Par teatrālu autofikciju, ilūziju un patiesību

Afiša, kas mūs aicina uz izrādi 2025. gada 8. novembrī Ženviļjē teātrī T2G Parīzes ziemeļu nomalē, garāmgājējiem droši vien šķiet mīklaina. Vintāžas krāsu palete, zils debesu fons, gados jauna, bērnišķos vaibstus vēl pilnībā nezaudējuša vīrieša portrets līdz viduklim. Sarkanā kaklasaite uz baltā krekla varētu liecināt par piederību komjaunatnei. Augšup vērstais skats un akmeņozola zaru vainags atgādina viduslaiku Kristus pastišu vai slaveno kadru ar aktrisi Renē Falkoneti no Karla Teodora Dreiera filmas Žannas d’Arkas ciešanas, tomēr spīdums acīs vēsta par skaudru melanholiju, skumjām vai klusu pārmetumu.

Arī nosaukums DAINAS (pron. Daïnas) potenciālajam Parīzes skatītājam varētu nebūt liels palīgs: franču valodā pieejamās grāmatas, kas izmantotas izrādes teksta veidošanā, – Vairas Vīķes Freibergas Logique de la poésie: Structure et poétique des dainas lettonnes un Dainas: poèmes lettons Nadīnas Vītolas-Diksonas tulkojumā un ar viņas priekšvārdu – pazīstamas vien šauram interesentu lokam.

Tiem, kuri pārvalda metamorfozes mākslu, «es» ir nevis kāds cits, kā teicis dzejnieks Rembo, bet gan visi citi – visi, kurus iespējams imitēt

Acīmredzot nāksies ļauties nezināmajam, zaudēt kontroli, uzticēties un būt klāt atklāsmes brīdī, jo runa laikam būs par noslēpumu atminēšanu, garīgiem meklējumiem un atpestīšanu. Varbūt pat par brīnumu. Varbūt tas būs arī mazliet komiski: pat ja franču skatītājs neko nezina par Jāņu ozolzaru kroņu tradīciju, viņš tomēr zina, ka neviens saprātīgs cilvēks neliks galvā vainagu no akmeņozola zariem, kuri tāpat kā eglīte Francijā un citur tiek izmantoti Ziemassvētku noskaņas radīšanai. Tā lapas ir asas kā dadži, un kontakts ar ādu nav patīkams.