Radīšanas nepanesamais vieglums

Nevaru īsti atcerēties, no kura laika zinu, ka ir tāds Klāvs Mellis – aktieris un režisors. Ir uzplaiksnījumi, kuros Zirgu pasta Karamazovu zāles puskrēslā Jurijs Djakonovs lien ārā no sazin kādām kastēm, un tie man kaut kā saistās ar Meļļa vārdu. Varbūt kursadarbs? Katrā gadījumā tad, kad Dvēseļu utenis saņem Spēlmaņu nakts balvu, man jau ir noteikts priekšstats par katru no sešiem studentu komūnas dalībniekiem, kas apdzīvo katrs savu ledusskapi. Arī romu čali Dolāru, «kam viss kārtībā», kā televīzijas sižetā saka viņa iemiesotājs Klāvs.

Drīz pēc tam rodas valsts teātros netikušo aktieru apvienība Kvadrifrons, proti, radījums, kas, kā teikts mājaslapā, raugās uz visām četrām debess pusēm, kā arī pagātni un nākotni vienlaikus. Mellis ir viens no Kvadrifrona dibinātājiem, un vismaz man šis teātris sākas ar viņa režijas diplomdarbu Himna. Jauno arhitektu kaislības un to iemesls pagaisuši no atmiņas, toties labi atceros, cik intriģējoši bija trīs atstāsti par vienu un to pašu kovbojfilmu.

Jau pirmajās izrādēs vai to skicēs bija pamanāmas īpašības, kuru dēļ man Mellis ir iekritis dziļi sirdī. Pustumsa, mijkrēslis vai krēslas zona, kurā notiek būtiskais, bet pie kontrastiem pieradušām acīm neredzamais. Kaste, ala, burbulis, kurpes, galu galā – galva, kur ielīst, lai iejustos un izpētītu no paša atšķirīgo. Mierīgs pieņēmums, ka nav vienas versijas nekam: ne vēsturei, ne filmai, ne cilvēkam. Tiktāl uzskaitījumam nav nekādas hierarhiskas nozīmes. Bet galvenais – Klāvam Mellim piemīt mītiskā domāšana, pat ja viņš pats tā nemaz neuzskata. Un mītiskā domāšana nozīmē ne vien skatīties visos virzienos, pagātnē un nākotnē, bet arī izjust un sakārtot visu ieraudzīto vienotā pasaulainā, kur visam ir arī dabiski vienlīdznozīmīga vieta. Vēl ir vērts pieminēt, ka ļoti būtiska viņa īpašība ir humora izjūta bez pārākuma un citu apsmiešanas.

MEĻĻA KOSMOGONIJA

Pirmoreiz viņa mītisko domāšanu pamanīju pandēmijas laikā, negaidītajā mājsēdē rakstīdama dienasgrāmatu, un tajā piefiksēta arī liela daļa mēģinājumu, kad Kvadrifrona biedri tiešsaistē no nulles tapināja izrādi 24 h. Visaktīvākais un darbam gatavākais toreiz šķita Rūdolfs Gediņš, visprātīgākais – Klāvs Mellis. Viņš runāja reti, bet aizvien aicināja meklēt metastāstu un struktūru. Vienā no pirmajiem mēģinājumiem Klāvs piedāvāja trīsdaļīgu topošā uzveduma shēmu jeb varoņa ceļu, ko, aizņēmies jēdzienu no Džeimsa Džoisa, nosauca par monomītu.Pirmā tā daļā bija atdalīšanās, proti, varoņa sevis apzināšanās, jo «liktenis sauc», tāpēc šis nonāk pie «nezināmās pasaules maģiskā sliekšņa» un tiek pie «otrās piedzimšanas».