In memoriam

Dina Kvelde

(21.12.1938.–29.11.2024.)

Pēc studiju beigšanas Teātra fakultātē Dina Kvelde garus piecus gadus (jaunībā tas ir ilgs laiks) nostrādā Rīgas Krievu drāmas teātrī un tikai tad, 1964. gadā, ar savas skolotājas Veras Baļunas gādību tiek pieņemta darbā Latvijas Nacionālajā teātrī. Viņas trīs nozīmīgākās lomas, tās, kas vistuvāk viņas cilvēciskajai būtībai, ir Raiņa Baibiņa, Jūlija Liliomā un Sūrmis Lolitas brīnumputnā. Fiziski trauslas, ar lirisku pasaules redzējumu, bet tik ļoti spīvas un sīkstas, kad runa par uzupurēšanos un mīlestību. Pateicoties muzikalitātei, Dina Kvelde bijusi arī Pollija Brehta Trīsgrašu operā, lēdija Edīte Princī un ubaga zēnā un Zāra Blaumaņa Skroderdienās Silmačos. Mūzikai vēl lielāka nozīme bija Dinas Kveldes dzīvē, jo viņas meitas un jo īpaši mazbērni daļēji šo ceļu turpinājuši arī profesionālā līmenī.

Ludmila Tarasova

(08.12.1939.–07.12.2024.)

Ludmila Tarasova par Dailes teātra aktrisi kļuva 1962. gadā, pēc Trešās studijas beigšanas. Viņa bija plastiska, muzikāla, emocionāla un elastīga aktrise, un līdz 1995. gadam, kad teica ardievas Dailei, nospēlējusi vairāk nekā 80 raksturlomu. Nozīmīgākās tapušas sākuma periodā: Anitra Smiļģa Pērā Gintā, Aglaja Pētersona Idiotā, kā arī ar ticību saviem spēkiem izcīnītā, ar Jura Strengas palīdzību sagatavotā un pēc tam arī režisora Pētersona akceptētā Aņa Radzinska lugas Filma top... iestudējumā. Sagatavojusi dzejas programmas, ar ko viesojusies visā Latvijā. Augstu novērtēts viņas darbs Friča Bārdas dzejas uzvedumā Dzīvība (1990) Kārļa Auškāpa režijā ar Imanta Zemzara mūziku. Pēc aiziešanas no Dailes teātra pievērsusies pedagoģijai.

Inese Pabērza

(22.04.1955.–13.01.2025.)

Kad Inese Pabērza iestājas Konservatorijas aktieru kursā, viņa jau ir grupas Menuets vadošā soliste, kur viņas soprāns valdzina Imanta Kalniņa melodiskajās mežģīnēs. Kurss nonāk Valmieras teātrī, un, kaut arī teātris ir viņas sapnis, viņa paliek grupā līdz pat tās aktīvās darbības pārtraukšanai 1983. gadā, tāpēc dzīve starp Valmieras izbraukuma izrāžu režīmu un Menueta koncertiem visā Latvijā nav viegla un atstāj savas pēdas gan veselībā, gan raksturā. Atskatoties uz viņas mūžu, top skaidrs, ka sapņi ir skaisti, bet viņas īstais aicinājums ir mūzika, tāpēc Ineses Pabērzas balss skan arī tagad, kad viņas vairs nav, kamēr viņas lomu sarakstā izceļas tikai dažas, bet tās tad patiešām spilgti: Fosforiskā sieviete Majakovska Pirtī, Sēlija Heltaji Mēmajā bruņiniekā, Leksīte Zīverta Ķīnas vāzē un Edīte O’Nīla, Kokto, Sagānas Viesnīca sievietēm, Elīna Bergmana Rudens sonātē.

Viktors Jansons

(20.12.1946.–04.03.2025.)

Kino un teātra režisors, scenogrāfs, pedagogs – ikvienā jomā, kurā Viktors Jansons strādāja, viņš kļuva par urdītāju. Paraudzīties no neierastas puses, ieurbties dziļāk, nedarīt to, kas nāk viegli un pats par sevi, – to viņš mācīja saviem studentiem, un, ja Latvijas scenogrāfi nereti ir arī inscenētāji, uzveduma struktūras uzturētāji, tad tas ir viņa nopelns. Vispusīgi izglītots, izmēģinājis dažādas skolas gan Latvijā, gan savas jaunības laika kultūras metropolēs Maskavā un Pēterpilī, Viktors Jansons bija kopā ar tiem, kas gribēja jebkuros apstākļos darīt citādi, vairāk un skaudrāk. Viņš strādāja kopā ar jaunajiem un trakajiem Valdi Lūriņu un Māru Ķimeli, bija klāt, kad dibinājās kinoforums Arsenāls 90. gados, radīja videofilmas, Latvijas Televīzijā vadīja raidījumu ciklu Pārsēšanās, kas mainīja priekšstatus par klasiķiem un mākslu vispār. «Jūsu kaismi, dzīvīgumu, spītību, degsmi un dumpiniecisko enerģiju mēs turpināsim izplatīt,» atvadu vārdos solīja viņa pēdējās audzēknes no izaicinošās scenogrāfu apvienības Grāfienes.

