Godīgi izstāstīt stāstu

Toms Veličko rada pilnīgi brīva cilvēka iespaidu. Šķiet, viņš ļaujas visam, kas nāk, un tiek ar to galā pēc labākās sirdsapziņas. Un bez spiediena. Mēs satiekamies pēcpusdienā starp Toma mēģinājumiem, sēžam rosīgajā Kimmel kvartālā karstā saulē un vējā, un viņš man ar sportisku azartu vaicā – par ko tad mēs runāsim. Pirms brīža turpceļā, kad Tomam jautāju, kāda ir viņa attieksme pret intervijām, viņš atbild, ka ļoti kaitina klišejiski jautājumi, un nu es esmu sprukās.

Rute Priedulāja. Tu tik kritiski pateici par klišejiskiem jautājumiem, ka es tagad vairs nezinu, ko lai tev jautā!

Toms Veličko. Nu nē, nē! (Smejas.) Man tie nepatīk, jo es katru reizi atbildu kaut ko citu.

Nu, ļoti labi!

Bet tad nav konsekvences. Man tikko bija viena intervija, starp citu, arī studentei, un tur bija klišejisku jautājumu kaudze.

Tad pasaki kādu klišejisku jautājumu!

Kā tu skaties uz teātri? Kas tev ir teātris? Viss kārtībā, es saprotu, katram cilvēkam būs cita atbilde, man arī būs cita. Bet mana atbilde nākamajā dienā, iespējams, būs vēl pilnīgi cita. Un līdz ar to tā nav taisnība. Tā ir taisnība un meli reizē.

Tieši tāpēc ir jāuzdod tādi jautājumi, jo tad var izsekot, kā mainās domas.

Bet ja kāds izlasa to interviju trīs dienas vēlāk, tad sanāk, tas jau vairs neskaitās, jo tajā dienā es vairs tā neatbildētu. Es neesmu to sev nodefinējis.

Varbūt nemaz nevajag. Bet labi, tad es iešu soli tālāk. Ko tu mēģinājumu procesā prasi no sevis kā no aktiera un kā cilvēka?

Es pret sevi esmu diezgan prasīgs. Tas nāk jau no bērnības, es jau arī esmu no Valmieras.

Jā, mēs vienā skolā mācījāmies.