Spēlēt labāko sevis versiju

Iespēju no skatuves sniegt cerību, pozitīvas emocijas un patiesu saviļņojumu Aleksandrs Maļikovs uzskata par sava darba galveno uzdevumu. Viņš šeit ieradās pirms astoņpadsmit gadiem, atsaucoties Sanktpēterburgas režisora, toreizējā teātra mākslinieciskā vadītāja Andreja Prikotenko ieteikumam. Aleksandru un vēl dažus jaunos aktierus, kuri bija tikko beiguši aktiermākslas studijas, Prikotenko aicināja sev līdzi uz Rīgu. Šo gadu laikā aktiera kontā sabiris prāvs lomu skaits, un viņš, pateicoties savam daudzpusīgajam talantam, artistiskumam un skatuviskajam temperamentam, ir kļuvis gan par režisoru, gan skatītāju iemīļotu aktieri. Arī viņš pats atzīst, ka tieši šeit ir viņa īstā vieta.

Vai atceraties savus pirmos iespaidus, kad ieradāties Rīgā un teātrī?

Pirmos iespaidus joprojām atceros ļoti labi. Es atbraucu un uzreiz sapratu, ka, iespējams, šeit palikšu. Man patiešām te ļoti patika. Ierados augustā un uzreiz nokļuvu pilsētas svētkos, viss te mirdzēja, ņirbēja, lidoja, bija tik skaists. Pat salīdzinājumā ar tālaika Pēterburgu Rīga bija ļoti krāšņa un spilgta. Un galvenais – cilvēki, kopējā inteliģence, elegance, lieliska atmosfēra, nav tās trokšņainības, kas ir ļoti lielās pilsētās – Maskavā, Londonā, Ņujorkā. Tajā pašā laikā augsta līmeņa kultūra, māksla, mūzika, dažāda veida aktivitātes.

Tūlīt pēc ienākšanas teātrī jums bija ļoti daudz lomu.

Tā bija, es burtiski iegrimu darbā, mums bija mēģinājumi trīs reizes dienā, spēlēju gan jaunās izrādēs, gan mani lika lomās jau esošajā repertuārā. Vairākus gadus bija tikai teātris, nekā cita. Dažos mēnešos spēlēju 33 izrādes, jo plānoja pa divām izrādēm dienā. Atceros, ka mēģinājumu starplaikā, kas ilga pusotru vai divas stundas, braucu uz mājām – tolaik dzīvoju Imantā, pagulēju divdesmit minūtes un braucu atpakaļ uz teātri. Spēlēju lielas, dažādas lomas, bija ļoti interesanti, bet arī grūti.