Brīvības telpa

Atsaucoties aicinājumam dalīties radošajā pieredzē par darbiem ar amerikāņu autoru lugām, pārskatu savas piezīmes iestudējumu tapšanas laikā un izvēlos nedaudz dalīties ar tām. Tie ir savdabīgi melnraksti darbam mēģinājumos, svarīgas atziņas sev un meklējumi, kas fiksēti lugas eksemplārā vai iestudējuma gatavošanas laikā atsevišķā burtnīcā. Pierakstu daba nav vienāda, reizēm tas ir dienasgrāmatas formāts, reizēm tikai pieturas punkti, lai procesā neaizmirstu svarīgo.

Šis ievads top jau pēc piezīmju pārrakstīšanas. Saprotu, ka manu izvēli iestudēt kādu no šiem dramaturgiem parasti ir vadījusi vēlme strādāt ar godīgu un aizraujošu dramaturģiju. Tajā var gremdēties gan tēmas dziļumā, lugas kompozīcijā, gan arī tēlu iekšējās dzīves precīzajā izstrādē. Šo autoru lugas manā skatījumā ir gan mākslas darbs, gan prasmīga amatnieka darbs. Laba, spēcīga uzbūve, tēli ticami, un to attiecības aizkustinošas. Un kā likums – ievērots Aristoteļa princips par vietas, laika un tēmas vienību.

Nobeigumā var rasties jautājums – kāpēc mūsu skatītājam ir labi saprotama dekonstruētā amerikāņu sapņa tēma. Sliecos domāt, ka, iespējams, mūsu sabiedrība pēc neatkarības atgūšanas ir nokļuvusi līdzīgā «amerikāņu sapnī», kāds tas ASV bija uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Arī mums laiks atver acis un ilūzijas zūd, notikumi un attiecības tiek pārvērtētas.

JŪDŽINS O’NĪLS SĒRAS PIESTĀV ELEKTRAI (1931/2022), VALMIERAS TEĀTRIS

06/06/2022. Ar ko sākt? Ar autora vēlmi. Iespējams, viņa misija bija atklāt sabiedrības saslimšanas avotu. Kāpēc viņš pievēršas antīkajam mītam? Ir iestājusies krīze viņa laika garīgajā sfērā – pēc Pirmā pasaules kara. Sabiedrība ir letarģiska, iemigusi – atbildību neuzņemas. Te slēpjas lugas unikalitāte: darbība nenotiek antīkajā laikā, bet 19. gadsimta beigās Amerikā – Ziemeļu un Dienvidu kara laikā, tas ir tikpat bezjēdzīgs kā Trojas karš. Tātad par antīko fundamentu skatītājs varēs tikai nojaust pēc (lugas) nosaukuma un sižeta.

Kāds konkrēti ir O’Nīla laiks, kurā viņš cenšas izteikt grieķisko likteņa izjūtu laikmetīgajā izpratnē? Sāpīgs, pārdomu pilns par mācībām, ko sniedza karš. Vecais Dievs ir miris. Jaunais – materiālisms un zinātne – nespēj sabiedrībai sniegt piepildītas dzīves jēgu, palīdzēt atbrīvoties no bailēm no nāves.

O’Nīls no antīkās kultūras smeļas tās viedumu un gudrību, tā cenšas pārvarēt cilvēka bezizejas stāvokli. Tā ir bezizeja dzīvē bez Dieva. Traģēdija cēla grieķus, bet atšķirībā no Eshila un Sofokla O’Nīls neuzskata, ka slepkavība var būt taisnīga.

Apolons nenosoda Orestu par mātes nogalināšanu (Dievu sapulcē). Bet nāve, ļaunums, skaudība, asinsizliešana – tas viss veicina jaunas asinis, nogalināšanu. O’Nīls Lavīnijas (Elektras) liktenī jūt pārāk daudz traģiskā, lai ļautu viņai laimīgi apprecēties, atšķirībā no Sofokla. Cilvēks, kurš šķērsojis morāles tikumu robežu (nogalinot otru), pēc O’Nīla domām, ir nolemts mūžīgām dvēseles mokām.

