Ļauties nezināmā trajektorijai

Kad 2011. gadā Ģertrūdes ielas teātrī tapa Ingas Gailes Āda, man bija 16. Neatceros, vai Ādu redzēju kā sešpadsmitgadniece, bet tāda iespēja pastāv. Teksta (un mīta) labad pieņemsim, ka tas tā tiešām bijis. Paldies jaunībai un Jaunā Rīgas teātra aktieriem, kurus varēja tuvplānā (pretstatā pēdējās rindas vietām par Ls 3,50 Lāčplēša ielā) noķert Ģertrūdes ielā. Sešpadsmit, Āda, Ivars Krasts, jūs spējat iztēloties to saldsērīgi smeldzīgi jūsmīgo teātra romantiku, no kuras sākas šis stāsts.

Sarindojot 12 Andreja Jarovoja izrādes, ko esmu piedzīvojusi ap to pirmizrādīšanas laiku, parādās vairākas interesantas savstarpējas saiknes. Saraksts sākas ar Ādu un beidzas ar izrādi Gadalaiki. Faux pas, un šī kombinācija uzreiz atklāj kādu vizuālu paņēmienu, kas izmet saistošu veļas striķi starp abiem darbiem. Burtiski. Kopā sasietu apģērba gabalu virtenes pēkšņi kļūst par nozīmīgu un varbūt pat Jarovoju raksturojošu zīmi. Lai gan tepat nākamā izrāde – Pietiekami labs (2013) – apģērbu kaudzes nomaina pret totālu kailumu. Un tā, lūk, ir ar Andreju. Kad šķiet, ka esi viņu atkodis, viņš transformējies izslīd no sakodiena, lai būtu cits. Un tieši tas gan viņu, gan Ģertrūdes ielas teātri ir iecentrējis manā teātru kartes viducī.

Lai gan zinu, ka Andrejam nepatīk vārds «eksperiments», un spēju arī to saprast – šķiet, ka nosaukt gatavu mākslas faktu par eksperimentu ir patronizējoši, nedaudz nievājoši, varbūt naivi. Bet nevar noliegt, ka, interesējoties par teātra dabu kā tādu, viņš savā darbā patiešām eksperimentē. Šajā žurnāla numurā lasāmajā sarunā viņš Kristīnei Brīniņai atklāj, ka interesējas par kļūdu teātrī. Manā uztverē kļūda un eksperiments ir saistīti jēdzieni. Tests, eksperiments, novērošana, kļūda, pieņēmums, ka mēs zinām, kādam ir jābūt eksperimenta rezultātam. Subjektīvi taču tas viss (aleluja!) ir relatīvs.