Lielo vēstījumu pretinieks

Juta Ance Ķirķis mani uzrunāja intervēt režisoru Andreju Jarovoju kā tuvu kolēģi. Lai gan mums ir bijušas tikai divas sadarbības ar vairāk nekā desmit gadiem starpā, es patiesi vienmēr esmu uztvērusi Andreju kā sev nozīmīgu un tuvu ceļa biedru.

Pirmo reizi satikāmies, kad Andrejs iestudēja izrādi Pietiekami labs (2012), kurā dejoju kopā ar kursabiedreni, horeogrāfi un dejotāju Katrīnu Albuži. Otrā sadarbība notika, strādājot pie izrādes Gadalaiki. Faux pas (2025). Pēc 13 gadu ilgā sadarbības pārtraukuma šī saikne nebija mainījusies. Iespējams, to veido mana pateicības sajūta. Mūsu pirmā sadarbība bija tad, kad biju tikko absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfijas bakalaura programmu. Toreiz, Andreja redzējuma ietekmēta, no jauna izvērtēju, kas ir laikmetīgā deja. Darbs pie izrādes Pietiekami labs atstāja nozīmīgu iespaidu uz to, kā es turpmāk domāju par kustību un tās dažādajām kvalitātēm. Andrejs iepazīstināja mani ar metodēm, kā fiksēt kustību un to pārnest uz skatuves. Un tieši viņš man pavēra durvis pie man nozīmīgās dejas mākslinieces Megas Stjuartes. Man šķiet, es nezinu nevienu citu Latvijas režisoru, kas būtu tik ļoti ieinteresēts dejā.

Kristīne Brīniņa. Atceros, kad strādājām pie izrādes Pietiekami labs, tu rādīji dažādu dejas mākslinieku darbus, pievēršot uzmanību kvalitātēm, kuras tevi interesē. Atceros, kā, vērojot Filipa Gemahera izrādes ierakstu, analizējām viņa kustību, kas šķietami tika izpildīta uz 20 procentiem, bet varēja nolasīt, ka mākslinieka fiziskās spējas ir lielākas. Runājām par gribu, nodomu un kontekstu. Tu esi retais Latvijas režisors, kuru patiešām interesē deja, kustība daudzveidīgā nozīmē, raugoties dejas mākslinieku darbos arī ārpus Latvijas robežām. Tieši šis atspēriena punkts – kustība – ir tas, no kura man gribētos sākt sarunu. Kāpēc tevi interesē deja?

Andrejs Jarovojs. Tas ir liels Zanes Kreicbergas nopelns. Zane bija skatuves kustības pasniedzēja mūsu kursam akadēmijā. Ar Zani bija interesanti, mēs viņai bijām pirmie studenti, līdz ar to tā bija viņas kā pasniedzējas, no vienas puses, tāda kā taustīšanās, meklējums, un tajā pašā laikā – pilnīgs maksimums.