Autors maina mītu; apliecina, ka ļaunums ir noturīgs, no tā nevar aiziet. Ļaunums ir Orina un Lavīnijas drošības garants, kaut kas, kas viņus vieno uz mūžu. Saindē asinis. Dionīsiskais (pirmatnējs) un apoloniskais (skaists) liek dzimt sevī kentauram. No kā dzimst ļaunums? No bailēm.

01/11/2022. O’Nīls ieliek varoņus mītiskajā, taču situācija ir pietiekami reāla un laikmetīga. Viņš turpina mīta likteni, bet nobeigumu pārraksta, tā mīts tiek izanalizēts mūsdienīgi. Un tieši ar šo autors veic galveno uzdevumu – savieno šīs dienas problemātiku ar mūžīgajām morāles kategorijām. Lūdzu, izlasīsim antīko mītu mūsdienīgi! Antīkā leģenda – ar mūsu laikmeta izjūtu, tad galvenā atšķirība mūsdienu kultūrai no senajiem ētiskajiem priekšstatiem ir mūsu psiholoģija, sirdsapziņa, kas parādās mūsdienu jaunajā morālē un cilvēka dvēselē.

Pamattēma? Nevis cilvēka sadursme ar nepielūdzamo likteni, bet gan viņa ego/personības sadursme ar dziļi paša iekšienē noglabātajām vēlmēm, kaislībām, noslēpumiem.

02/11/2022. Antīkā dramaturģija – O’Nīla ideāls, tiecas uz to visu mūžu. Lugas kompozīcijā, antīkās triloģijas formā ieliek ideju par antīko dzimtas lāstu. Ezra/Agamemnons, Kristīna/Klitaimnēstra, Lavīnija/Elektra, Orins/Orests.

Edipa trīsstūris: tēvs/māte/bērns. Vai O’Nīls pēc paša pieredzes meklē Edipa kompleksa atrisinājumu – kas atbrīvo iekšējos resursus (iekšējo) dziņu regulēšanai un izpausmei? Viņš integrē stāstu par Edipu = psihoanalītisku stāstu par cilvēka dzīves ciklu, kurā tam neizbēgt no sava likteņa, tas ir tieši tāpat kā neizbēgt no sava rakstura, vēlmēm, iekšējām problēmām, potenciāla.

O’Nīls iet vēl tālāk: meita (Lavīnija) maina lomas – mātei liek būt meitai. Tēvs/Ezra neļauj atdalīties meitai, tāpat kā viņš bija cieši pieķēries savai mātei/auklei. Rodas nepieciešamība sacensties ar savu dēlu, nogalināt. Nespēja būt nobriedušam tēvam. Orina personības brieduma trūkuma pamatā – tēva nepietiekamība bērnībā. Tāpat kā tēvs gatavs nogalināt dēlu, dēls nogalina savu tēvu. Edips pamet nāvei savus dēlus, kuri lūdz aizstāvību, bet viņš tos pamet.

O’Nīls: vainīgi NAV dievi, kas ir idejas autori, bet idejas izpildītājs – Edips. Tāpat kā mūsdienās – ģimenēs atbildību uzliek upurim, nevis patoloģiskās situācijas vaininiekam. Edipa kompleksu izraisa agrīni attīstības traucējumi.

Šausmīgs loģikas trūkums Sofokla lugās = tāpat kā mūsdienu ģimenēs, kur ir daudz neizrunātu jautājumu un noslēpumu. Kāpēc noslēpums ir kaitīgs? Ja pastāv noslēpums, tad pastāv arī bailes un vainas apziņa, ka to kāds var uzzināt. «Bailes, ka uzzinās, kādas domas un jūtas ir paslēptas manī.» Bet baiļu pamatā ir pazemojums un atstumšana. Rodas kauns, tas tālāk rada savas nevērtības izjūtu. Traumatiskas jūtas, no kurām cilvēks mēģina izvairīties par katru cenu.

15/11/2022. Pirmais mēģinājums. Es neuzskatu, ka slepkavība var būt taisnīga.

