Daiga Gaismiņa dzīvo savu Jēkaba mammas dzīvi ar lielu iekšēju un īstu redzēšanu. Jēkabs – Kārlis Reijers. Foto – Kristaps Kalns
Daiga Gaismiņa dzīvo savu Jēkaba mammas dzīvi ar lielu iekšēju un īstu redzēšanu. Jēkabs – Kārlis Reijers. Foto – Kristaps Kalns

Baltais spieķis vārdā Jēkabs

Izrāde «Puika, kurš redzēja tumsā» Latvijas Nacionālajā teātrī

Šis iestudējums filigrāni atver skatītāju emocionālās atmiņu atvilknes, bet nesavanda tās. Drīzāk sakārto – šo to izmet, šo to pārkārto, tā, ka tās kļūst vieglākas un dzīvojamākas. 

Tumšs izplatījums, kuru apspīd gaismas uzplaiksnījums. It kā kaut kas no kosmosa, no abstraktās mākslas. Gaismas ir vairāk. Tāda izskatās viena no fotogrāfijām izstādē, kas Nacionālā teātra Jaunās zāles kafejnīcas foajē apskatāma izrādes starpbrīdī. Paraksts: «Gaismas atspīdums uz plauktu lādes iekšējās virsmas izrādes Puika, kurš redzēja tumsā scenogrāfijā». Starpbrīdī, apstājoties pie šīs fotogrāfijas, iedomājos, cik smalku pavedienu ar šo vizuālo zīmi ir iedevis teātra butafors un mākslinieks Gustavs Filipsons. Patiešām – tas ir izrādes kods. Izrāde pieskaras puikas un vecāku attiecību samezglojumiem tajā stadijā, kad paši sāpīgie aizvainojumi un pārpratumi, kas visu apzinīgo mūžu griezti prātā kā bezcerīgi iesprūdusi plate, jau ir pabalējuši un kļuvuši par atmiņu atspīdumiem. Un pieaugušajam dēlam ir iespējams saudzīgi uzlikt mammas rokas uz savas sejas: «Mamm, man liekas, tu mani sen neesi redzējusi…» 

Jēkabs ir vienīgais, kura dēļ dzimšanas dienas ballītē ir vērts istabā ieslēgt gaismu

Redzēt, atcerēties, saprast 

Dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces īsromānu Puika, kurš redzēja tumsā, gribas salīdzināt ar meistarīgākajiem bērnu un vecāku attiecību portretējumiem mākslā. Piemēram, ar Linnas Ullmannas atmiņu grāmatu Trauksmainie, kuru viņa rakstījusi par savu izcili sarežģīto, bet ne mazāk mīlamo tēti kinorežisoru Ingmaru Bergmanu, un tās  moto ir «Redzēt, atcerēties, saprast. Viss atkarīgs no skatpunkta». Meitas nodoms bija tēva mūža nogalē ierakstīt diktofonā viņu abu sarunas, tās viņus «aizveda uz vēl neatklātiem plašumiem, gan uzjautrinošiem, gan melanholiskiem».

Šķiet, tie varētu būt arī labi ceļavārdi Rasas Bugavičutes-Pēces grāmatai par 

mazo Jēkabu. Nu jā, viņš varēja būt visparastākais Brālītis no Karlsona vai Holdens Uz kraujas rudzu laukā, zēns, kādu ir tūkstošiem un miljoniem, bet viņš tomēr ir ļoti īpašs, jo piedzimis neredzīgiem vecākiem un ir vienīgais, kura dēļ dzimšanas dienas ballītē ir vērts istabā ieslēgt gaismu. 

Žurnāli