No Opīša (Āris Matesovičs) palikusi vairs tikai galva, pilna atmiņām par pagājušā gada ražu, un mīlestībā pukstoša sirds. Žils – Igors Šelegovskis. Foto – Anna Rosalie Uudre

Sapņi un atmiņas

Vladislava Nastavševa izrādes «Piecas dziesmas pēc atmiņas» un «Te sākas nakts»

Atmiņa un sapņi ir divas tēmas, kas Vladislavam Nastavševam ceļo, pārplūst no izrādes izrādē. Režisors daudz  interesantāk strādā ar literatūru, kas nav dramaturģija, viņa centieni rast lugām jaunu jēgu bieži vien sarežģī jau gatavu dramaturģisku tekstu. Bet darbā ar prozu vai dzeju viņš atrod tik precīzas, nebijušas saiknes, ka skatuves teksti sāk mirdzēt kā apstrādāti dimanti, ļaujot ieraudzīt iepriekš nepamanītas šķautnes. Nastavševa teātrī teksts ir piedzīvojums, kas sākas no nulles un atklāj režisoram, aktieriem un skatītājiem jaunas skanējuma, kustības un formas iespējas. Vienalga, vai tas būtu Buņins, Uhanovs, Kuzmins vai Girodī. Vai arī Orbītas polifoniskie teksti. 

Varmācība pārvēršas par bezspēku, kad varas nesēju pārņem īstas jūtas, kurām tas nedrīkst sekot

Gada sākumā Nastavševs iestudējis divas izrādes, kuras, lai arī pilnīgi atšķirīgas, ideāli papildina viena otru. Viena ilgst nedaudz vairāk par stundu, cienījami aktieri to spēlē uz Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra lielās skatuves, ir bērnu koris un solists, vairākplānu dekorācijas un kostīmi, un runāts tiek par to, kas ir saprotams ikvienam, kas sēž skatītāju zālē. Otra notiek Ģertrūdes ielas teātra nelielajās telpās ar niecīgām inscenēšanas iespējām,  ir gara – divi cēlieni ar pārtraukumu, aktieri sapulcēti no dažādiem teātriem, un vēsta par to, kas, iespējams, nav noticis nekad. 

Sižets nav svarīgs ne vienā, ne otrā gadījumā. Sižets – tā ir tikai iespēja runāt par to, kas svarīgs autoram. Piecās dziesmās pēc atmiņas sižets kļūst par tādu kā palaidējmehānismu atmiņu apkopošanai. Izrādē Te sākas nakts tas iekustina neapturamu kustību pretim nāvei.

Kaislību tumšās alejas

Izrādes Te sākas nakts pamatā ir franču režisora Alēna Girodī romāns, kas sarakstīts kā garš varoņa monologs, kā dienasgrāmatas, proti, realitātes atspoguļojums. Un tāpēc pati izrāde kļūst par divkāršu un trīskāršu pirmavota atspulgu: vispirms režisoram to interpretējot un tad strādājot ar tekstu, lai kopā ar līdzautoriem vēstījumam piešķirtu  dramaturģisku struktūru. Gatavojoties izrādei, Nastavševs izvēlējās tai romāna daļas, kurās ir maksimāli daudz dialogu un darbības, lai arī varoņa pārstāstā. Savukārt aktieri lasīja pašu romānu. Un tas ir jūtams izrādē. Skatītājs redz tikai attiecību pirmo līmeni, bet aiz varoņu klusēšanas, aiz bezvārdu ainām ir nojaušamas aktieru domas. 

Te sākas nakts. Tie, kas apmaldījušies, meklē palīdzību pie varas – žandarmērijas šefa (Kaspars Dumburs), bet šī vara izrādās atriebīga, varmācīga un neatlaidīga. Žils – Igors Šelegovskis. Foto – Anna Rosalie Uudre

Nastavševs izrādei atradis ļoti vienkāršu, taču daudznozīmīgu vizuālu risinājumu. Telpas centrā atrodas pašdarināts, ar melnu celtniecības plēvi pārklāts četrstūris, varbūt tas ir sporta matracis vai arī izžuvis baseins, vai varbūt trūdzemes maisījums dārzeņu dobēm – viss atkarīgs no darbības vietas maiņas. Dažreiz šķiet, ka tie ir melni zīda palagi milzīgā gultā, kurā Opītis (Āris Matesovičs) mūsu acu priekšā sažūst par sīciņu večuku, turpat vai mūmiju. Pie sienas četri melni krēsli, tādi paši kā skatītājiem, un, re, mēs jau spoguļojam cits citu – tie, kas uz skatuves, un tie, kas zālē. 

Žurnāli