Daži laikapstākļi
.
Nedēļas nogalēs mēs sazvanāmies. «Mums te, Latvijā, beidzot uzspīdēja saule, tikai aukstais vējš pūš caur kauliem,» nopūzdamās saka mamma. «Kāds laiks ir pie jums tur, Amerikā?» Man jāpadomā, jo tikko ieputeņoja Čikāgu un novembra aukstuma vilnis negaidīti atnesis pirmo sniegu pat Apalaču kalnos, savukārt Ziemeļkarolīnas vidiene sildās zelta rudens saulē, un bērni joprojām iet uz skolu T kreklos. Un kur nu te vēl piesaukt laika apstākļus Losandželosā, Arizonas tuksnešos vai Floridas smiltīs, par Aļaskas mežiem un Havaju salām nemaz nerunājot. Amerikas ir tik daudz, un tā ir tik dažāda, ka pat laika apstākļus te nevar aptvert, kur nu vēl kultūru. Jo ilgāk dzīvoju, jo skaidrāk zinu, cik daudz ko es nezinu.
Jau gandrīz 15 gadus manas mājas ir Daremā, Ziemeļkarolīnas štatā, apmēram četru stundu braucienā no Vašingtonas, un, kaut arī mūsu štata galvaspilsēta ir Roli, sarunās biežāk tiek lietots Trijstūris jeb Triangle (Raleigh, Durham, Chapel Hill), kur triju pilsētu viducī atrodas apjomīgs elektronikas, bioindustriju un inženiertehnoloģiju izpētes kompāniju parks, kas tiek dēvēts par ASV austrumu krasta silikona ieleju. Trijstūrī mājo izcilas privātās un valsts universitātes Duke, UNC, NCS, kuras reiz tika celtas par tabakas naudu, bet tagad pat nabaga pavāram, lai uzvilktu dienišķo dūmu, jāiet pāri ielai otrpus smalkajam Djūka akmens žogam. Augstskolas pulcē tūkstošiem visu rasu pašmāju un ārzemju studentu un jauno profesionāļu. Statistika rāda, ka Darema ir viena no pēcpandēmijas laika visstraujāk augošajām pilsētām. Kāpēc es to stāstu? Trijstūris, protams, ir gana turīgs, sociālpolitiski aktīvs un izteikti liberāls… Bet, ja jums rodas vēlme baudīt dabu un doties Apalaču kalnu grēdas vai, piemēram, Atlantijas okeāna virzienā, tad jau pēc pusstundas paveras ainas, kas atgādina, ka šis joprojām ir dziļi konservatīvs sarkanais Dienvidu štats, kur dažāda izmēra baneri vēsta, ka Jēzus iet roku rokā ar Trampu un tie abi mūs pasargāšot. Pilnai laimei lielceļa malās cēli plīvo dažs labs konfederatīvais karogs, atgādinot par vecās, labās koloniālās Amerikas «vērtībām». Ziemeļkarolīnas štats visai spilgti iezīmē «sašķeltās valsts» pretpolus.
Rūta Beidere-Ginsburga reiz izteicās: «Savienoto Valstu īstais simbols nav baltais jūras ērglis, bet gan pulksteņa pendele.» Pašlaik «Mēs, cilvēki» (ASV Konstitūcijas ievadvārdi – We, The People – red.) nenoliedzami esam iešūpojušies ar bīstamu ātrumu un amplitūdu.
2017. gadā es pirmo reizi apmeklēju Smitsonu afroamerikāņu muzeju Vašingtonā, iespējams, visjaudīgāko muzeju Savienotajās Valstīs. Tur otrā stāva ekspozīcijas zāles centrā ir automašīnas modelis, kur kopā ar bērniem varam iejusties 20. gadsimta 50. gadu ceļotāju lomās, ja mūsu ādas krāsa būtu tumšos toņos un mūsu dokumentos būtu ierakstīta etniskā rase black. Īpaši sastādītajā ceļvedī ir iespējams atrast Dienvidu štatu viesnīcas, degvielas uzpildes stacijas, restorānus, kuros drīkst piestāt. Te pirmo reizi es apjaušu, ko nozīmē 20. gadsimta Amerikas segregācija.
