tehniskas varēšanas, uz kopējā skates fona tās atstāja neobligātuma iespaidu. 

Izrāžu apskatu noslēdzu ar Somijas Tehdas teātra un Grus Grus teātra kopražojumu Extra-Virgin Evaņģēlijs. Lugas autors, režisors un izpildītājs Ismaīls Falke (Ishmael Falke) atklāj mums stāstu par pirmo erotisko preču veikalu Bētlemē, kas tika atvērts 2000. gadā un pastāvēja tieši vienu dienu. Pēc īsa interaktīva ieskata seksšopa pastāvēšanā aktieris pievēršas reģiona sarežģītajai vēsturei, par iekarotājiem trāpīgi izmantojot dažādu izmēru dildo ar atšķirīgiem nacionāliem aksesuāriem. Vēsture apliecina to, kāpēc seksšops Bētlemē pastāvēt nevar un cik relatīva ir nacionālā identitāte tik iekārotai un bieži iekarotai teritorijai kā Palestīna. Interesanti, ka abas skatē redzētās monoizrādes, kas par skatuves kolēģiem izmanto lelles un objektus, bet primāri ir tekstā balstītas, savos secinājumos ir bezcerīgas. Abu izrāžu galvenie varoņi un naratīva izteicēji skatītājiem kādā brīdī sola, ka beigās būs cerība, bet, kad pienāk izrādes beigas, cerība ir grūti sataustāma, to nav iespējams izteikt vārdos, un šķiet, ka tā burtiski slīd ārā no rokām. Un šajā aspektā nav nekāda pārmetuma. Vienkārši godīga izjūta par pasaules šābrīža stāvokli, kurā cerība aizvien biežāk pazūd biezā miglā, padarot mūs mazliet saldsērīgi apātiskus, bet pateicīgus, ka esam un varam lāgiem atļauties tikt teātra atpestīti no ikdienas.

Saprotu, ka vizuālais teātris nenozīmē teātri bez naratīva, bet pieredzējis skatītājs droši vien gaidītu drošākus un radikālākus soļus prom no lineāra vēstījuma, kā tas darīts izrādē pašiem jaunākajiem skatītājiem. Šķiet, ka trenēt abstraktu domāšanu nenāktu par ļaunu arī pārējiem vecumposmiem un īpaši – pieaugušajiem. Būtisks skates trumpis ir tas, ka vai katra izrāde atbilstoši runā par tiešām aktuālo katrā vecumposmā, ko nevarētu attiecināt uz ierindas repertuārteātra plūsmu. Tādējādi skate piedāvā izdzīvot pieaugšanu paātrinājumā – no aizrautīgas pasaules iepazīšanas sešu mēnešu vecumā līdz kādu brīdi izklaidējošām, bet tomēr nogurdinošām gaiļu cīņām pilngadīgajiem, katrā posmā atrodot īsto un saistošo kopsaucēju, kas uzrunā mērķauditoriju.