P. S. Par Bērnu žūriju un izrādēm bērniem

Dace. Tu klausījies konferencē diskusiju par bērnu un jauniešu izrāžu kritiku. Par ko tu būtu runājusi, ja diskusijā varētu iesaistīties arī klausītāji?

Alīda. Mēs ieraudzījām un sadzirdējām teātra kritiķu konkrēto nostāju, ka viņi principā nevērtē leļļu aktieru darbu – to viņu pamata lietu, kas ir leļļu kustināšana, – tāpēc, ka to nesaprot. Un Atis godīgi to pateica. Ir ārkārtīgi vērtīgi saprast, ka šeit mums ir iztrūkstošais posms. Vispār ir vērtīgi par to sākt runāt, un kas zina, kas nāks ārā tālāk, kad sarunas būs vēl atklātākas. 

Dace. Kā tiek veidota Bērnu un jauniešu žūrija?

Alīda. Ļoti dažādos veidos. Tas notiek tā organiski. Pirms desmit gadiem, patiesībā pirms vienpadsmit, jo pirmā žūrija bija Baltijas teātra festivālā, radās sajūta, ka vajag kādu bērnu un jaunieti, kurš ir šajā vidē. Un pirmos gados man žūrijā patiešām bija vismaz viens aktiera, režisora vai kritiķa, vai citas teātrim pietuvinātas personas bērns. Tāpēc, ka šie bērni ir redzējuši visu, viņus nevar pārsteigt. Man bija Silakaktiņu meitas, kas sesto reizi skatījās Pīteru Penu – ak dievs, atkal?! Bet es teicu – ļoti labi, un jūs man pateiksiet visgodīgāk, kas tur ir un kā tur nav. Es vienmēr lieku iet vēlreiz, pamanīt vēl ko. Tagad, ņemot vērā, ka tas jau nenotiek pirmo gadu, jaunieši paši mani sameklē. Man ir rakstījuši instagramā, ir vecāki, kas raksta e-pastus uz LTDS, ir tā, ka es piezvanu vienam bērnam un mamma iesaka vēl citu. Esmu zvanījusi arī uz skolām. Vienubrīd man bija sadarbība ar 1. ģimnāziju, jo mans princips ir, ka žūrijā ir jābūt vismaz četriem puišiem, un tur ir ārkārtīgi brīnišķīga latviešu valodas un literatūras skolotāja un vienmēr ir arī gribētāji. Vismaz vienam bērnam ir jādzīvo ārpus Rīgas. Un ir jābūt brīnišķīgiem vecākiem, lai to visu koordinētu. Vai trakam jaunietim. Man reiz bija meitene no Ludzas. Viņa neteica, ka ir no turienes, jo domāja, ka tad neņemšu, dzīvoja pie kādiem pusradiem, uz matrača gulēja, bet viņa ir tāds teātra cilvēks! Noskatījās dienas izrādi un pēc tam ar pēdējo autobusu brauca uz mājām. Viena pati, pusaudze. Bet viņa vienkārši bez tā nevarēja.

Vienubrīd domājām, varbūt jārīko konkurss, bet kā? Bērni rakstīs recenzijas? Kurš to darīs – mamma, lai viņas bērns tiktu? Līdz ar to tas ir palicis tādā man brīvā atlasē, bet jebkuram ir iespēja pievienoties. Divi no bijušajiem žūrijas dalībniekiem tūliņ jau būs profesionāli aktieri. 

Dace. Cik dalībnieku ir žūrijā?

Alīda. Žūrijā ir deviņi dalībnieki un vismaz sešiem ir jābūt, kas par attiecīgo izrādi balso. Ja vajag, runājot ir jāpārliecina. 

Dace. Vai ir kaut kāda punktu sistēma, rāmis, struktūra, kas žūrijas dalībniekiem ļauj vērtēt vai veidot kādu skalu?

Alīda. Mēs skatāmies izrādes koncentrēti, mēneša vai pusotra laikā noskatāmies 15 izrādes. Ir ļoti intensīvs teātra apmeklējums. Un tajā brīdī izrādes diezgan skaidri saliekas sajūtās – patīk, nepatīk. Ir jāpamato. Viņi sūta man topu, kurā saliek izrādes no pirmās līdz pēdējai un, jāsaka, ļoti dažādi ir šie saraksti. Man ir svarīgi, ka viņi paši var nonākt līdz rezultātam. 

Dace. Balvas veidošana ir nesena tradīcija?

Alīda. Patiesība pie tā, ka balva ir no kartona, ir vainīgs Emīls un Berlīnes zēni, viņiem bija lelles no kartona. Jaunieši teica – mēs taču varam uztaisīt tādu pašu, mums būs kartona balva. Tajā gadā katram aktierim bija balva! Balva atspoguļo izrādi. Skatoties uz to, ir skaidrs, kurai izrādei tā ir, tā ir nepārprotama. Šīs balvas viņi taisa paši, visu zīmē paši, es uzmanu tikai, lai ir kvalitatīva. Turklāt, gan ne katru gadu, tiek rakstītas arī vēstules. 

