Manā pieredzē par gadsimtu lūzumpunktu mūsu puses teātra stilistikā kļuva 2000. gadā tapušais Jāna Tates Brīvā kritiena iestudējums. Laura – Agnese Zeltiņa, Osvalds – Alvis Hermanis. Foto – Gints Mālderis

Maiguma saldā nasta

Pauls Bankovskis - Teātris un intelekts

Es itin labi atminos – tas sākās vēl agrā bērnībā ar atklājumu, ka pastāv nošķīrums starp neīstumu un īstumu. Iesākumā es to pamanīju spēlējoties. Dažas no vecāku pirktajām rotaļlietām – galvenokārt runa bija par spēļu mašīnītēm – izskatījās gluži kā tās pašas, kas garām Līgatnes mājai mēdza braukāt pa ielu. Citas drīzāk atgādināja neveiklus viltojumus vai īstenību nekad neiepazinušu ražotāju fantāzijas. Par pirmo spilgtāko īstuma iemiesojumu kļuva Austrumvācijā izgatavots rotaļu dzelzceļš, kas bija pieejams vietējā pirmsskolas vecuma bērnu pieskatīšanas iestādē. Ar dzelzceļu gan spēlējās vecākie bērni, man neļāva tam pat pieskarties, līdz patiesa reālisma apguvei vēl bija jāpaaugas. Piekļuve īstumam sākās vien tad, kad pastāvīgi sāku šķirstīt vecāku iegādātos gleznu albumus un vākt automašīnu modelīšus. Mākslas darbos – vienalga, vai tie bija Līvijas Endzelīnas klusās dabas, franču Barbizonas skolas pārstāvju darinātās ainavas vai Felicitas Pauļukas zīmētie akti – es meklēju apliecinājumus man pazīstamajai un pieņemamajai realitātei. Par īstu sensāciju manā mākslas uztveres pieredzē kļuva Miervalža Poļa, Līgas Purmales un Bruno Vasiļevska centieni fotoreālisma virzienā. Lai kas arī tā būtu par mākslas jomu, atbilstība manai uztverei pieskaņotam īstumam bija galvenais vērtēšanas kritērijs. 

Teātris nebija nekāds izņēmums. Ādolfa Šapiro 1981. gadā iestudētie Paula Putniņa Gaidīšanas svētki bija OK, jo skatuves centrā bija uzstādīts īsts bērzs un Edgara Liepiņa spēlētais puišelis sētmalē it kā pat čurāja, bet tā paša režisora Trešās impērijas bailes un posts manā izpratnē jau balansēja uz bīstamas robežas – īstuma uztverei traucēja muzikālās velobraukšanas starpspēles starp ainām. Tādus nosacītībā visai pamatīgi sakņotus mākslas veidus kā balets, pantomīma, dzeja vai instrumentālā mūzika es neatzinu vispār. Vienkārši ģimenē šādas lietas nebija pieņemtas. Labi atminos, ka viens no brāļiem reiz bija devies Rīgā klātienē vērot daiļslidošanas sacensības un pēcāk pārējiem atstāstīja gūtos iespaidus. Gan viņam kā skatītājam, gan man kā atstāstījuma klausītājam, šķiet, visspilgtāk prātā palika vien paši elementārākie, bet pazīstamā konkrētībā nosaucamie ledusdejošanas soļi, piemēram – «eglīte». Vecāku darba kolektīva brauciens uz lietuviešu teātri skatīties kādu Eimunta Nekrošus izrādi (tā varēja būt Un garāka par mūžu diena ilgst) sagādāja neizpratnes pilnu vilšanos. 

Arī pamatskolā burtiskums un reālisms man bija tuvāks par abstrakcijām. Teksta uzdevumi matemātikā šķita saprotamāki par uzdevumu risināšanu saistītā pierakstā. Un arī Lietišķās mākslas vidusskolā, lai gan tas varbūt vairs nebija īsts sociālistiskais reālisms, kaut kāds reālisms tomēr dominēja gan zīmēšanas pamatu apguvē pēc Vitālija Karkunova skolas, gan glezniecības nodarbībās pie it kā lecīgā un progresīvā Kārļa Siliņa. 

Žurnāli