Alvinga kundze un citas

Režisorei Mārai Ķimelei ir senas un dziļas attiecības ar ziemeļu dramaturģiju un tās varonēm. Valmieras teātrī iestudētā Alvinga kundze (kā pārdēvēta Henrika Ibsena luga Spoki, kuri iestudējuma programmiņā savukārt nosaukti par Rēgiem, un tas ir pareizi) ir visai skaidrs Ķimeles mākslas pasaules modelis. Izteiksmīgs pats par sevi, bet ar skaidri nojaušamām stīgām, kuras to saista ar daudzām citām skandināvu lugu interpretācijām – visvairāk, man liekas, ar Ingmara Bergmana Rudens sonāti (2016) un Henrika Ibsena Noru (2017) Jaunajā Rīgas teātrī. Elīnas Vānes atveidotā Helēne Alvinga ir viens no Māras Ķimeles teātra stūrakmeņiem – spēcīgā, ziemeļu dabas kaldinātā sieviete, un šajā tēlā jūtama sasaukšanas arī ar Janas Čivželes Noru Helmeri, Baibas Brokas Šarloti un citām gara māsām. Gribētos nosaukt to par Māras Ķimeles «dramatisko varoni» – kā dzejniekiem ir viņu liriskais varonis, dzīvē neiespējamā, bet ilgotā personības izpausme. Aizvien biežāk pārliecinos, ka gandrīz ikvienam talantīgam režisoram ir savs «dramatiskais varonis», kura pēdas, slēptas vai provocējoši izceltas, izsekojamas cauri visām būtiskajām izrādēm.

Aktrise ļauj ieraudzīt kaut ko pilnīgi neiespējamu – savas varones trauksmaino iekšējo kustību, ārēji palikdama pasīvas vērotājas mierā

Vēsā ziemeļu gaisma

Tie, protams, ir ziemeļi. Padebeši zemi, zemi, ne tik vien karoti, galdnieks Engstranns savu cirvi var aizspraust. Un līst, nepārtraukti līst. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis Alvinga kundzes telpu Valmieras teātra Mansarda zālē iekārtojis kā gaišuma salu mūžīgā pelēcībā. Tā ir Osvalda darbnīca, ko dēlam izveidojusi Helēne Alvinga. Vai vienkārši darbnīca Alvingu muižā, ar ēvelsolu, svaigu skaidu kastēm. Par kaut ko īpašu to padara nogruntētie audekli: tie ir ne vien spoži balti vai krāsaini plankumi, kas atdzīvina monotoni pelēkās sienas, – tie ir iespējamās gleznas pamats, pati radīšanas potence. Tūlīt viņas mīļais puisītis iemērks krāsā otu, un sāksies pavisam cita dzīve. Taču, tiklīdz cilvēks iziet ārpus Helēnes siltuma un krāsu salas, pelēkums viņu aprij. Ikviens, lai ietu ārā mūžīgajā miglā un lietū, uzvelk garu, spocīgu lietusmēteli (kostīmu māksliniece Marija Ulmane) un pārvēršas par rēgu. Tie nav tikai pagātnes «spoki», kas klīst apkārt un izsūc dzīvības sulas Osvaldam. Tur, ārpusē, par rēgu kļūst ikviens. Izņemot pašu Helēni.

Tas ir ļoti būtiski, kā Māras Ķimeles sieviete apdzīvo  savu tuvīno telpu, pārvēršot to par pretsvaru apkārtējai pasaulei. Tieši tāpat Janas Čivželes Nora piepilda savu mājokli ar Ziemassvētku spuldzīšu virtenēm, ieslēdz visas lampas, lai vismaz sev pašai radītu drošības un svētku ilūziju. Bet izrādē Rudens sonāte varones ar vienu rokas kustību maina scenogrāfes Austras Hauks izdomātās plūstošās sienas – aizsedz to, kas netīkams acīm vai nav domāts svešam skatienam. Vai aizklāj logu, kad caur to telpā ieplūst vēsā ziemeļu gaisma. 

Gaisma, kas nesilda, mūžīgais lietus, ilgā tumsa ir tikai viens no «krātiņiem», pats uzskatāmākais, ko uzstājīgi cenšas pārvarēt Māras Ķimeles ziemeļu sievietes. Jo sacelšanās, nesamierināšanās ir viņu būtība.

Sacelšanās kā bezgalība

Elīnas Vānes atveidojumā Helēnei piemīt jaunīgums, ko izstaro nenorimusi, dumpīga dvēsele. Marijas Ulmanes veidotajā melnajā bikškostīmā viņa izskatās trauksmaina un aša kā tāda viesuļa mugurā auļojoša valkīra; aktrise ļauj ieraudzīt kaut ko pilnīgi neiespējamu – savas varones trauksmaino iekšējo kustību, ārēji palikdama pasīvas vērotājas mierā. 

Helēne Alvinga ir metusi izaicinājumu un sacēlusies, visa viņas dzīve ir bijusi nesamierināšanās par spīti tam, ka dumpis ikreiz ir salauzts – ar varu vai ar padevīgu maigumu. Viņa ir lauzusies ārā no nevienlīdzīgas laulības, kurā tikai vienai pusei ir tiesības uz neierobežotu brīvību. Viņa ir skrējusi pie cilvēka, kuru mīl, atsizdamās pret viņa nespēju ignorēt likumu un kārtību. Viņa ir izrāvusi no mājām, no sava tuvuma dēlu, lai padarītu viņu par radītāju, lai Osvalds gleznotu un pārvarētu tumsu, no kuras izcēlies. 

Radīšana jebkurā izpausmē ir Māras Ķimeles jaunrades centrs. Un viņas varones – Helēne, Šarlote no Rudens sonātes, galu galā Aspazija – ir gatavas maksāt visaugstāko cenu par tiesībām nostāties līdzās pašam Dievam. Tā ir ķecerība, un Māra Ķimele izpreparē to līdz galam, atklāj tās pretrunīgo dabu, rāda iznīcību, ko šī sacelšanās palaikam nes sev līdz, bet arī attaisno to – jo radītājam, talantam ir sava patiesība un savs ceļš, ko nav iespējams neiet.