Zane Kreicberga: «2019. gada Homo Novus festivālā igauņu režisores Kristīnas Normanas izrādē Vieglāk par sievieti bija ļoti labi saslēgti vairāki līmeņi, kas viens otru papildināja.» Publicitātes foto

Gudrs skatītājs gudrā izrādē

Ilmāra Šlāpina saruna ar Viesturu Meikšānu, Zani Kreicbergu un Gundegu Laiviņu

Vai teātra izrādes veidotāji apzināti izmanto intelektuālas konstrukcijas, liekot tās pamatā kādu «ideju» vai «koncepciju»? Vai skatītājam būtu jāzina par šo ideju? Vai ir vērts par to runāt? Par to centos parunāt ar režisoru Viesturu Meikšānu, režisori un teātra pētnieci Zani Kreicbergu un Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāju Gundegu Laiviņu.

Viesturs Meikšāns: Tas ir garš process

Ilmārs Šlāpins. Ir režisori, kas mēģina radīt krāšņu estētisku vai psiholoģisku pārdzīvojumu. Ir teātra skola, kura uzskata, ka teātris ir maģiska darbība, kas kaut ko izdara ar cilvēku. Bet ir režisori, kas paņem dramaturģisko materiālu, teātra līdzekļus un ar to mēģina pateikt kaut ko vēl. Vai tu esi ievērojis, ka, sākot strādāt pie izrādes, tev ir kāda ideja vai koncepcija, ko vēlies realizēt?
Viesturs Meikšāns. Uzskatu, ka tā būtu jāstrādā, un es cenšos tā strādāt. Cenšos mācīties. Atzīšos, ka uzskatu to par vienu no manām profesionāli vājākajām vietām. Es gribētu, lai mans konceptuālais vai idejiskais uzstādījums būtu daudz augstākā un precīzākā līmenī. Kad pirms desmit gadiem Maskavā skatījos Kirila Serebreņņikova izrādes, biju izbrīnīts, kā viņš var paņemt gatavu dramaturģisku materiālu – vienalga, Aleksandra Ostrovska lugu vai mūsdienīgu tekstu – un uzpotēt virsū tik precīzu politisku vēstījumu. Es nekādi nevarēju to «atkost» un integrēt savā darbā. Otrs režisors, kas, manuprāt, ar to labi strādā, ir Alvis Hermanis. Tur ir ideja, precīza ideja, ko viņš grib pateikt, un tikai tad viņš vai nu pats raksta, vai piemeklē materiālu. Es gribētu iet to ceļu. Nezinu, vai man vienmēr tas sanāk. Bet uzskatu, ka tam ir jēga.

Vai režisoram šī ideja, ko viņš iztēlojas, būtu jāizstāsta arī pārējiem izrādes veidotājiem – aktieriem, scenogrāfam?
Viesturs.
Būtu vēlams – lai mums ir konteksts, kurā darbojamies. Bieži vien tas konteksts arī pazūd, ne visus aktierus tas interesē, mēs jau mēģinājumos strādājam ar detaļām. Bet tas rāmis ir svarīgs. Dažreiz mēģinājumos ir jāatkārto: «Eu, mēs ejam tajā virzienā! Neaizmirstam, ja?» Un tad aktieri tā kā pamostas – jā, jā, ejam tajā virzienā. Ne vienmēr sanāk izdarīt tā, ka šo ideju var aiznest līdz galam un pirmizrādē tu saproti – jā, tieši to es gribēju pateikt. Tas tomēr ir garš process, kurā ir daudz šķēršļu un ietekmju. Bet es gribētu, lai ideja pirms mēģinājumiem un ideja beigās sakrīt. Un tas ir tas pats, ko skatītājs aiznes prom.

Ir arī tāds risks, ka idejām var nepiekrist. Tavu izrādi Ričards III (2014) ievadīja milzu uzraksts uz Dailes teātra fasādes: «Demokrātija ir stipri pārvērtēta». Ko darīt, ja aktieris pieceļas un saka: «Es tam nepiekrītu!»
Viesturs. Ja mēs nevaram vienoties vai argumentēt, tad viņam ir tiesības izstāties no spēles. Ir, protams, radikāli piemēri, kad aktieris saka: «Labi, man vienalga, darām to! 10 minūtes kauna un viss kārtībā.» Bet ir aktieri, un Latvijā tādu ir daudz, kam ļoti svarīgs ir tas idejiskais. Es jau zinu tos uzvārdus, kuri, ja koncepts nepatiks, nespēlēs. Un es to respektēju.

Bet režisoram būtu jāprot arī pārliecināt un aizraut.
Viesturs. Jā, aizraut – gan racionāli, gan emocionāli. Un ir vēl trešais apstāklis – savstarpējās attiecības. Vai mēs esam uz viena toņa. Piemēram, tas, kas notika ar izrādi Kalpones (2019), – mēs bijām kaut kādā vienā molekulārā sastāvā. Racionalitātei tur vairs nebija lomas. Tur bija kaisle, aizrautība. Un to enerģiju joprojām jūt.

Žurnāli