Teātris, kas iejaucas

Poļu laikmetīgais teātris radās pēc 1989. gada – līdz ar komunisma sabrukumu. Tolaik beidzās padomju okupācijas periods, kurš faktiski bija turpinājums Polijas neatkarības zaudēšanai, kas bija iesākusies jau 18. gadsimta beigās. Tieši vēsture veidoja domāšanu par tautu un valsti kā sakrālu sfēru, tāpat arī īpašu attieksmi pret katoļu baznīcu, kas pildīja nacionālās identitātes aizstāves lomu. Simbolu valodā, izmantojot saīsinājumus, metaforas un alūzijas, darbojās «ceturtās sienas» teātris, kurš turklāt bija pakļauts arī komunistiskajai cenzūrai. Tas viss mainījās pēc 1989. gada. Vārda brīvība – viens no nozīmīgākajiem demokrātiskās revolūcijas sasniegumiem – bija viena no pirmajām Solidaritātes kustības izcīnītajām vērtībām. Tomēr pagāja vairāki gadi, līdz skatuves māksla atbrīvojās ne vien satura, bet arī formas ziņā, un šā procesa tiešās sekas bija progresīvā poļu teātra rašanās. Tā tuvāka iepazīšana ļauj izprast Polijas skatuves mākslas pēdējo ceturtdaļgadsimtu. Ja mēģinātu precīzi definēt, ko īsti ietver jēdziens «progresīvais teātris», būtu jācitē Hanss Tīss Lēmans, kurš grāmatā Postdramatiskais teātris rakstīja: «Teātrim vairs nav jāatspoguļo pasaule, bet gan jāatmasko tās veidošanas mehānisms.»

Režisori Kristians Lupa un viņa skolnieki Gžegožs Jažina un Kšištofs Varļikovskis, iestudēdami literāros darbus radikālā, modernā, līdz šim nepieredzētā veidā, vienlaikus respektējot «ceturtās sienas» principu, izraisīja tikumu, sociālo un mentālo normu revolūciju. Savukārt progresīvisti bija vērsti uz tiešu konfrontāciju ar realitāti, viņi lauza tabu un devās pie cilvēkiem. Viņi bija izslāpuši pēc reālām izmaiņām šeit un tagad.

SĀKUMS

Progresīvais teātris Polijā attīstījās kopš 2004. gada, sākumā izpaužoties kā atsevišķas radošas saliņas, tādas kā Pšemislava Vojcešeka daiļrade Modžejevskas teātrī Legņicā vai Monikas Stšempkas un Pavela Demirska režijas Šaņavska teātrī Valbžihā. Vojcešeks visus pārsteidza ar izrādi Made in Poland, kas tiek dēvēta par poļu teātra atbildi uz Kventina Tarantīno kulta filmu Pulp fiction. Savā būtībā šis spoži īstenotais stāsts par parādu piedzinēju grupu bija pirmais tik plaša mēroga vēstījums par to, kā patiesībā dzīvo no sabiedriskā diskursa izslēgti cilvēki. Stšempka un Demirskis daudzās savās izrādēs turpināja šo stratēģiju – ar nežēlību un ironiju izgaismojot dažādu sociālo slāņu nevienlīdzību. Tie meklēja arī radušās situācijas cēloņus, pamatoti atsaucoties uz Polijas sarežģīto vēsturi.