Vienu brīdi man šķita, ka Bērnu un jauniešu žūrijas ienākšana, tas, ka ir vēl viena balva tieši bērnu un jauniešu izrādēm, panāca to, ka izrāžu kļuva vairāk. Un, ja nemaldos, divus gadus bija pat divas žūrijas – bērnu un jauniešu. Tagad gan ir atkritiens, izrāžu skaits ir samazinājies, nav tik daudz pusaudžu vai jauniešu izrāžu, lai izveidotu nominācijas. Mēs gan tās ejam skatīties jebkurā gadījumā. Un ļoti bieži ir tā, ka bērnu vērtējumā uzvar izrāde, kas vispār nav nominēta.

Dace. Man šķiet pievilcīgi tas, ka žūrija ir tik dažāda pēc vecumiem. Kādus akcentus lielie pamana mazo izrādēs un ko mazie pamana jauniešu izrādēs?

Alīda. Ne visi mazie nāk uz jauniešu izrādēm, jo tām bieži ir vecuma ierobežojums. Arī šogad izrāde Dirty Deal Teatro, kurā es arī spēlēju, – Kad tu būsi mājās?. Vienam no žūrijas dalībniekiem ir 11 gadu, viņš nāca kopā ar mammu, bet, jādomā, ka daudzas tēmas šajā izrādē viņam nebija skaidras. Un citreiz man šķiet, ka nevajag pieņemt, ka tie mazie ir tik mazi, kā mēs domājam. Ar viņiem vajadzētu runāt tāpat kā ar pieaugušajiem, tikai skaidrot šīs lietas.

Dace. Bet reālajā dzīvē bērni pieredz vēl skaudrākus notikumus, nekā piedzīvo teātrī. 

Alīda. Tas ir izglītojošais faktors, kas nāk līdzi teātrī. Ļoti daudz izrāžu pusaudžiem šobrīd ir par attiecībām, viņus tas interesē, bet kur par to uzzināt? Internetā ir vairāk neveselīgu nekā veselīgu veidu, kā par to uzzināt. Tādas veselības mācības nav, bioloģijā viņi uzzina, kas mums tur katram ir, bet tas jau nedod nekādu saprašanu. Tāpēc par attiecībām – tas ir ļoti labi. Bet man šķiet, ka vecākiem ar tiem mazākajiem būtu jāiet kopā un jāiet arī uz pieaugušo izrādēm. 

Turpretī lielajiem, kas skatās mazo izrādes, pirmā lieta, ko jautāju: iedomājies, ka esi atnācis ar mazo māsu, – vai tev kā lielajam brālim vai māsai arī kaut kas tajā izrādē ir? Jo, protams, domāšana ir dažāda dažādos vecumos, bet kaut kādi pamatprincipi nemainās. Un, ja varat noķert to, tad jau tā kvalitāte būs forša, laba. Kaut kādā brīdī es viņiem saku, vienkārši ļaujieties. Jo pašiem mazākajiem tās būs vairāk sajūtu izrādes. Kā Tīrs zobiņš un bumba, kur izrādes oficiālais garums ir 40 minūtes, bet realitātē ir 20 minūtes, otras 20 ir tā kopābūšana. Un vienā brīdī skatos, ka viņi ir noķēruši to sajūtu un mētā bumbiņas tāpat kā mazie, un arī man iedod bumbiņu. Teātra maģija ir likt mums aizrauties līdzi, kā grāmatā, kad lasot laiks pazūd, gribas vēl vienu nodaļu un vēl. Līdzīgi ir ar bērnu izrādēm.

Es ļoti labi redzu jauniešu un bērnu acis, kad viņi nāk ārā no izrādes. Ja izrāde viņu nav aizrāvusi, viņš iznāks tāds pats kā iegājis. Ja kaut kas viņu ir paņēmis, tad viņš iznāk jau ar to izrādes seju. Tā bija pēc izrādes Gaisma, es tevi dzirdu.

Mans darbs nav tikai aizvest viņus uz teātri. Es reizēm esmu kā tāds tulks. Jo ir lietas, ko viņi vienkārši var nesaprast, vai kaut kas ir pagājis garām. Reiz bijām Mihaila Čehova teātrī, es krievu valodu saprotu no konteksta, tur bija joks, es iesmējos, un bērns pieliecas un jautā, kas tur bija smieklīgs. Tā ir interesanta lieta – izrādes, kuru valodu mēs nesaprotam. Trīs sivēntiņi un vilks, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrāde, saņēma Bērnu un jauniešu žūrijas balvu. No deviņiem bērniem trīs runāja krievu valodā, bet kā par labāko izrādi nobalsoja septiņi.

Dace. Tavs piemērs par Trīs sivēntiņiem ir arī par to, kas notiek uz skatuves, – par attiecībām un to, kā tās veidojas. Vai tas nav saistīts arī ar to, kā aktieris funkcionē, jūtas, kā viņš veido vai neveido kontaktu ar publiku? Kā viņš jūt publiku, kas manā skatījumā ir organisms. Mēs esam divi organismi, un tad mēs mijiedarbojamies vai arī ne. Un tā, man šķiet, ir viena no atslēgām tur, kur ir valodas barjera – tā var nebūt, ja skatītājs jūt, ka esam vienā notikumā.

Alīda. Aktieris mūs ved šajā notikumā. Es fiziski palieku savā sēdvietā, bet tā sajūta ir, ka mēs tiekam uzaicināti uz skatuvi visi kopā doties šajā brīnišķīgajā piedzīvojumā. Tur vecumam vispār nav nozīmes.