Izrādes beigās iznākuši no zāles, abi draugi uzreiz izvilka telefonus, lai pārbaudītu internetā, vai lietuvēna krusts tiešām izskatās tieši tāpat kā sātanistu pentagramma. Dace Vītola izrādē Puscilvēki. Foto – Matīss Markovskis

Bērni grib pieredzēt nezināmo

Vērojumi teātrī ap 2020. gadu, cenšoties saprast mūsdienu bērnu teātra skatīšanās paradumus

Es negribu apgalvot, ka zinu, kādām jābūt bērnu izrādēm un ko bērni no tām gaida. Tas ir dzīvs un mainīgs process, kura attīstības pavedienu cenšas nojaust un uztaustīt gan izrāžu veidotāji, gan bērnu vecāki un audzinātāji. Paši bērni, man gan liekas, visbiežāk neko konkrētu negaida – viņi vienkārši iet, kur viņus ved, un iešana uz teātri vien jau ir piedzīvojums, kuru lielā mērā veido arī lēkāšana pa peļķi pie foajē, krēsla sēdekļa šūpināšana, blakus sēdošā drauga bakstīšana, tumsas iestāšanās svinīgais moments un tā apziņa, redzot visapkārt citu bērnu galvas, ka šī izrāde ir paredzēta «mums» – šeit šobrīd ir bērnu pasaule un mēs piedzīvojam kopīgas atmiņas.

Iepazīstināt mūsdienu pasaules popkultūras pārsātinātos bērnus ar latviešu šausminošajiem folkloras tēliem

Man sanāk diezgan bieži kopā ar bērniem doties teātra piedzīvojumos – esam apmeklējuši visdažādākā formāta un satura izrādes gan brīvā dabā, gan dažādās telpās, pilsētās un valstīs. Es aptuveni zinu savu bērnu gaumi, kā arī savējo, kuras dēļ cenšamies apmeklēt kaut ko jaunu un svaigu vai arī kopā iepazīt klasiku. Bērni aug, un mēs no sirsnīgajiem mazuļu viencēlieniem pamazām esam nonākuši pie skolēnu repertuāra, kurā ir sarežģītāki sižeti, vairāk piedzīvojumu un ietverta arī pamācoša vai izglītojoša informācija par kādu svarīgu tēmu – vēsturi, cilvēku saskarsmi, bailēm, pieklājību, sadzīvošanu ar bēdām. Manu bērnu interesi par kādu izrādi bieži nosaka tas, ka viņi jau pazīst sižetu un varoņus vai zina, ka izrāde veidota pēc kādas mīļas grāmatas. Pēc Žaka Frīnsa stāstu izlases Skolotājs Jāps var visu izlasīšanas dēls drīz vien noskaidroja, ka ir arī šāda izrāde, un prasīja, vai varēsim uz to aiziet. Šķiet, tā bija pirmā reize, kad viņš pats lūdza viņu aizvest uz konkrētu teātra izrādi. Savā ziņā arī ierosinājums doties uz Edgara Kaufelda iestudēto izrādi Puscilvēki nāca no bērnu puses – dēla draugs ieteica, jo bija dzirdējis vai redzējis, ka scenogrāfs izrādei ir Kristians Brekte, kurš ar savām dauzonīgi sātaniskajām bērnu grāmatu ilustrācijām ir izpelnījies kulta mākslinieka statusu pamatskolas vecuma bērnu vidū.

Aizdomājos, vai manā bērnībā arī bija kāda reize, kad izrāde būtu interesējusi tieši mākslinieka dēļ. Mēs scenogrāfijā varbūt atpazinām Margaritas Stārastes rokrakstu un Gedimina Kotello leļļu izskatu, bet svarīgāki noteikti bija paši tēli, pazīstamie aktieri, deviņdesmitajos gados pievilinošs hits droši vien būtu bijušas Prāta vētras dziesmas, bet ne režisors un kur nu vēl scenogrāfs. Brektes popularitātes gadījumā lielu lomu nospēlē tas, ka viņu identificē ar noteiktu estētiku – «pa īstam» briesmīgu, bet vienlaikus arī pietiekami jautru un ironisku, kas ļauj domāt, ka tāda arī būs izrāde. Bet tā var tāda arī nebūt, un, iespējams, būtu pat vēl interesantāk, ja izrāde būtu veltīta kam citam, nevis šausmu tēmai, bet tumsas un baiļu klātbūtne nemanāmi ienāktu stāstā tieši caur izrādes mākslinieku.

Žurnāli