Par mīlestības dīvaino dabu
«Šaubas» un «Stikla zvērnīca» – amerikāņu dramaturģijas iestudējumi Valmieras teātrī
Ar vārdiem «viegli un skaisti» kāds pusaudžu – bet ne tikai – kulta grāmatu varonis, skolotājs, starp citu, noformulēja talantīgu un mērķtiecīgu darbu, aiz kura nav saskatāmi sviedri un centība. To gribas piedēvēt arī divām nesenām izrādēm Valmieras teātrī – Džona Patrika Šenlija lugai Šaubas, ko Apaļajā zālē iestudējis Toms Treinis, un Tenesija Viljamsa Stikla zvērnīcas interpretācijai Jaunajā jeb black box zālē, ko radījusi Inese Mičule. Tieši talanta vieglums apvieno tās krietni vairāk nekā fakts, ka abu pamatā ir amerikāņu dramaturģija, kam pēc redakcijas ieceres vajadzēja kļūt par raksta saistvielu. Ja nu meklējam tieši pēc tās, tad vienojošs elements, protams, ir grods un interesants stāsts. To kā amerikāņu drāmas un teātra būtisku iezīmi minēja autori, kas žurnāla 2025. gada ceturtā numura Tēmā reflektēja par šīs valsts kultūras maigo varu pasaulē un Latvijā.
STARP PATIESĪBĀM
Toma Treiņa iestudētās Šaubas skatījos, kad tās bija spēlētas vismaz mēnesi, un, gluži iespējams, bija noticis tas, ko reiz teica Guna Zariņa: «Izrādes, ko aktieri mīl, ļoti mainās.» Salāgojot savus iespaidus ar kolēģu rakstīto, pamanīju, ka režisora stingri būvētā izrādes celtne nav izļodzījusies, toties tēli it kā atslābinājušies un kļuvuši lokanāki. Nemainoties izrādes laikam un spriedzei, aktieri spēlē reizē blīvāk un neparedzamāk, katrā darbībā ieliekot arī pretdarbību.
Lugas fabula ir vienkārša. Katoļu skolas direktorei Aloīzijai Bovjērai, Žēlsirdības māsu ordeņa mūķenei, rodas aizdomas, ka viens no skolotājiem, priesteris Brendans Flinns, ir izdarījis seksuālu noziegumu pret kādu no skolēniem, izmantodams to, ka viņa apdzīvotajā plebānijā jeb mācītājmājā sievietēm, proti, visām pārējām mūķeņu kārtas pedagoģēm, aizliegts spert kāju. Pierādījumi tālab nav iegūstami, kas netraucē māsu Aloiziju apsūdzēt Flinnu un panākt, ka viņš skolu pamet. Sarežģītas ir attiecības un pārliecības.