Migla, kurā apmaldīties
Režisors Henrijs Arājs sarunājas ar scenogrāfu Adriānu Tomu Kulpi
Adriāns Toms Kulpe ir scenogrāfs, kuru grūti nepamanīt ne tikai viņa spilgtās personības, bet vēl spilgtāko darbu dēļ. Vai tā būtu metāliskā bilde, kas skan Ugunssejā, vai zelts, kas laužas cauri melnajai pasaulei Zelta templī, veidojot reversu, tāpēc satricinošu sajūtu, vai krāsainu bumbiņu ūdenskritums no Nacionālā teātra valdības ložām Marats/Sads iestudējumā – viņa spēja vizuālajai valodai piešķirt reizē suverēna, reizē ar izrādi dziļi saistīta stāsta jēgu aizvedusi līdz turpmākajam – maģistratūras studijām režijā. Satiekoties Henrijam Arājam un Adriānam Tomam Kulpem, kuri kopā strādājuši vairāk nekā vienu reizi, saruna aptver sadarbības pieredzi un tomēr aizved arī tālāk, līdz kādai idejai, par kuru nav zināms, kurš to īstenos pirmais.
Redakcija
Henrijs Arājs. Kā iet? Kas jauns?
Adriāns Kulpe. Ļoti intensīvi, man ir sarežģītais gada posms, kad viss ir vienlaicīgi. Bet esmu izdomājis tehniku: vienu dienu esmu personība, kas ar šo tiek galā, tad vienu dienu – cita, kas tiek galā ar ko citu, un tad sadalu smadzenes septiņās daļās, un tieku ar visu galā.
Henrijs. Izstāsti vairāk par sevi, pastāsti, kur tu esi mācījies.
Adriāns. Esmu mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā, tas bija starta posms mākslas izglītībā, pabeidzu scenogrāfus Mākslas akadēmijā, un sanāca tā, ka tagad turpinu mācīties – režiju maģistros Kultūras akadēmijā.
Henrijs. Kā tu jūties režisora lomā? Redzi kaut kādu saikni, varbūt pat jūti palīdzību no iepriekšējās pieredzes?