16/11/2022. Pirmo dzirksteli piešķir KORIS/Sets. Tā uzdevums 1. ainā – informēt par pirmo grēku. Varbūt apvienot «kora» tekstu ar autora remarkām? Seta vainas apziņa. Koris = līdzvainīgais (stulbi)!!! Bet jāpaliek NEITRĀLAM. Klausāmies ar MM Ukrainas himnu. Izrāde jāsāk ar: KARŠ IR BEIDZIES. Tas svarīgi. Un nobeigumā – tiesa. Vajag zvērinātos. Noskatīties Nirnbergas tiesas «doķeni».

16/12/2022. Sets – pārlaicīgs, bez emocionālā novērtējuma. Kā mūki – nav uzacu. Mēs nezinām Kora izjūtas, attieksmi.

Iracionālas bailes.

Ja draud notikums, kurš izraisa asociācijas par iespējamo kaunu, tiek mobilizēti visi iespējamie psihiskās aizsardzības mehānismi, lai izvairītos no traumējošās kauna situācijas pārdzīvošanas. NOKAUNĒJIES BĒRNS AIZSEDZ AR ROKĀM ACIS (Edips izdur sev acis).

02/01/2023. Lavīniju pazudina alkas pēc mīlestības. Greizsirdība un naids viņu padara aklu.

Kristīnu pazudina alkas pēc atriebības. Kaisle viņu padara aklu.

Ezru pazudina alkas pēc mīlestības. Dusmas viņu padara aklu.

Adamu pazudina alkas pēc atriebības. Greizsirdība un dusmas viņu padara aklu.

Orinu pazudina alkas pēc brīvības. Bailes viņu padara aklu.

09/01/2023. Saruna ar māti – neredz sarunas autoru. Sets akli taustās – gan tieši, gan burtiski. Heizela – poza, kas pauž pazemību.

Kritiens – dzīves metafora. Sets (koris) krīt. Visi krīt.

Grieķu skulptūras. Obligāti.

07/02/2023. Kāpēc Kristīna izdara pašnāvību? Tāpēc, ka viņa vienā piegājienā zaudē gan dēlu, gan mīļāko. Tas ir – visu. Plus – to izdarīja dēls, kas ir daļa no viņas! Plus – Lavīnija uzvarēja, jo viņas ietekmē dēls gāja pret māti. Plus – Lavīnija ir Ezras turpinājums, tātad viņa zaudē visu un visiem. Orina un Adama vienlaicīgā zaudēšana atņēma viņai jebkādu pieķeršanos dzīvei. Kristīna ir zaudējusi savu templi.

25/02/2023. Pirmizrāde. O’Nīls: «Sengrieķu teātris ir tāds teātris, kas atgriezies pie savas augstākās un nozīmīgākās funkcijas būt par templi, kur poētiska interpretācija par dzīvi un tās svinēšanu tiek rādīta cilvēkiem, kuru gars ir nomocīts no dvēseli nomācošās ikdienas cīņas, dzīvojot sabiedrības uzliktās maskās.»

EDVARDS OLBIJS KAM BAIL NO VIRDŽĪNIJAS VULFAS? (1962/2021), VALMIERAS TEĀTRIS

19/08/2021. Pirmais mēģinājums. Olbijs dekonstruē amerikāņu sapni. Kas mūsu skatītājam liks sevi identificēt ar Olbija laika sabiedrību – cilvēka eksistenciālie meklējumi un nežēlība attiecībās. Vienojošais ar autora laiku – idealizējam ģimenes institūtu, jūtamies ērti vidusšķirā, pielūdzam patērētāju kultūru. Mums ir saprotama manipulācija ar otru, agresija un intelekta izmantošana, lai slēptu sāpīgo. Humors. Daudz sarkasma, melna humora, lai maskētu iekšēju bezcerību, neatklātu slēptos konfliktus. Kurš nav meklējis patiesību sevī? Savas dzīves nozīmi un vietu absurdajā pasaulē. 50. gadu optimisma paaudze (Niks un Hanija), nebija vēl Vjetnamas, Votergeitas. Bet ir saprotama nesamierināmā cīņa pašam ar sevi. Autora kā novērotāja pozīcija. Skatītājs spiests piedalīties notikumā ar nosaukumu eksistences dramatisms.

