Ideālās formulas meklējumos

Redzēt kaut ko ārpus Latvijas teātra nav vēlme vai iegriba, bet nepieciešamība, ko bieži vien ierobežo dažādi faktori. Šajā rakstā aplūkoto izrāžu komplekts izveidojās no tiem iestudējumiem, ko dažādu sakritību un pat nejaušību rezultātā kopš gada sākuma izdevies noskatīties Baltijas un Ziemeļvalstu kultūrtelpā. Ir arī tādi, kas tapuši jau pirms vairākiem gadiem, bet tieši režisoru izvēlēto stratēģiju tipoloģiskā līdzība lika detalizētāk paskatīties uz klasikas interpretācijām.

Svarīgi pateikt, ka tie nav nu jau tipiskie «ekrānu» uzvedumi ar nemitīgajiem aktieru tuvplāniem

Tādējādi manā uzmanības lokā nonāk trīs režisori – slovēnis Tomijs Janežičs (1972), kura Tēvocis Vaņa Viļņas Mazā teātra repertuārā ir jau kopš 2021. gada, Bosnijā un Hercegovinā dzimušais horvātu režisors Olivers Frljičs (1976) un viņa Bovarī kundze Stokholmas Karaliskajā drāmas teātrī jeb Dramaten, kā arī Latvijas režisors Dmitrijs Petrenko (1981), kurš turpina reformēt Tallinas Sidalinnas teātri un iestudējis pēc Ivana Turgeņeva romāna motīviem veidoto Braiena Frīla lugu Tēvi un dēli. Pirms šķetināt, kas šajās izrādēs ir atrodams, ir svarīgi pateikt, ka tie nav nu jau tipiskie «ekrānu» uzvedumi ar nemitīgajiem aktieru tuvplāniem. Vienlaikus šiem suverēnajiem mākslas darbiem ir arī kopīgas iezīmes, un primāri tas saistās ar interpretācijas brīvību un tiesībām uz ekscentriku, kas sevī iekļauj arī visai neierobežotu mūzikas izvēli.

VIŅA NEBEIDZ DZIEDĀT

Tomija Janežiča Tēvoci Vaņu jau emocionāli aprakstījis scenogrāfs Reinis Dzudzilo tālajā 2022. gadā: «Tā ir simfonija izcilam orķestrim. Ar asprātību, banalitātes apzinātu lietojumu, totālu teatrālismu, pilnīgu reālpsiholoģiju – vai drīzāk to varētu nosaukt par ticību, par nebaidīšanos nāves.»^[1] Izrāde joprojām ir dzīva, traģikomiska, rosinoša un, jā, gara – četras stundas un 40 minūtes. Šķiet, ka teātra valodas attīstība nav gājusi uz priekšu tik straujiem soļiem, lai četru gadu distance liktos ienesusi kādas būtiskas izmaiņas skatītāja attieksmē pret mākslas darbu, par ko vienmēr ir zināmas bažas, īpaši, ja skatāmies izrādes ilgdzīvotājas, ko turpina rādīt gadu desmitiem.