Pateiktais un nepateiktā valdzinājums

Tas ir neparasts darbs. Vispirms jau sava apjoma dēļ. Tā ir kā liels fotoalbums, kurā ir 80 ļoti skaistas fotogrāfijas. Grāmatu nevar lasīt gultā vai braucot transportā. Tā jānoliek uz galda, pacietīgi jāpāršķir, jāskatās, jālasa un jādomā. Vārdu šajā darbā nav sevišķi daudz, bet tie ir tēlaini, informācijas un domu ziņā ietilpīgi. Faktiski nepateiktā šeit ir vairāk nekā vārdos pateiktā. Taču šis nepateiktais ir visu laiku klāt. Zemteksts palaikam ir ļoti izteiksmīgs. 

Kaut vai pati pirmā epizode. Fotogrāfija, kurā redzama mazulīte Astrīda, viņas mamma un tētis. Un stāsts par sapni. Autore redz sapni, kurā Astrīdas tētis un mamma stāv uz lauku ceļa, ģērbušies vienkāršās zemnieku drēbēs, un tētis saka: «Mums bērnam jānopērk tupelītes, kā viņa Rīgā iztiks bez kurpītēm.» Mamma atbild – vispirms jātiek līdz Rīgai, tad domāsim par kurpītēm. Lasot šīs rindas, varam iedomāties par smagajiem pēckara gadiem, kad kurpes patiešām bija greznība. Taču šī epizode stāsta arī par to, ka pat miegā nav bijis miera, tik daudz un intensīvi autore ir domājusi un pētījusi Astrīdas dzīvi.

Zinot to, cik grūti Astrīdu bija pierunāt intervijai, augsti vērtēju Ievas Strukas spējas sarunāties ar viņu. Rezultātā par kara gadiem, smagu slimību bērnībā, dzīvi Mācītājmājā Sarkandaugavā, par skolas gaitām, iekļūšanu Dailes teātra Trešajā studijā uzzinām no pašas Astrīdas teiktā. Ievas Strukas grāmatā pieminēts arī daudzkārt citētais Eduarda Smiļģa vērtējums, ka Astrīda nekad nebūs aktrise, un bēdīgi slavenā Pūt, vējiņi! izrāde, kura viņas un Andas Zaices paskaļās uzvedības dēļ tika ilgstoši aizkavēta. Kā šī notikuma aculieciniece varu teikt, ka mēs, visi izrādes dalībnieki, bijām izmisuši un šokā, bet Astrīda no šausmām bija pilnīgi mēma. Kad izrādi beidzot atļāva rādīt, tā bija tik laba un emocionāla, kāda neviena cita no studijas diplomdarba izrādēm nav bijusi ne pirms, ne pēc tam. Arī Astrīda kā Zane bija lieliska. Eduards Smiļģis izrādi esot skatījies no sufliera būdas, un neapšaubāmi to novērtējis. Varbūt arī tādēļ Astrīdas diplomā aktiermeistarībā ir «teicami».

Par Liepājas periodu Astrīda pati runā maz. Visizteksmīgākais un emocionālākais no Astrīdas stāstītā man šķiet šausmu stāsts par huligāniem, kas Astrīdai uzbrukuši, kad viņa pēc mēģinājuma vēlā naktī gājusi mājās, jo pēc režisores Irmgardes Mitrēvices kārtējās nežēlīgās kritikas par Madaras lomu iestudējumā Salna pavasarī bijusi tik satriekta, ka nav pamanījusi baru, kas viņai tuvojies. «Man bija melnie, un, kad viņi man uzbruka, es biju tādā garastāvoklī, ka ieķēros vienam no uzbrucējiem krūtīs un teicu: «Vai cik labi, es gribu mirt, sitiet nost.»» Puiši šokēti palaiduši Astrīdu, viņai neko ļaunu nenodarot. Madara, kā zināms, kļuva par Astrīdas lielo veiksmi un, pateicoties tieši šai lomai, Astrīda vēlāk nokļuva Nacionālajā teātrī.

Svaigu un līdz šim nezināmu informāciju par dzīvi Liepājā gūstam no turienes mākslinieka Visvalža Ziediņa dienasgrāmatas, kuru autorei izdevies izlasīt. Tā mūs iepazīstina ar jaunās aktrises dzīves apstākļiem Liepājā, ar bohēmu, attiecībām ar kolēģiem, ar pirmo iemīlēšanos, vai drīzāk jau ilūziju par to, ka tā ir mīlestība. Tur Astrīda satiek arī savu īsto, patieso mīlestību – Kārli Auškāpu, kurš uz Liepāju nejauši atbraucis kopā ar mākslinieku Arnoldu Plaudi. Tā ir skaista un kvēla jaunības mīlestība, kuru autore atklāj, publicējot dažus Kārļa Auškāpa vēstuļu fragmentus. «Pašlaik varētu mirt, Trusīt. Pavisam nopietni, pavisam mierīgi. Tāpēc, ka esi Tu, tāpēc, ka esi vistuvāk, un tāpēc, ka nezinu, vai kādreiz būšu vairs tik laimīgs…» Pārpasaulīgi skaisti vārdi. Bet būsim uzmanīgi. Šos vārdus grāmatas autore ievietojusi lappuses otrā pusē, bet pirmajā atrodas Astrīdas un Kārļa kāzu fotogrāfija 1969. gada Ziemassvētkos. Astrīda šajā fotogrāfijā izskatās neparasti skumja tādam priecīgam brīdim kā kāzas. Vai viņa intuitīvi nojauta, ka šī bezgala skaistā mīlestība nav uz mūžu, ka tā pēc gadiem divdesmit beigsies, sagādājot Astrīdai vilšanos un lielas sāpes?

