Viena aktiera teātris

Kultūras un sabiedrisko notikumu pārsātinājums izpludina robežas, neitralizē kritērijus un diskreditē klasifikācijas. Joprojām tiecoties piedzīvot oriģinalitāti, vēlamies apmierināt katrs savus subjektīvos jutekļus, bet vai gūto gandarījumu saistām ar mākslinieku izteiksmes līdzekļu savdabību? Joprojām raisa ziņkāri personiski stāsti, kas sola uzticamas pieredzes reprezentāciju, bet vai neskatāmies ar aizdomām uz indivīdiem, kuri apzināti paceļ galvu virs pūļa?

PAR JĒDZIENU

Līdzīgi varētu šķist, ka arī monoizrādes jēdzienam ir tikai formāla nozīme teātru repertuāru un hroniku žanriskai raksturošanai. Turklāt statistika liecina, ka to iestudēšana ir visai ikdienišķa parādība. Tajā pašā laikā, apcerot efektu, kādu atstāj viena aktiera izrādes, un motīvus, kas mudina uz skatuves kāpt vienatnē, jāatzīst, ka solo priekšnesumos ir kas dumpiniecisks un tādēļ izaicinošs, jo tā vienmēr ir satikšanās vienam pret vairākiem – gan skaitliski, gan idejiski. Šādos apstākļos citu mērogu neizbēgami iegūst aktiera skatuviskā klātbūtne un par patstāvīgu zīmi var kļūt viņa kustība, balss vai skatiens.

Monoizrāde sen vairs nenozīmē uzdrīkstēšanos, kas saistīta ar atkāpšanos no pieņemtām teātra veidošanas praksēm, jo arī mūsdienu repertuāra teātru vērienīgos inscenējumos aktierim var izkrist loze faktiski neierobežotām izpausmes iespējām. Monoizrādei ir saistība ar ambīcijām profesionāli pārbaudīt sevi atšķirīgā teritorijā, pārkāpjot iekšējās robežas. Bet galvenokārt tā varētu būt par zemapzinīgu vēlmi pārņemt kontroli pār saviem darba instrumentiem, atbrīvojoties no aktiera kā visu citu teātra profesiju un teātra kā institūcijas mūžīgā ķīlnieka lomas. Tā ir atgriešanās pie dabiskās nepieciešamības pēc teātra, kura vienīgais nemaināmais saskaitāmais ir aktieris. Tā gan ir arī zināma narcisma forma, kad aktieris savu profesionālo personību pierāda, apzināti eksponējot savu individualitāti un manipulējot ar savu skatuvisko pievilcību, te atklājoties cilvēkam, te slēpjoties aiz tēla.

2025./2026. gada teātra sezonā ir tapušas sešas monoizrādes. Katra no tām un to veidotāji ir ļoti atšķirīgi, viņi pārstāv dažādas paaudzes un runā par nesalīdzināmām tēmām nesalīdzināmās intonācijās, turklāt arī iestudējumu inscenējuma pakāpes un aktieru iesaiste to tapšanā atšķiras. Sezonas noslēgumā atgriežoties gūtajos iespaidos par aktieru aizstāvētajām dzīves pozīcijām, tās varētu noformulēt kā: sapņainas atmiņas – Ieva Puķe Valmieras teātra izrādē Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?; kareivīgu apņēmību – Kristaps Kristers Ozols Valmieras teātra izrādē Sākums; eksistenciālu izmisumu – Reinis Boters teātra trupas Kvadrifrons izrādē Viltvārdis; pieredzes saldsērīgu smīnu – Normunds Laizāns Latvijas Nacionāla teātra izrādē Zīda čūska; pragmatisku aizrautību – Dāvids Pētersons Jaunā Rīgas teātra izrādē Ledus garša; bezierunu padevību dižas personības mēroga priekšā – Tālivaldis Lasmanis Valmieras teātra izrādē Čērčils.