Sirsnīgi sveicam Edīti Tišheizeri apaļā jubilejā!
Redkolēģijas apsveikumi Edītei
Cilvēki ir ceļabiedri, un, pirmoreiz satiekoties, ne vienmēr ir nojaušams, cik garš būs kopā ejamais gabals un kāds tas būs.
Ja pirmā satikšanās ir simboliska, tad es Edītes vārdu pirmoreiz atceros no astoņdesmito gadu sākuma, kad, šķirstot un arī lasot recenzijas par teātri laikrakstā Literatūra un Māksla, pamanīju jaunu vārdu un uzvārdu. Nedomāju, ka tolaik, bērns būdama, salīdzināju viņas rakstīto ar Lilijas Dzenes vai Silvijas Radzobes rakstiem, bet vārds iekrita acīs, jo rets.
Pirmā reize, kad pievērsu Edītes rakstītajam īpašu uzmanību, bija līdz ar pirmajiem Teātra Vēstneša numuriem, kad vairāk sajutu, nekā sapratu, ka darbs teātrī, jo Edīte strādāja Liepājas teātrī kā literārās daļas vadītāja, atstāj ietekmi uz rakstu saturu. Tas nav mainījies līdz pat šai dienai. Kā to definēt? Varbūt spēja izrādi analizēt ar visiem tās «iekšējiem orgāniem», tā, it kā kritiķi dalītos ģimenes ārstos un speciālistos. Edīte nenosaka diagnozi pēc sarunas ar pacientu un asinsspiediena izmērīšanas, bet ar rentgenam (šodien droši vien jāsaka – lāzeram) līdzīgi caururbjošu skatienu ierauga, vai asinsvadiem pietiek skābekļa.
Kad pašas ceļš aizveda uz Valmieras teātri, uzskatīju par lielu pagodinājumu žurnāla Teātra Vēstnesis uzdevumā doties uz Liepāju un sarunāties ar Edīti statusā – divu perifērijas teātru literārās daļas vadītājas. Tā bija aizraujoša diena Atmodas bulvārī Karostā, un tikai pēc gadiem es konstatēju, ka jūra no mums bija 100 metru attālumā. Tik ļoti mani interesēja Edītes domas par teātri un pieredze, ka līdz jūrai mēs netikām.
Ar šodienas pieredzi un izpratni par teātra kritikas būtību, profesijas saulainajām un ēnas pusēm, es joprojām augstu vērtēju Edītes māksliniecisko dabu. Tieši tā ļauj pietuvoties izrādei ar savādu godbijību, un tajos gadījumos, kad izrāde uzrunājusi, atrast tam bagātīgas pasāžas latviešu valodā, it kā viņu teātris būtu pārsteidzis un emocionāli satricinājis nesagatavotu tik spēcīgām emocijām. Kad izrāde neuzrunā, Edīte ir saudzīga kā... Un te atkal vietā medicīnas terminoloģija. Kā bērnu daktere, kuras uzdevums ir pacientam norādīt, ka končas ēst nav veselīgi, tomēr ne viņa būs tā, kas kārumu novietos uz augšējā plaukta.
Edīte ir teicama redaktore, kas pamanās saīsināt visgarākos teikumus un prot sabalansēt labu valodu un autora izteiksmes veida īpatnības, tostarp trūcīgu valodas pārzināšanu. Edīte ir teicama kulināre, kurai ir vairāki firmas ēdieni (man visvairāk pie sirds iet Ziemassvētku biskvīts). Edīte ir enerģiska ceļotāja, kas labprāt vadītu savas dienas visos Eiropas teātru namos. Edīte ir trīs pieaugušu bērnu mamma un vecmāmiņa, bet, kas man šķiet neticami, viņai, sagaidot jubileju, ir iespēja klātienē pateikt paldies saviem vecākiem.
Lai veselība, Edīt, Tev un Taviem tuviniekiem!
Mēs ar Edīti pirmoreiz «satikāmies» kovid laikā, kad Teātra Vēstnesis meklēja kādu jaunu cilvēku, kurš varētu uzrakstīt par attālinātās sezonas hibrīdformām – izrādēm, kas tapušas digitālajai videi. Kad žurnāls uzsāka savu digitalizācijas procesu, Edīte tālāko portāla likteni labprāt uzticēja man ar tekstu: «Es daudz pa vidu nejaucos. Man ir trīs bērni, vari pie viņiem par to pārliecināties.»
