Dailes kalnā kāpējas

Ar divām līdz lūpai pilnām tasītēm, kas šķind pie katra soļa, kāpju uz grimētavu. Mūsu grimētavu. Vienā tasē kafija, otrā zaļā tēja. Gan Lidija, gan Olga jau ir apsēdusies pie galdiņa, kuru pirms stundas esmu izvilkusi no kāda Dailes teātra pakša. Balts galdauts, puķupodiņš, svecīte, šķīvis ar eklēriem… Viss liecina par to, ka man nav ne mazākās nojausmas, kā sagatavoties šādai sarunai. Vai tādai vispār var sagatavoties. Apsēžos. Rokās jau desmitiem reižu pārlocītā lapele ar sagatavotiem jautājumiem. Nolieku to uz galda, ieskatos kolēģu acīs un laimīga aizmirstu visu tur pierakstīto.

Madara Viļčuka. Jums blakus esmu jau trešo gadu, bet neesmu uzbāzusies ar jautājumiem, un jūs neesat bijušas uzbāzīgas ar padomiem. Laikam esam uzvedušās kā īstas latvietes. Tāpēc šodien jūtos mazliet saviļņota un satraukta. Kā šodien jūtaties jūs?

Lidija Pupure. Tā kā pirms eksāmena, kuram neesmu gatavojusies.

Olga Dreģe. (Smejas.) Es vienkārši jūtos veca. Ņemot vērā nodzīvotos gadus, man jāteic tā, kā Anda Līce savā jaunajā grāmatiņā: es baiļojos no savas nākamās pieturas. Tā arī sauc grāmatu – Nākamā pietura. Viņa tur tik filozofiski runā par laiku, mīlestību… Ļoti skaisti. Turklāt man tagad pie Kairiša Sapnī par rudeni ir jāspēlē tā mirusī vecmāmiņa, kas piedalās visā, jo viņš grib filozofēt par novecošanu, cilvēces attīstību, kā mainās paaudzes. Tad savos gados es varu teikt – mūža laiks ir dots tik īss, lai katra paaudze varētu sākt no gala.

Lidija. Es jau nu gan teiktu, ka vienā mūžā nekādu lielo izaugsmi sasniegt nevar. Es ticu, ka es nākšu atkal!

Olga. Mazbērnos iedzimst gēni.

Lidija. Ar gēniem vien pat varbūt ir par maz. Mūsu dzīves pieredzei ir vislielākā nozīme.

Olga. Anda Līce saka: es auklēju galvu, lai varētu iemidzināt domas. Cik skaisti tas ir!

Lidija. Faktiski tā ir meditācija.

Madara. Par šo māku mūsdienās tik daudz runā un tik maz praktizē.

Lidija. Gribas teikt, ka latvietis to māk. Nav šīs haotiskās plūsmas. Kad tevī ir miers, tad rodas radošas domas. Un koncentrēšanās – tā jau ir meditācija. Kad vari koncentrēties uz vienu – vai uz savu sirdi, vai uz vertikāli…

Madara. Bet cik ļoti miers jums saistās ar vientulību?

Olga. Mūsu profesijā vientulību tā neizjūt, jo mēs esam iemācījušies līdzēt citiem, domāt par citiem, par likteņiem, par mūžību… Jā, nu, Rainītis jau arī teica: «Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada…» Tad jāpaliek ar sevi. Mēs jau saprotam, ka tuvojamies laikam, kad mūs profesijā neviens vairs nepieminēs, jo viss aizmirstas. Neviens vairs neatceras Lilitu Ozoliņu, nerunājot par Hariju Liepiņu.

Lidija. Tie, kas ir aiz tevis un kuriem esi mīļu vārdu teicis vai noglāstījis, – tie atceras.

Olga. Bet nākamā paaudze, jā.