Agris Krapivņickis, Mārtiņš Gailis un Matīss Budovskis izrādē Pēdējās stundas. Foto – Annemarija Gulbe

Ko zaļai jaunībai saka sirmais?

Teātra ESARTE izrāde «Pēdējās stundas». Maija Svarinska sarunājas ar Tomu Grēviņu un Tomu Čeveru

Uz Elmāra Seņkova jaundibinātā teātra ESARTE pirmo izrādi gāju ar lielu interesi un pat satraukumu – kas top? Atbilde ir rūgta, tā vien gribas teikt: pagaidām nekas. Sāpīgi, jo Elmāra Seņkova jaunrade Nacionālajā teātrī, manuprāt, ir bijis gudrs un patiess mākslinieka sniegums, bet te – tukšums. Kaut gan runa ir par ļoti jūtīgu tēmu – jaunie aktieri Matīss Budovskis, Elizabete Skrastiņa, Una Eglīte, Sandija Dovgāne, Alīda Pērkone, Mārtiņš Gailis un Agris Krapivņickis stāsta par redzēto, izdzīvoto un pārdzīvoto veco ļaužu pansionātā. Līdzīgu spriedumu izlasīju citu savas paaudzes kritiķu atsauksmēs. Tāpēc ar lielu interesi gaidīju sarunu ar pavisam citas paaudzes un pieredzes cilvēkiem – teātra kritiķi Tomu Čeveru un radio personību Tomu Grēviņu.

Toms Čevers. Sākumā projekts šķita visai pretenciozs. Runāt par mūsdienu cilvēkiem – pēdējās desmitgadēs tā vispār ir bijusi teātra galvenā tēma, turklāt aktualizēta arī paša Seņkova un Valtera Sīļa darbos, par Alvi Hermani nemaz nerunājot.  Tāpēc jaunā teātra trupas pieteikums likās mazliet īpatnējs – ko viņi grib ar to pateikt? Turklāt pēdējā laikā vecu un pamestu cilvēku nolemtība ir aktualizēta arī medijos. Bet tad es aizdomājos: varbūt svarīgi ir tieši tas, ka par šīm problēmām runās jauni cilvēki, kuru vērtību sistēma vēl nav pārakmeņojusies, un līdz ar to viņi var dot jaunu, elastīgāku skatījumu.
Runājot konkrēti par izrādi, pirmais, kas jāuzsver, – manuprāt, tās kvalitāte nav viendabīga. Rodas jautājumi, kas prasa skaidrojumu. Jāteic, ka šis varbūt ir gadījums, kad izpaužas kritikas subjektīvā daba. Ja izrādē iesaistītie mākslinieki kritiķim ir simpātiski, tad naskāk gribas meklēt izskaidrojumu notiekošajam. Vismaz man bija diezgan viegli atrast atbildes uz jautājumiem, kas izrādes sakarā likās problemātiski.

Maija Svarinska. Kādi tie bija?

T. Č. Man, piemēram, sākotnēji pilnīgi nepieņemama bija Unas Eglītes aktierspēle, kaut gan jaunā aktrise diplomdarba izrādē Medības ļoti labi tika galā ar saviem radošajiem uzdevumiem. Bet šeit likās, ka tehniski viņas darbs nav sagatavots, un tāpēc ir grūti noticēt tam, ko viņa dara. Eglīte tā kā izkrita no kopējās visumā lietišķās intonācijas. Bet pēc tam es sāku domāt: ļoti iespējams, ka šāda riskanta, aktrises spējas šķietami diskreditējoša izteiksme ir speciāli iecerēta, lai pasvītrotu to, cik grūti ir ne tikai pansionāta iemītniekiem, bet arī viņu līdzcilvēkiem un arī medicīniskajam personālam, jo no viņiem visi prasa empātiju, izpratni, bet viņiem daudz kas sevī jāpārvar, lai spētu būt nepārejoši atsaucīgi, iejūtīgi un atbalstoši. Visgrūtākajos brīžos tad arī uz āru izlaužas tāds mākslinieciski nesagatavots kliedziens, kas griežas ausīs.  Katrā ziņā aktrise lika sajust diskomfortu. Nācās aizdomāties, cik grūti ir sagatavoties šādai pieredzei.