Astrīdas laulības dzīve grāmatā atspoguļota samērā skopi. Nedaudz aprakstīta dzīve Kārļa vecāku dzīvoklī un vasarnīcā, inteliģences aprindās pazīstamā daktera Auškāpa pieņemšanas, kurās piedalījušies daudzi mākslinieki, aktieri. Pieminētas arī Kārļa sarežģītās attiecības ar vecākiem. Vairāk, šķiet, pasaka fotogrāfijas, kurās redzama Astrīda ar mazo dēlu Kārli. Mīlestības pārpilns mātes smaids, turot mazo klēpī, runā vairāk par vārdiem.          Rakstot par Astrīdas lielajām lomām, Ieva Struka nav aizrāvusies ar plašiem un vispusīgiem lomu aprakstiem, režisoru koncepcijas un attēlotā laikmeta analīzi, kā tas lielākoties lasāms citu autoru grāmatās par aktieriem. Ieva Struka ieklausās pašas aktrises teiktajā par lomām, partneru un režisoru vērtējumā. Dažreiz arī pavīd kritiķu viedokļi par atsevišķām izrādēm, bet tādu ir maz. Lielākā uzmanība pievērsta nozīmīgākajām lomām: Zanei Raiņa Pūt, vējiņi! gan teātrī, gan kino, Jūlijai Molnāra Liliomā, Žanetei Jona Druces lugā Zemes un saules vārdā, Laurai filmā Ezera sonāte. Tieši par Lauru varam izlasīt Astrīdas radītajiem tēliem būtisku vērtējumu: «Astrīda Kairiša ir māksliniece, kas iemieso savu laiku, sava laika cilvēkus, tikai dara to dziļāk nekā daudzi citi.»

Sava laika cilvēks bija arī Astrīdas Kairišas lomu loma – Spīdola Nacionālā (tobrīd Drāmas) teātra iestudējumā Uguns un nakts 1985. gadā. Rakstot par Spīdolu, autore iezīmē laiku, kad izrāde tapa. Tas Latvijas vēsturē ir «tumšākais laiks pirms gaismas. Nekādas atmodas ugunis vēl nemirgo, nav pat idejas par pārbūvi». Šādā laikā «slēgt Spīdolu ar daiļas un gudras valdnieces atslēgu ir par maz», un Astrīdas atveidojumā Spīdola kļūst «par vārdos nenosauktu tautas sirdsapziņas un nerealizētās pašnoteikšanās ilgu iemiesojumu». Par Spīdolu aktrise saņēmusi daudz cildinājuma vārdu. Viņas veikumu atzinīgi vērtējuši kritiķi, piemēram Lilija Dzene to atzinusi par izcilu. Teātra zinātniece Anda Burtniece privātā vēstulē tai veltījusi sajūsmas pilnus vārdus: «Tas bija tik satricinoši un spēcīgi, ka man patiešām sāka likties, ka kādi citi, lielāki spēki Jūsos iemiesojušies.» Grāmatā citēti arī režisora Oļģerta Krodera vārdi par to: «Tā Tava Spīdola nelaiž mani vaļā… varētu teikt, ka Tu esi uzkāpusi Stikla kalna pašā virsotnē. Nemaz nezinu, vai daudz augstāk vispār var uzrāpties…» Varbūt augstāk par Spīdolu Astrīda mākslas kalnā arī neuzkāpa, taču sasniegto līmeni noturēja arī lomās pēc tam. Daudz atzinīgu vārdu aktrise ir saņēmusi par Osieni Andreja Upīša Zaļajā zemē, Bebeni Skroderdienās Silmačos, par Žubītes lomu izrādē Ezeriņš, arī par Laika veci Uguns un nakts uzvedumā Viestura Kairiša režijā un citām pēdējo gadu lomām.