Pirms četriem gadiem Tenesijas štata blūza un rokenrola dzimtenē Memfisā maršējam pa slaveno retro gaismu rotāto Bīles (Beale) ielu, kur bāru interjers nav mainījies vismaz 60 gadus un gaisā virmo neviltota nostalģija Elvisa Preslija, Džonija Keša, B. B. Kinga, Madija Votersa, soula karalienes Aretas Franklinas mūzikas noskaņās. Vakarā, zelta un samta ieskauti, vēsturiskajā Orfeja teātrī mēs skatāmies mūsdienu mūziklu industrijas fenomenu Hamiltons, kurā «baltās» Amerikas konstitūcijas radīšanas vēsturi izspēlē tikai «krāsainie» mākslinieki un neviena seja netiek piekrāsota baltāka. Nākamajā rītā apmeklējam Loreinas (Lorraine) moteli, kur tika nošauts Mārtins Luters Kings juniors. Bēdīgi slavenā moteļa interjers drīzāk atgādina padomju studentu kopmītni, un, izrādās, līdz 1964. gadam šī bija vienīgā Memfisas viesnīca, kurā drīkstēja nakšņot afroamerikāņu zvaigznes. Es iztēlojos B. B. Kingu pēc aplausu vētras soļojot uz Loreinas moteli… Vēlāk uzzinu, ka, protams, arī Orfeja teātrī, kā daudzos ASV Dienvidu štatu teātros, līdz pat 1964. gadam bija atsevišķs kases logs ar uzrakstu Colored Entrance, kā arī trepes uz otro balkonu, kur, protams, bez jebkādiem kondicionieriem «melnie patroni» drīkstēja baudīt mākslu. Es domāju par mūsdienu afroamerikāņu pusaudžiem, manu meitu draugiem, un to, ka viņu vecmāmiņas pilnīgi noteikti piedzīvoja segregēto Ameriku. Šie bērni labi zina, par kādiem «dīvainajiem augļiem» (Strange Fruit) dziedāja Billija Holideja. Top skaidrāks, kāpēc joprojām ASV pilsētās, jo īpaši dienvidu štatos, ir vēsturiskie melnie rajoni, skolas, universitātes un sauklis Black Lives Matter simbolizē nevis marginālu kultūru, bet gan atgādina par līdztiesīgu dzīvi mūsdienu demokrātijā.
Dažādu globālo sociālpolitisko un ekonomisko notikumu ietekmē ir radušies latīņamerikāņu un ķīniešu strādnieku rajoni, zilo apkaklīšu itāļu kvartāli, indiešu, musulmaņu un ebreju, latviešu un ukraiņu kopienas, kur nu vēl dažādās reliģiskās grupas un strāvojumi, un vēl un vēl. Šī multikulturālā un sarežģītā vide ir Amerika, kurā mēs visi, izņemot Amerikas pamattautu iedzīvotājus, esam imigranti.
Kā ar teātri? Amerikas skatītājus nesatricināmi vieno mīlestība uz mūzikliem. Ak, nemirstīgais Brodvejas gaismu šarms! Otrajā vietā, iespējams, ierindojas dramaturgu teātris, un abās šajās jomās joprojām lielu lomu spēlē autortiesību aģentūras, kā arī aktieru, režisoru, tehniskā personāla asociāciju (AEA, SDC, IATSE) normas. Un pāri visam lielais mērogs. Nesen dzirdēju Ņujorkas dramaturģi Sāru Rūlu minam, ka teātris vienmēr balansē starp poēziju un mārketingu. Lasu, ka šosezon Brodvejā Godo turpinās gaidīt Kianu Rīvss, off-Brodveja izrādē Rītdienas vārds (This Word of Tomorrow) uz teātra skatuves kāps izrādes autors Toms Henks (sadarbībā ar dramaturgu Džeimsu Glosmanu). Grūti iedomāties, kā jaunie neatkarīgā ceļa gājēji, individuālie mākslinieki, intelektuāļi, eksperimentētāji, it īpaši starpžanru skatuves mākslu jomās, šajā sociālo tīklu kultūras laikmetā spēj izdzīvot un pastāvēt, pat ja tās ir teātra citadeles Ņujorka, Čikāga, Mineapolisa vai Sanfrancisko. Viņi turpina pa dienu strādāt maizes darbus un vakaros, naktīs, brīvdienās radīt novatoriskus, alternatīvus un «daudzkrāsainus» skatuves darbus, tikai tie, visticamāk, būs mazās formas darbi. Atgādināšu, ka ASV joprojām nav ne valsts dotētu teātru, ne skatuves mākslinieku, kuri saņem algas no valsts budžeta. Izrādās, ka tikai ap 30 procenti izredzēto AEA (Actors Equity Association) aktieru saņem medicīnas apdrošināšanu. Vai zināt, cik lielpilsētās maksā zobārsta pakalpojumi, par slimnīcu vai operāciju izmaksām labāk nerunāsim?
