«Tolks», «ekšens» un vārdiņi

Sākotnēji Teātra Vēstneša aicinājumu vadīt sarunu ar Klāvu uztvēru kā mūsu kopīgu atrakciju, kā iespēju piešķirt papildu izklaidi mūsu ļoti ierastajai pasēdēšanai. Tomēr atbildība pret lasītāju un apziņa par potenciālu mulsumu mūsu pašu starpā, performējot balss ierakstīšanas aplikācijai, lika man meklēt konceptuālu pieeju šai sarunai. Šie meklējumi izgāzās, knapi iesākušies. Tad nu kādā nepatīkami vēsā pievakarē piesēdām ierastā lokālā, lai mēģinātu simulēt īstu sarunu. Pēc apmērām 30 minūtēm vairs nespējām izturēt paši sevi, un vakaru turpinājām off the record^[1]. Bet, kā jau teātrī nereti notiek, sapratu, ka vienīgais ceļš uz priekšu ir sakost zobus un izlikties, līdz sanāk. Tāpēc dažas dienas vēlāk, bruņojušies ar pāris atspirdzinošiem dzērieniem un apņēmību, nospiedām REC un ieņēmām sarunu biedru lomas. Un, kā arī teātrī nereti notiek, nonācām pie pilnīgi normāla rezultāta, kas ne mazākajā mērā neliecina par darbu, kas tika ieguldīts tā realizēšanā.

Rūdolfs Gediņš. Labi. Sveiks, Klāv Melli!

Klāvs Mellis. Labdien, Rūdolf Gediņ!

Gediņš. Uzreiz pateikšu, ka šī nav pirmā reize, kad mēģinām šo sarunu veikt. Mēs vienreiz jau mēģinājām, bet padevāmies, jo samulsām, kā to darīt. Mēs bieži sēžam divatā un runājamies, tāpēc ir savādi pēkšņi darīt to «oficiāli». Mēs ļoti daudz kopā strādājam.

Starp rokrakstu un štampu ir visai šaura līnija

Klāvs. Un kopā atpūšamies.

Gediņš. Jā, maz kas palicis nepateikts.

Klāvs. Ance [Strazda] teica, ka viņas ar Paulu [Pļavnieci] sakoda zobus, desmitos no rīta satikās kabinetā un to izdarīja.

Gediņš. Principā mēs līdzīgi, tikai astoņos vakarā, un mums sākumā nesanāca. Bet, nu jā, fake it till you make it^[2].

Klāvs. Labi, tu spēlē intervētāja lomu, es spēlēšu intervējamā lomu. Vismaz sākumā.

Gediņš. Pirmais jautājums ir par to, kura no visām teātra funkcijām, kuras tu izpildi, – aktieris, režisors vai dramaturgs, esi bijis arī scenogrāfs…

Klāvs. … jā, un arī tērpu mākslinieks.