Grāmatā ir daudz fotoattēlu, kuros Astrīda ir kopā ar Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi. Lappušu otrā pusē ir stāsti par ilggadīgu partnerību un draudzību. Būtisks ir Astrīdas teiktais, ka vainīgs pie viņu draudzības ir Alfrēds Jaunušans. «Mēs nekad nebūtu satikušies, jo mēs tiešām esam ļoti atšķirīgi… Mēs vienkārši esam kā tāds sastutēts piemineklis, kas iet uz kājām, bet tas ir no Jaunušana. Viņš to pieminekli sastutēja ar to, ka deva lomas kopā un ka pret mums tā arī izturējās.» Pateicoties šai «sastutēšanai», latviešu teātra skatītājs ilgus gadus priecājās par neaizmirstamiem Astrīdas Kairišas un Ģirta Jakovļeva skatuves pāriem – Jūliju un Liliomu, Zani un Uldi, Žaneti un Horiju Jona Druces lugā Zemes un saules vārdā, Isabellu un Ferdinandu Endres Illeša drāmā Spānijas Isabella, «šekspīriskajiem mīlētājiem» Antoniju un Dūdaru, Lienu un Kasparu Mērnieku laikos un vēl daudziem citiem.

Alfrēda Jaunušana lomai un vietai Astrīdas radošajā mūža grāmatā atvēlēta diezgan liela vieta. Varam izlasīt gan par režisora ticību Astrīdas talantam un piešķirtajām galvenajām lomām, gan par kaprīzēm un sāpīgajiem izteicieniem. «Te nav province. Atnākusi no provinces un nemāk staigāt pa skatuvi! Ko tu vazājies?» galvenais režisors kliedzis, jau diezgan pazīstamajai aktrisei pārnākot no Liepājas teātra uz Nacionālo. Vai: «Vari arī nebraukt atpakaļ. Mums ir pilns teātris ar tādām aktrisēm kā tu,» ko Jaunušans uzbrēcis, kad visu, arī paša Jaunušana, cienītā un mīlētā aktrise lūgusi atļauju braucienam uz ASV. 

Nodaļas, kurās autore ļoti smalkjūtīgi pieskaras Astrīdas mūža pēdējam posmam, raisa skumjas un dziļu līdzpārdzīvojumu, jo beigu cēliens bija smags. Dēla nespēja īsti atrast savu vietu dzīvē, alkoholisms un slimība iedragāja arī pašas aktrises veselību. Viņu mocīja vainas apziņa. Bet vainas apziņa, šķiet, piemita arī tēvam. Grāmatā publicēta aizkustinoša Kārļa Auškāpa vēstule dēlam 2015. gadā, kurā viņš cita starpā raksta: «Tici man – tikai iemācoties reibt no skaidrības, Tavā dzīvē kaut kas var mainīties. Un «šis kaut kas» būs aizraujoši un interesanti un dos Tev labsajūtu un arī gandarījumu. Šī tad arī būtu vislielākā dāvana Tavā dzimšanas dienā, un to sagādāt sev vari tikai Tu pats.» Neskatoties uz vecāku pārdzīvojumiem un pūlēm, dēls tomēr pāragri aizgāja mūžībā.

Pēc dēla nāves Astrīda sabruka. Pasliktinājās veselība. Viņa aizgāja no teātra un devās uz aprūpes namu. Pēdējais dzīves posms pagāja vientulībā un sāpēs. Taču grāmatā neatradīsim fotoattēlu, kurā būtu redzama veca, bēdu sagrauzta sieviete. Pēdējā lappusē uz lasītāju noraugās jauna, valdzinoša, nopietna meitene Pirmās Svētās komūnijas dienā 1952. gadā. Lapas otrā pusē – tāpat kā grāmatas sākumā – autore raksta par savu sapni, kurā šoreiz viņa redz Astrīdu zārkā. Ieraudzījusi Ievu, Astrīda pieceļas sēdus, kāpj ārā no zārka, smaida un jautā: «Par ko man tas viss, par ko?» Arī lasītājiem var rasties jautājums, par ko vienam cilvēkam liktenis uzliek tik lielus pārbaudījumus. Netiešu atbildi, šķiet, sniedza pati Astrīda, runājot Spēlmaņu nakts ceremonijā 2011. gadā: «Katram aktierim ir sava liktenīgā zvaigzne, un tās lielums ir ietverts robežās – tu nevari izlūgties vairāk, un tu nevari arī pieprasīt vairāk.» Astrīdai bija ļoti daudz dots, varbūt pat vairāk nekā citiem viņas laika aktieriem. Bet arī prasīts tika ļoti, ļoti daudz. Bēres bija pieticīgas, jo bija pandēmijas laiks. Astrīdas zārku neļāva ienest teātrī, pavadītāju pulciņš bija gaužām niecīgs.

Grāmata veidota tā, ka fotoattēli ir izņemami. Pēc autores ieceres tos var izņemt, ierāmēt, likt pie sienas, novietot uz galda vai sūtīt draugiem. Tomēr ceru, ka grāmatas īpašnieki fotoattēlus atstās neskartus un tādā veidā saglabās liecību par skaisto un gaistošo aktiera mākslu arī nākamajām paaudzēm.