20/08/2021. Otrais mēģinājums. Luga apvieno reālismu un absurdu. Olbija ietekmēšanās no Jonesko, Ženē u. c. Eiropa jau ir vīlusies, pēc Otrā pasaules kara zaudējusi dzīves jēgu, kamēr Amerika vēl tic cilvēces progresam.

Olbijs maina spēli – izdzen ilūziju, atņem to, izbeidz. Tāpat kā Džordžs Martai (mūsu dēls ir miris). Ģimenes ilūzijas krahs. Amerikāņi slēpjas aiz optimisma, autors izgaismo falšo. Scenogrāfija (Vilkārsis) – prožektors, spilgta gaisma. Ēnu pilni stūri. Olbijs Martai ieliek mutē lugas pirmos vārdus: «Baigā bedre!» Bedre!? (*Rainis Jāzepu arī iemet bedrē.) Tumša vieta. Olbija luga – asa, nežēlīga, kritiska gaisma. Bedre var būt arī lamatas. Kur patērētāju kultūras lamatas? Otrs, ko saka Marta, – par kino aktrisi. Kino ilūzija? Paaudze, kas slēpjas kino ilūziju pasaulē.

31/08/2021. Olbija psihoanalītiskā pieeja – meklēt personības identitātes krīzes iemeslus. Hanijas vemšana (atgrūšana) visas lugas darbības garumā ne bez iemesla. Alkohols kā dabiskā aizsardzība. Cilvēks ar alkoholu noņem kaunu, var ļaut vaļu savām dusmām, visam, kas ir bijis apspiests.

Ļoti uzskatāmi Olbijs uzrāda noliegumu un intelektualizāciju kā aizsardzības mehānismu. Būtiski jāsaprot lugas nosaukuma izvēle: nav nejaušība (uzraksts universitātes tualetē) un Vulfas dziesmiņas/spēles motīvs.

Vilka tēls – psiholoģijā cilvēka ēnas puse, zemapziņa, kur tiek noslēptas cilvēka ilgas un bailes. Apzinātā līmenī viņš ir neatkarīgs pieaugušais, pats veido savu dzīvi. Neapzinātā līmenī – domas, rīcību, uztveri, emocijas ietekmē «iekšējais bērns» vairāk nekā prāts. Bērnības negatīvā pieredze (visiem četriem tāda ir) traucē attiecībām. Iekšējā bērna neapzināšanās izraisa neapmierinātību ar dzīvi. Rodas konflikti, kas nekontrolēti eskalējas, – konkrētais vakars lugā (atbildot uz jautājumu, kāpēc tieši šajā vakarā).

Džordža un Martas bērna leģenda. Vai Olbijs norāda: lai sadraudzētos ar «iekšējo bērnu» – jāuzzina, cik dziļas ilgas un ievainojumi tiek sevī nesti. Tāpēc abu attiecības ir līdz absurdam nežēlīga spēle. Olbijs lugā apzināti veido spēles struktūru, kur iznākums jebkurā gadījumā būs traģisks.

Kā izsekot Martas un Džordža pašradītajām fantāzijām? Un kad precīzi rodas konflikts, kurš sagrauj šo ilūziju. Dziesmiņa no amerikāņu animācijas filmas. Mēs nejūtam, cik daudz amerikāniskā ir mūsu ikdienā. Standarta dzīvi alkstoša mājsaimniece Hanija, karjerists Niks.

25/10/2021. Kas ir «vēsturiskā neizbēgamība», ko min Olbija Džordžs? Pasaule nav droša, nihilisms kā reakcija uz kara traģēdiju. Cilvēks psiholoģiski atsvešinās no realitātes, sabiedrība sāk ieslīgt materiālismā, lai glābtos no garīgā tukšuma. Olbija Marta un Džordžs pēc būtības ir vientuļi, bet nekad to neatzīst. Vientulību tā laika sabiedrībai atnesa karš, kā sociālā trauma.