Tā nu mēs ciešā sazobē, pa vidu nejaucoties, bet savā starpā sarunājoties un konsultējoties, strādājam jau piecus gadus. Un, man šķiet, strādājam harmoniski un draudzīgi. Jo Edīte prot pamācīt, parādīt bez vīzdegunīgas augstprātības. No sirds prot novērtēt to, ko dara citi. Labprāt izglīto jaunos autorus, lai palīdzētu rakstīt latviskāk, skaidrāk un vairāk «par lietu».
Es esmu ārkārtīgi pateicīga Edītei, ka viņa 2020. gadā man piezvanīja un ka mūsu ceļi toreiz iesāka un joprojām turpina virzīties paralēli un vienā virzienā. Tāpat kā esmu pateicīga, ka man ir iespēja strādāt ar viņu kopā, diskutēt, plānot un apmainīties ikdienas ainiņām.
Edīt, lai stipra veselība Tev un Taviem mīļajiem! Lai pietiekami daudz aizraujošā teātrī!
Juta Ance Ķirķis
Edīt! Lilija Dzene Tevi sauca par viedu, kad bija knapi pāri 40. Un šodien es vārdā «vieda» līdzās citām nozīmēm ietilpinu «redzēt». Tas nav sinonīms vārdam «skatīties», jo skatās daudzi, bet Tu redzi un ieraugi. Lasot Tavus rakstus, šķiet, ka izrādes radītājiem pāri slīd mīloša roka. Tā glāsta, sabužina, mirkli aizkavējas uz pleca, saudzīgi pamudina pagriezt galvu, lai ieraudzītu to, ko redzi Tu.
Tu biji mans atbalsta un iedvesmas plecs, kad rakstīju «Artūra Skrastiņa Spoguliju», jo Tavās recenzijās atradu tos vārdus par aktiera darbu, kurus meklēju. Tos vārdus, kas raksturo aktieri kā radītāju.
Kļūstot par kolēģēm Teātra Vēstnesī, sajutu Tavu mīlošo roku, kas tur redaktores sarkano zīmuli.
Mīloša roka nozīmē vispirms redzēt cilvēku un pēc tam to citu. Redzēt cilvēku, kuram var sāpēt.
Pašai ilgi būt mīlošu roku skautai – to es novēlu.
Līvija Pildere
Es Edīti redzu kā savu skolotāju. Viņas padomi, ieteikumi, sarunas, kas mums bijušas, ne vien palīdzējušas man kā profesionālim, kā nozares pārstāvim, bet kā cilvēkam. Skatīties, klausīties, izprast uzmanīgāk, rūpīgāk. Lasīt Edītes recenzijas ir kā turpināt savu teātra izglītību. Mācīties stilu un valodas plašo un skaisto lietojumu, kādā varam domāt, rakstīt un runāt par teātri. Es esmu pateicīgs, priecīgs un pagodināts, ka pēdējos gadus Edīti saucu par savu kolēģi, pateicīgs par katru redakcijas komentāru, par katru sarunu, par katru ieteikumu. Paldies Tev, Edīt! Sirsnīgi sveicu Tevi dzimšanas dienā! Novēlu, lai visas vēlmes un sapņi piepildās! Lai daudz prieka un laimes!
Didzis Ruicēns
Aizrautīga teātra prakses pētniece un operas mīļotāja. Allaž lepojas ar zināšanām, ko guvusi Maskavas skolā, kā arī strādājot Liepājas un Valmieras teātrī. Un par teātri, ja tiešām kas paticis un aizskāris, raksta viegli un emocionāli. Tas ir talants!
Lai Tev blakus vienmēr savējie – mīloši un gādīgi!
Kā cilvēkam, kurš teātrī ir aizskatuvē, lasīt recenzijas par izrādēm, kurās esmu līdziesaistīta, vienmēr ir labākajā nozīmē interesanti, vilinoši. Edītes teksti ir vieni no tiem, kas ievelk ar aizrautību un patiesumu. Edīt, daudz laimes dzimšanas dienā! Lai vienmēr blakus viss, kas vajadzīgs, un varbūt arī mazliet vairāk!
Elza Strazdiņa