Blaumaņa dadža lapas

Abi latviešu dramaturģijas klasiķa uzvedumi, ko šajā sezonā veidojusi režisore Inese Mičule, – Ļaunais gars Valmieras un Ugunī Nacionālajā teātrī – ir rosinoši un izaicinoši skatuves darbi, kas neglaimo ne skatītājiem, ne tēlotajiem cilvēkiem. Paradoksālā kārtā režisore ir izvēlējusies atteikties no daudz kā tāda, kas tradicionāli saistīts ar Blaumaņa mākslas pievilcību, tostarp neuzsvērt raksturu pašapziņu, kas sakņojas latviešu nācijas veidošanās laikmetā un padara rakstnieka tēlus saprotamus, dzīvības spēka pilnus, kaut reizē arī ievainojamus. Šajā gadījumā vērtīgi ir paraudzīties uz Blaumaņa darbiem no pretējās puses, un šāds skatījums atklāj tēloto cilvēku nespēku, šaubas un dziļāku ideālu trūkumu. Domājot par abām izrādēm ilgākā laika posmā, secinu, ka tās visai precīzi sabalsojas ar mūsdienām un balstās uzmanīgā Blaumaņa tekstu lasījumā, turklāt ir dzīvi organismi pārmaiņu procesā.

SĀPĪGI AKTUĀLAS TĒMAS

Blaumanim, visticamāk, nebija ilūziju par cilvēku dabu, un skaudrumu, kāds atklājas abos iestudējumos, tiešāk vai atturīgāk paudis arī rakstnieks pats. Drāmā Indrāni zīmīgi ir vārdi, ar kādiem Indrānu tēvs pavada audžudēlu Noliņu, kurš dodas no laukiem uz pilsētu. Aprakstīdams, kā pie dzirnavu slūžām ūdenī iemestu lapu straume arvien ātrāk un ātrāk rauj projām uz kritumu, Indrānu tēvs piebilst: «Un tad tu redzi, kā viņa sapaisīta un saplosīta pa grāvi aizpeld projām… Tāda dadža lapa tu esi, Noliņ. Esmu tevi gribējis izraut no straumes, bet tu peldi un peldi uz ratu kambari.» Sāpes, ar kādām teikti šie vārdi, ietver paša rakstnieka pārdzīvojumus, 20. gadsimta sākumā tālu no mājām Pēterburgā ar žurnālista darbu cenšoties nodrošināt iztiku un sagādāt līdzekļus Braku uzturēšanai. Un ar to veicās visai smagi, kā Blaumanis atzīstas vēstulē Kārlim Štrālam 1904. gada 28. aprīlī: «Es dzīvoju Pēterburgā – «Noliņš» ar mammu saimniekoja pa māju. Ko Dievs nepostīja, to postīja tas krustdēls ar savu jaunību un vieglprātību.» Blaumaņa krustdēls Kārlis Šteinbergs ir viens no tiem jaunajiem, kurus rakstnieks vēro savā apkārtnē, un viņa diagnoze ir visai skarba. Pēc nepilna gada, 1905. gada 17. martā, savu devu pārmetumu saņem arī Kārlis Štrāls: «Jūs paliksat uz pusrata. Nevis kādu nekādu «apstākļu» dēļ, bet savas ļurcīgās dabas dēļ. Es Jums esmu sprediķojis: stiprinat savu karakteri! Uz to Jūs man tā no augšas apsolāties «laboties», bet neturat par vajadzīgu to patiesi mēģināt darīt. Ļurkāties ir saldāk. Es prasu, kā stāv ar dzeršanu. Uz to Jūs turat par gudrāku neatbildēt nekā.» Šie Blaumaņa vērojumi tuvākajā apkārtnē sasaucas ar Edītes Tišheizeres recenzijā (Ir, 26.03.2026.) secināto, ka vairāki režisores Ineses Mičules iestudējumi, tostarp Ugunī, ir vērtējami kā centieni kritiski analizēt, kas traucē pilnvērtīgi dzīvot šodien. Turklāt atbildība par to lielā mērā jāuzņemas pašiem. Kā to pirms četriem gadu desmitiem Māras Zālītes lugā Tiesa atsedza Vārdotāja, atbildību sviežot sejā kā nesaudzīgu atklāsmi: «Bez vainas? Tu? Kas nodzēris ir savu tēvu zemi / Un savu vārdu, godu! Kas nolādējis sevi, savus bērnus!» Gribas trūkums, vēlme ātri un vieglā ceļā sasniegt pārticību, pārmetumi citiem par savu neizdevušos dzīvi, manipulācijas, līdzatkarība un sadzīves vardarbība ir tās sāpīgās un aktuālās tēmas, par ko runāts Ļaunā gara un Ugunī iestudējumos.