Semjons Losevs

(23.10.1946.–05.04.2025.)

Mihaila Čehova Krievu teātrī sācis strādāt kā Arkādija Kaca uzaicināts režisors 1980. gadā un ar neilgu pārtraukumu strādājis līdz pat 2001. gadam, būdams psiholoģiskā teātra tradīcijas turpinātājs, kurš ar katru Rīgā pavadīto gadu vairāk izjūt te sastopamos pustoņus. Starp viņa nozīmīgākajiem darbiem minamas tādas izrādes kā Vosermana Kur dzeguze ligzdu vij, Petruševskas Trīs meitenes zilā, Steinbeka Cilvēki un peles, Turgeņeva Palu ūdeņi, Olbija Viss dārzā, Millera Cena, Gibsona Kas brīnumu rada, Čehova Kaija, Gorkija Pēdējie. Uzmanības vērta ir viņa pievēršanās arī latviešu autoriem, iestudējot Harija Gulbja Albertu un vienīgo Regīnas Ezeras prozas skatuves versiju padomju laikā Mirāžas (pēc romāna Zemdegas motīviem).

Elvīra Baldiņa

(11.08.1919.–27.05.2025.)

«Visi ciema kukainīši / Gaida mani nomirstam,» viņa smēja par nāvi vēl ilgi pēc 100 gadu jubilejas sasniegšanas un pasaulei pierādīja latviskas dzīvesziņas spēku. Tai pasaulei, kura ar viņas īpašo zināšanu cienītāju starpniecību nonāca viņas redzeslokā, proti, topošajiem studentiem, kuriem Baldiņas tautasdziesmu pūru gribēja parādīt Gundars Āboliņš un Zane Daudziņa. Pirms kļuva par staigājošu dainu, Elvīra Baldiņa strādāja Jaunatnes teātrī. Tāpēc, atvadoties no viņas, tomēr jāmin arī viņas teātra lomas – liriskās latviešu varones Sniedze un Maija Annas Brigaderes lugās, Raiņa Saulcerīte, Janka Vārnu ielas republikā, Vecāmāte Saule rasas pilienā un visbeidzot viena no dvīņumāsiņām Gaidīšanas svētkos, kur vecākās paaudzes aktieri spēlēja bērnus un vēl gluži jaunie aktieri – viņu vecākus. Lai šoreiz tiek pieminētas tikai latviešu varones, jo galu galā tikai pie latviskā īsti bija Cesvaines pusē dzimušās aktrises sirds.

Ivars Krastiņš

(15.05.1953.–30.07.2025.)

Beidzis Liepājas teātra Otro studiju, aktieris visu savu mūžu šajā teātrī arī nostrādāja. Lielākā daļa viņa skatuves tēlu bija labsirdības un samiernieciskuma iemiesojumi – Šveika draugs, ēdelīgais Baluns, naivi mīlas alkstošais Jaičņica (Precības), smagnējais, bet izveicīgais Paks (Sapnis vasaras naktī) un sevišķi viena no pēdējām lomām – Sala vectēvs (Sniegbaltītes skola). Taču aktieriskais temperaments un dabiska groteskas izjūta ļāva lomās ielikt arī viltību un negantību – kā Putras Dauķī (Putras Dauķa precības), Veprovskī (Seši mazi bundzenieki), ļaunīgajā Engstranā (Spoki). Latvijas Televīzijas sāgā Likteņa līdumnieki Ivars Krastiņš nospēlēja starpkaru laika pagastveci Liepu, praktisku un sīkstu, jo domāja par mantojumu, kas atstājams nākamajai paaudzei.

Eduards Čudakovs

(19.07.1950.–01.08.2025.)

Eduards Čudakovs 1974. gadā absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālās nodaļas profesora Aleksandra Viļumaņa klasi. Strādājis Krasnojarskas Operas teātrī (1978–1981). Bijis Latvijas Nacionālās operas solists (1991–2001). Viņa repertuārā bija vadošās baritona lomas Volfganga Amadeja Mocarta, Pētera Čaikovska, Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni un citu komponistu operās. Eduarda Čudakova radošā darba gaitas bija cieši saistītas arī ar kamermūziku kā ilggadējam Latvijas Filharmonijas solistam.