Saglabāt Olbija universālumu – cilvēka traģēdija pēc būtības, neilustrēt konkrētu vēsturisku traģēdiju. Svarīga autora pieredze un apziņa par pēckara sabiedrības pārmaiņu, vērtībām, dehumanizāciju, traumām. Saprast – Džordžs pauž tiešu un netiešu reakciju uz kara radītajām sekām («mēs neatdosim Berlīni!»).

15/11/2021. Dzīve ir sāpīgs pasākums.

17/11/2021. ATVĒRT autoru caur KĀRTĪBU. Spēlēt bez meliem!

21/11/2021. Pirmizrāde – pieciem skatītājiem Valmieras KC.

04/01/2022. Pirmatnējā uzticēšanās («mājas sirdī») sniedz iekšējo stabilitāti, drošību. Kas bērnībā nav iemantojis dziļo uzticēšanos, tam trūkst iekšējās stabilitātes, tāpēc vēlas, lai drošības, māju izjūtu, patvērumu un aizsardzību sniedz citi.

Iekšējais bērns – bērnības pieredze – gan labā, gan sliktā, zemapziņas daļa – bailes, izmisums, ko piedzīvo bērnībā, kopā ar pozitīvo pieredzi. Iekšējais bērns cilvēkā dara visu, lai viņam nebūtu jāpiedzīvo bērnībā saņemtie pāridarījumi. Vienlaikus tiecoties pēc tā, lai tiktu piepildītas viņa ilgas pēc drošības un atzinības – tām sajūtām, kuru bērnībā viņam ir trūcis.

11/01/2022. Trešais cēliens: Eksorcisms. Martas nemīlētais, atstumtais «ēnas bērns» no visa spēka izlaužas brīvībā un izlādē dusmas. Tā ir viņas pašvērtības izjūta. Visas Martas negatīvās pārliecības, no tām izriet nomācošās emocijas – bailes, bezpalīdzība, dusmas – lai tiktu galā ar emocijām, lai tās nejustu. Jo mazāk uzmanības mazā Marta saņem, jo vairāk viņa to pieprasa. Tā ir pašaizsardzības stratēģija – ierauties sevī, kontrolēt, uzbrukt.

15/01/2022. Pirmizrāde Apaļajā zālē n e n o t i e k . (C-19)

«Apjukuma skaistums» vai «Lūzeru manifests», tāds varētu būt izrādes apakšvirsraksts (ar Olbija sarkasma devu)?

19/02/2022. Pirmizrāde AZ, skatītāji ar maskām, 2 m attālumā.

«Teātra nozīme – kaut nelielu pasaules daļiņu harmonizēt uz skatuves.» Rims Tumins.

ARTURS MILLERS VISI MANI DĒLI (1947/2024), LIEPĀJAS TEĀTRIS

19/11/2024.

mīli savu tuvāko kā sevi pašu

Bībeles motīvi

Kains un Ābels

amerikāņu sapnis ražo viltus cerības

naudas pasaulē nav cilvēcisko vērtību

Morāles luga. Ģimenes labumam pretim stāv sociālā līdzatbildība. Sociālais labums un pašlabums.

Traģēdijas/drāmas kompozīcija: vietas, laika, darbības vienība.

Zaudēta ticība: savtība, pašlabums, bezatbildība.

Millers uzrāda to, ka indivīdam pieder tiesības uz brīvu izvēli un tikai viņš pats var pārveidot savu brīvo izvēli atbildībā sabiedrības priekšā. Tiklīdz kāds atsakās pieņemt savu brīvību un noliedz atbildību sabiedrības priekšā, tiek zaudēta ticība labajam.

Lugā bīstamība – zaudējot ticību, var sabrukt tava privātā telpa (dzīve). Millers uzsver, kas notiek, ja vaina netiek pārvērsta atbildībā. Amerikāņu sapņa ēnas puse.