Kāpēc vieni un ne citi amerikāņu mākslas darbi vai dramaturģiskie teksti nokļūst līdz Latvijas skatītājam? Te piemērojams Lindija efekts, kas balstās teorijā – kādas konkrētam laikam raksturīgas idejas (vai teksta) ilgtspēja nākotnē ir proporcionāla tās radīšanas vecumam. Ja mākslas darbs jau 50 gadus ir pieredzējis atzinību, tas, visticamāk, izdzīvos arī nākamos piecdesmit gadus. Ja luga veiksmīgi noturējusi skatītāju uzmanību un izturējusi testu lielajā tirgū miljonu auditorijas priekšā, tad tur kaut kas ir, vai ne? Tātad tā ir laba luga! Interesanti, ka arī bez Tenesija Viljamsa Ņūorleānas vai Frensisa Skota Ficdžeralda depresijas laika Ņujorkas Latvijas teātru repertuāros pašlaik tiešām jūtams liels amerikāņu stāstu īpatsvars. Jauki, ka pamanāmas izrādes, kas veidotas uz dažādā laikā tapušu kino scenāriju bāzes, bet vai uz latviešu teātru skatuvēm var ieraudzīt svaigu Savienoto Valstu autora radītu tekstu, kas skartu Amerikas krāšņās multikulturālās vides tēmas, afroamerikāņu ritmus un krāsas, dažādu etnisko minoritāšu klātbūtni? Kā ar ieskatīšanos dziļāk tajā, kas notiek mūsdienu seksuālo un etnisko minoritāšu Amerikā, 50 štatu vēsturē, ģeogrāfijā un mikrovidēs?
Lai cik banāli absurds un reizē neizturami baiss ir «trampiskās» Amerikas karsto ziņu kokteilis, atliek joprojām turēties pie vēsā, skaidrā saprāta ar atgādinājumu pašam sev, ka pacietība ir laba ilgtermiņa prāta spēle. Tuvākos mēnešus laika ziņās mēs dzirdēsim par sniegputeņiem un atkušņiem, cerot, ka ICE will melt in a South un varbūt Amerikas Ērglis apstādinās vājprātīgo Krievijas Lāci. Josemitu Nacionālajā parkā tūkstoš gadu vecās gigantiskās sekvojas tikmēr nesatricināmi turpinās augt, un Floridas zemūdens avotu tīklā temperatūra nemainīgi būs 72 grādi pēc Fārenheita. «Amerikas sapnis» nevaid miris, jo arī mēs, latvieši, joprojām straumēsim Amerikas mūziku, «tedtalkus», podkāstus, un mums katram būs savas mīļākas filmas vai ASV televīzijas šovi, tāpat kā man šogad neviena redzētā teātra izrāde nestāv ne tuvu Lāča (The Bear) TV seriāla komandas radītajam emociju un saturisko iespaidu lidojumam. Re, Straumes panākumi arī ieguva pavisam citu apjomu līdz ar Oskara iegūšanu. Mēs turpinām sapņot reiz nokļūt Ņujorkā, bet kādam tā ir Losandželosa vai varbūt prērijas Montānas štatā. Katrs no mums ieraudzīs savu Ameriku, balstītu mūsu priekšstatos un pieredzēs, un es novēlu mums visiem rakt dziļāk un nemeklēt dārgakmeņus lielceļu malās.