Dokumentālists ar temperamentu

Roberta Daubura debijai Nacionālajā teātrī reklāmu nevajag – gan jau sociālo mediju informācijas «dienests» ir parūpējies, lai izrāde Ko var cilvēks būtu izpārdota līdz gada beigām. Tomēr intrigas uzasināšanai teātra YouTube kanālā ievietots septiņu minūšu videoklips ar režisora monologu, no kura uzzinām, ka viņam allaž patikušas dokumentālas filmas par sērijveida slepkavām. Šāda informācija kņudina potenciālā skatītāja apspiestos noziedzības instinktus, protams, ja tādi ir. Tā kņudina arī ziņkāri par režisora līdzšinējām gaitām mākslā, jo kopš LKA absolvēšanas (2021) ir pagājuši četri gadi un, jādomā, klēpī saliktām rokām visu šo laiku sēdēts nav.

LIKTENĪGAIS ŽETONU VAKARS

Profesionālās karjeras starta šāviena loma piekrīt Dirty Deal Teatro iestudētajai izrādei Neatlaidības spēles (2022), kuras centrā ir sportiste, Latvijas paralimpiskās komitejas direktore Daiga Dadzīte, un stāsts savērpjas ap gatavošanos 2021. gada Paralimpiskajām spēlēm Tokijā. Droši vien tēmas un varones izvēle nav nejauša, jo Roberts Dauburs sakās esam bijis saistīts ar sportu, konkrēti, basketbolu, divpadsmit gadu garumā, un, izglītības iestādi izvēloties, nopietni svārstījies starp Sporta un Kultūras akadēmiju. DDT top arī sākumskolas bērniem adresēta muzikāla līdzdalības izrāde Sapņu ķērāji (2023), kas saskaņā ar aprakstu veltīta vientulības un dažādu fobiju pārvarēšanai, mākslinieciski analizējot dažādus murgus un murdziņus. Savukārt Ģertrūdes ielas teātra paspārnē režisors sadarbībā ar ukraiņu režisori Katerinu Parfirjevu iestudē dokumentālu fikciju Es gaidu… par karu un divām pilsētām – Mariupoli un Liepāju.

Roberta Daubura iestudējumu ģeogrāfija ir plaša, izkaisīta teju pa visiem Latvijas novadiem, radot iespaidu, ka režisors ir gatavais nemiera gars, ko urda nerimtīgs klejotāja instinkts. Liepājā šā gada pavasarī viņš parūpējies par Teātra dienas koncertu Dzīres visiem viesiem. Koncerta formāts ir asprātīgi iecerēts un sabalsojas ar Spēlmaņu nakts apbalvošanas ceremoniju, tikai balvu saņēmēju loma šoreiz atvēlēta skatītājiem, nevis teātra māksliniekiem. Laikam jau skolas laikā iestudētais 12. klases žetonu vakars, kura veiksmei vai neveiksmei bija jānosaka turpmākais dzīves ceļš – mammai esot pateikts, ja vakars izdosies, studēs režiju, ja ne, mācīsies par basketbola treneri –, bija veiksmīgs un deva pārliecību par spēju organizēt publiskus pasākumus.