Millers lugā kritizē veiksmes vērtību – sapin cieši labo un ļauno šajā pasaulē. Cilvēks ir apstākļu būtne, radījums, kurš pats par sevi lielu ļaunumu nerada – bet apstākļi, kuros tam jārīkojas. Jautājums par rīcību kā ļaunumu. Tātad autors skaidri rāda, ka sabiedrībā galvenā vērtība ir naudai un mantai – iepretim cilvēka dzīvei. Dzīve kā spēle. Uzvarētājs turpina spēlēt spēli – un sabiedrība ir spiesta pievērt morāles acis tik ilgi, kamēr vien veiksme nes peļņu – tā ir kapitālisma esence. Sasauce ar mūsdienām!

Blanša aiziet neatskatīdamās. Mēmā Stella, sasalusi. Stenlijs uz ceļiem. Dzīve turpinās – kā?

Lugas fināls – dzīves virsotni cilvēks sasniedz tikai tad, kad atzīst savu atbildību Visuma priekšā.

Keita apzinās vīra noziegumu jau no paša sākuma un izposta otru ģimeni, lai saglabātu savu. Tā Džo noziegums Keitas dvēselē tiek sasaistīts ar dēla pazušanu karā.

Pašlabumu meklē visi, arī Kriss un Enija. Apzinās noziegumu, bet nedara neko, kas abiem kaitētu, t. i., pašu labumam. Arī Keita. Jo abus – Keitu un Džo – vieno vainas apziņa un kauns. Mīlestība ģimenē kļūst par ieroci liekulībai. Sabiedrība atzīst un ceļ godā materiālo pasauli, tās veiksme visbiežāk ir saistīta ar nodevību un meliem. Ko izdara Millers: tā nav tikai vienas ģimenes privāta drāma, tā rāda daudz plašāku cilvēcisko vērtību pagrimumu, kas var novest pie tā, ka pasaule nokļūst ļaunas ticības lamatās.

Millers caur tēva (Džo) tēlu skaidri rāda, kā tas grib aizbēgt no realitātes. Lai sevi pasargātu, Džo ap sevi izveido viltus pieņēmumu pasauli.

26/11/2024. Pirmais mēģinājums. Millera pirmā komerciāli veiksmīgā luga. Lugas lielā popularitāte ASV? Svaigi zināms notikums par bojā gājušajiem pilotiem un meiteni/meitu Ohaio štatā, kura ziņo FBI par savu tēvu – uzņēmēju, kurš vainīgs to nāvēs / sabojāto lidmašīnu detaļu lieta.

Autora bērnības pieredze – ebreju imigrantu ģimene no Austrumeiropas, ģimenes labklājība līdz Lielajai depresijai, kad tēvs zaudē visu. Brālis – no kara atgriežas cilvēks-ēna.

Brāļi Karamazovi kā ceļa rādītājs Milleram – rakstniekam. Liela ietekme – jaunu karavīru stāsti – salauztas dzīves, ko fiksē Millers, tas pārtop radio lugās.

Radīšanas grāmata – par brāļiem, tēvu grēkiem, cilvēcību.

29/11/2024. Skatāmies dokumentālo seriālu WWII Documentary. Otrais pasaules karš no sākuma līdz beigām. Kara mērķu, norišu, seku pārskats. Būtiskie pavērsieni, sabiedroto loģistika. Restaurēti video kadri, krāsotas autentiskas arhīva liecības. Karš krāsās kļūst reālāks nekā melnbaltajās fotogrāfijās. Scenogrāfijas (Agnese Kaupere) krāsu paletes atspēriena punkts.

Dokumentalitāte neglorificē cīņas karā, nevienā frontes pusē. Novērojam karadarbības ietekmi, upuru likteņus. Posttraumatiskais periods karavīriem, to ģimenēm. Patērētāju kulta vairošana, mājsaimnieču dzīves veicināšanas iemesli ASV.

02/12/2024. Lugā spēcīgs un konkrēts koka simbols, saikne starp Debesīm (Tēvu) un Zemi (Māti). Svētajās tradīcijās koks – cilvēka pārstāvis. Milleram ābele = dzīvības koks, cikliskuma simbols. Krusts – koks devis pastāvēšanu šim simbolam / koks: iekšējās, psihiskās izpausmes simbols. Patības simbols. Personības attīstība. Autors koku salauž jau lugas sākumā. Uzreiz tiek pieteikta tēmas dimensija – kara postošās sekas.