Juris Salmanis

(18.07.1943.–09.09.2025.)

Ienācis Latvijas teātra ainavā reizē ar spēcīgu scenogrāfu plejādi – Andri Freibergu, Ilmāru Blumbergu, Juri Dimiteru –, Juris Salmanis par galveno darba lauku izvēlējās operas un baleta iestudējumu skatuvisko izveidi. Ar dziļu respektu pret šo žanru specifiku scenogrāfs telpas iekārtojumu radīja galvenokārt gleznieciskiem līdzekļiem, ievērojot laikmeta stilu un garu. Ar pietāti nereti atjaunoja savu priekšgājēju radīto skatuves noformējumu, un Džakomo Pučīni Turandota jau vairāk nekā pusgadsimtu saglabājusies Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā Jura Salmaņa niansēti un lietpratīgi atjaunotajās Edgara Vārdauņa dekorācijās. Bijis scenogrāfs arī Dailes un Operetes teātrī, dizainējis izstāžu iekārtojumu, noformējis brīvdabas uzvedumus un svētku koncertus.

Haralds Ulmanis

(30.07.1947.–27.10.2025.)

Savrupa ceļa gājējs – tā varētu raksturot aktieri un režisoru Haraldu Ulmani. Beidzis Dailes teātra daudzskaitlīgo Ceturto studiju, viņš kādu laiku nostrādāja šajā teātrī, bet aktiera un režisora dzīves nozīmīgākā daļa pagāja Liepājā (1974–1990). Tieši šeit tapa viņa kamertoņos balstītie uzvedumi, dramaturga tekstam uzticīgi, bet ne bezpersoniski. Viņa iestudējumos Liepājas skatītājiem citā gaismā atklājās vairāki latviešu klasikas un oriģināldramaturģijas darbi: nospriegotā, kaut klusā četru cilvēku mikrodrāma Leldes Stumbres lugā Gaidīt, Rūdolfa Blaumaņa Indrāni ar abu pušu taisnības uzsvērumu un skaidru saikni starp dzīvesgudro, pazemīgo Veras Šneideres Indrānmāti un Jura Bartkeviča inteliģento, ne lauku dzīvei radīto Edvartu. Ulmaņa režija bija tuvplāna māksla, kad smalkiem aktieriskiem līdzekļiem jāattaisno dramaturga rakstītais vārds. Starp viņa nospēlētajām lomām īpaša vieta ir divām, kas lielā mērā raksturo pašu aktieri: Ilmāram (Vakariņas pieciem) un Ešlijam (Vējiem līdzi) – cilvēkiem, kuri nedzīvo īstajā laikā, smagi to pārdzīvo, taču nespēj un negrib tam piemēroties vai pieņemt tā likumus.

Gunārs Borgs

(11.01.1944.–13.11.2025.)

Liepājas teātrim cauri gadiem piemitusi dziedoša dvēsele, un to izteica daudzas balsis. Gunārs Borgs bija viena no pašām skanīgākajām pagājušā gadsimta 70.–90. gados. No klasiskās operas un operetes līdz dziesmu spēlēm un mūzikliem – plašs bija viņa nospēlēto lomu saraksts. Starp tām gan Pinkertons Džakomo Pučīni operā M-ma Butterfly, gan neskaitāmi operešu aristokrāti un dižgari, abus Johanus Štrausus un Johanu Volfgangu fon Gēti ieskaitot. Patīkamais un izkoptais tenors bija viņa galvenais amata rīks – Gunārs spēlēja ar balsi, valdzināja ar balsi, bet tur, kur pietrūka dramatiska spēka, izlīdzējās ar skatuves šarmu un humora izjūtu. Sapņu kvēles nokaitēti – tā rakstīja par viņa izdziedātajiem tēliem. Ja nebija jādzied, viņš izdarīja savu darbu bez pretenzijām, kā zirnis pākstī iekļaudamies režijas zīmējumā. Atmodas gados par zīmolu kļuva dziedošais ansamblis Desmit kungi no Liepājas teātra – vīrišķīgas stājas un patriotisma etalons. Nu jau gandrīz visi šie kungi ir citā saulē, tagad viņiem pievienojies arī ansambļa solists Gunārs Borgs.

Sagatavoja Līvija Pildere, Ieva Struka, Edīte Tišheizere