Vienam tēvs, otram dēls, trešam – koki

Pēc Elīzas Dombrovskas Zelmiņas prologā izpildītās tautasdziesmas aranžijas baltais priekškars paceļas, smagiem basiem skanot, videoprojekcija uz Latvijas ainavas fona strauji pārskrien vairākām desmitgadēm, un piezemējamies šeit un tagad – 2026. gadā. Indrānu sākums it kā ieved par izrādes mūziku un skaņas dizainu atbildīgās grupas Alejas (Kirils Ēcis, Spāre Vītola, Reinis Žodžiks) koncertā, tikai Elīza, kas arī koncertos mēdz piedalīties, ar neraksturīgām bizēm. Toma Zeļģa video, ko redzam uz baltā priekškara, tīri labi sasaucas ar Aleju videoprojekciju estētiku – kadru mikslis ar Latvijas ārēm, ar astronautu, kas piezemē Latvijas karogu uz Mēness, neglītā un bezgalīgi skaistā ikdiena ir tikpat pretrunīgs un tieši kontrastā dzīvi apliecinošs, kādu ir gadījies redzēt grupas koncertos. Lai gan dziesmā Baiļu nav nolasāms drīzāk Sprīdīša motīvs, arī Indrāniem tā piestāv. Vienīgi… Šķiet, ka tieši bailes šajā sētā ir visiem. Bet pieņemsim to kā uzmundrinājumu un vēlējumu tiem, kas vēl varam censties mainīties un neesam iebalzamēti grāmatu lappusēs.

Tavs bērns ir agresīvs, jo tu esi agresīvs

Kaspara Znotiņa Indrānu tēva un Baibas Brokas Indrānu mātes jauneklīgums kontrastā ar Aleksandra Rusteiķa un Alfreda Amtmaņa-Briedīša spēlfilmas Indrāni kadriem apliecina, ka tiešām redzam jaunu Indrānu versiju, kurā vecums sākotnēji ir mazliet relatīvs un varoņi piedzīvo strauju novecošanu, sižetam attīstoties. Kristīnes Pasternakas radītie tērpi pastiprina mūsdienu klātbūtni, reizē arī skaidri iezīmējot paaudžu, statusa un vecuma atšķirības. Ar šodienu kontrastē vien Blaumaņa valoda, bet pie tās kā stila paņēmiena pierod ātri.

Scenogrāfe Monika Korpa (scenogrāfes asistente Justīne Jasjukeviča) Indrānu saimei piešķīrusi garu galdu, kurš sākumā ar vaskadrānu, vēlāk – ar galdautu iezīmē tradicionālo saimniecības sadalījumu kungos un kalpos (vēlāk arī iebūviešos, runājot Edvarta vārdiem). Savukārt motorzāģis Indrāntēva rokās, kas sadala garo galdu divos, nostiprina konflikta neatgriezenisko dabu, savukārt galdsegas materiālu maiņa, visticamāk, norāda uz saimnieču atšķirīgo pieeju taupīšanai. Galds kā saimniecības mikromodelis no saimi vienojoša elementa pārtop par pirtiņu un pat nāves gultu, pa starpai kalpojot par lepnās vientulības salām. Pārējo scenogrāfiju veido lieli audekli, kas cits pēc cita izpilda prospekta funkciju, uz kuriem redzamas lielformāta fotogrāfiju izdrukas no muzeju un institūciju arhīviem ar sadzīviskiem kadriem no pagājušā gadsimta 20. un 30. gadiem Latvijā. Audekli mūsu acu priekšā satinas kolonnās jeb Indrānu (bēdīgi) slaveno koku stumbros, gadu gredzenos burtiski ieskaujot mūsu pašu vēsturi un senčus. Koki jeb kolonnas, uz ko vairākkārt norādījusi Monika Korpa un arī izrādes plakāts, ir atsauce uz antīkās pasaules arhitektūru. Tās savieno pagātni ar nākotni, zemi ar debesīm, horizontāli ar vertikāli un liecina par laiku un dabas varenību, kuras priekšā uzskatīt cilvēku par radības kroni šķiet grandiozi aplami.