M. S. Bet kāds iespaids par izrādi kopumā?

T. Č. Man izrāde noteikti sniedza vairāk gandarījuma nekā vilšanos. Protams, izrāde runā par sabiedrības daļu, kura dažādu iemeslu dēļ ir marginalizēta, par cilvēkiem, kas ievietoti sociālās palīdzības iestādēs, lai formāli viņiem darītu labu, lai sniegtu medicīnisko palīdzību, bet būtībā lai viņus dabūtu prom no acīm. Negaidīts man šķita režisora un aktieru lietišķais skatījums, sakot – tādi nu mēs esam.
Bet interesantākā man šķita nemirstīgā cilvēka tēma, ja to tā var nosaukt. Tā ieskanējās izrādes sākumā Matīsa Budovska teiktajā. Cilvēks ir nemirstīgs, jo visu, ko savas dzīves laikā piedzīvo pats un ko ir pārmantojis no iepriekšējām paaudzēm, nodod tālāk dažādākajos veidos – ar vārdiem, darbiem, attieksmi. Tas viss pāriet no cilvēka pie cilvēka un atstāj pēdas apkārtējā vidē, respektīvi, arī pēc nāves cilvēks paliek klātesošs. Man liekas, šai idejai bija atrasti arī labi horeogrāfiskie elementi, kad aktieris mūsu priekšā pārtapa no sava paštēla varonī, bet pēc tam atkal izgāja no lomas un bija viņš pats.

M. S. Kā tev šķiet, kāpēc Elmārs Seņkovs veido savu teātri?

Ja mēs sākam izrādi ar mūžības jautājumu, kāpēc dodam izrādei nosaukumu «Pēdējās stundas»?

T. Č. Atceros, kad studēju teātra zinātni, Silvija Radzobe mums bija noorganizējusi īpašu studiju kursu par radošās atklāsmes procesu teātrī, kurā tika aicināti režisori, aktieri, scenogrāfi, dramaturgi, kas stāstīja mums par savu radošo praksi, par ideju realizāciju. Kādā nodarbībā piedalījās arī Seņkovs. Viņa teiktajā varēja saklausīt, ka viņš ir nopietni ieinteresēts darbā ar aktieriem, viņš jau tolaik sāka savu pedagoga darbību. Ja pareizi atceros, viņam bija savs aktiera ideāls, kurš ne tikai izpilda uzdoto, bet vēlāk to spēj arī radoši atkārtot, jo spēj pamatot, kāpēc tas ir jādara. Varbūt uz šīs bāzes viņš tagad arī veidos savu teātri, savu īpašo trupu, kas strādās pēc citiem principiem, nekā tas ir ierasts mūsu teātros.

Toms Grēviņš. Man ir savādāks stāsts. Visu bērnību es pavadīju teātrī (Toma vecāki – teātra kritiķi Māris Grēviņš un Gundega Saulīte – red.), bet, kad biju jau pieaudzis, izvēlējos veltīt brīvo laiku kino un mūzikai. Līdz ar to mans skatījums būs tāds svaigs, bet arī ārpus konteksta, jo es ļoti retos gadījumos dodos uz teātri. Iepriekšējā reize bija  pirms kādiem septiņiem gadiem. Neskaitot dažas izrādes, ko esmu redzējis ārpus Latvijas.

Jā... Bija ļoti interesanti. Ņemot vērā tematiku un faktu, ka es ar to esmu strādājis pusgadu – labdarības akcijā  Dod pieci – izrāde patiesi raisīja pamatīgu interesi. Bet uzreiz man ir būtisks jautājums. Ja paskatās uz visu to no malas – vai tiešām tas ir teātris? Manās mākslas kategorijās teātris – tas tomēr ir dramaturga uzrakstīts teksts, kas tiek uzvests uz skatuves. Tas, ko redzēju, man vairāk atgādināja performanci. Lai arī tas tagad ir ļoti izplatīts paņēmiens, man tomēr jājautā, kāpēc liekam blakus vārdu «teātris». Man būtu ļoti interesanti paklausīties gudru un zinošu cilvēku diskusiju – vai vispār pēc būtības to drīkst saukt par teātri.

Žurnāli