Decembris/2024 – februāris/2025. Millers aizved pie Selindžera. Rakstīšana autoram kā attīrīšanās pēc karā pieredzētā. Atbrīvošanās no smaguma kopš kara beigām, kopš ticības sagrāves, ticības zaudējuma. Vai Millera iekšējā cīņa ekvivalenta Selindžera veiktajam garīgajam ceļam? Abiem kopīga traģēdija – sadragāts naivums. Millera Kriss to pauž pret cilvēku neīstumu ģimenē (kā Holdens Selindžeram pret pieaugušo kompromisiem). Kā atklāt autora iekšējo sāpi, kas liek saskatīt cilvēka dabā slēpjošos tumšos spēkus.

Svarīgi (Millers): realitāte, vārdi, ko cilvēks attiecina uz lietām sev apkārt, ir ilūzija. Vai Millers ir lasījis Selindžera Apvērsto mežu (1941) – garīga, radošā darba «iekšupvērsto» telpu? Abiem māksla un garīgums ir sinonīmi. Stāsts parāda dzīvi kā cīņu starp garīgas un materiālas dabas spēkiem un izvirza jautājumu par mākslas spēju izdzīvot modernās sabiedrības noraidošajā vidē.

Varbūt Millera varoņi, tāpat kā Selindžers stāstos, rāda mokošos meklējumus pēc mūžīgajām patiesībām, reizē cenšoties izdzīvot mūsdienu sabiedrībā, kur valda mūsdienu likumi. Tas, iespējams, ir ceļš, uz kuru izved visu garīgi vērstu un ticīgu cilvēku dzīves – virzību uz pilnību.

08/02/2025. Pirmizrāde. «Cilvēka grēksūdzē ir jācenšas saklausīt, ko viņš slēpj, nevis atzīst.» Selindžers.

TENESIJS VILJAMSS KAĶIS UZ NOKAITĒTA SKĀRDA JUMTA (1955/2017), VALMIERAS TEĀTRIS

16/05/2017. Kaķis – pirmais lasījums. Esības jēgas meklējumi caur Amerikas ģimeni. Retināt lugas sižeta plūsmu, notikumu plūsmu – sevis, savas dzīves jēgas, netveramās patiesības meklējumos. Ireāli akcenti. Ar telpas palīdzību – izmantot skatuves valodas iespējas – aktiera kustību, ainu montāžu, kur būtiskas ir detaļas, nokrāsas, kompozīcija – sajūtas, nevis darbība.

17/05/2017. Ģimenes modelis. Tēva piemērs dēliem. Kāpēc tēvs ir apprecējis māti. Nāve ģimenē. Ko tā nozīmē viņiem. Un dzīvība? Kad mēs esam gatavi samierināties ar aiziešanu? Sieva kā apliecinājums sabiedrības noteikumiem.

18/05/2017. Kāds ir Megijas sapnis?

21/05/2017. Ar ko sākt? Dzīvība. Nāve. Bērns. Mīlestība. Kaisle. Marija Magdalēna. Marija. Nav bērna, ir bauda. Nav baudas, ir bērns. Jēdziens, kurš ietver sevī dzīvību un nāvi.

01/06/2017. Pirmā aina. Megija, Briks. Kā Briks iegūs «imunitāti» pret Megiju? Sākuma nedrošība, bailes, pieķeršanās Brikam. Kārdināšana. Pietuvošanās tabu tēmai. Mērķtiecīga cilvēka (Megija) ārējie paņēmieni, līdzekļi. Nāves fakta apjausma.

02/06/2017. Megija gatava ziedot savu ego. Brik, pieņem mani kā savu glābēju. Madonna del Parto. Brika sapnis. Noripo poga – sieviete aiz durvīm. Ūdens skaņa.

07/06/2017. Istabā pārāk daudz gaismas.

13/06/2017. Melnā caurlaide. Tēvs grib, lai dēls dzīvo.

04/09/2017. Sākums – futbola spēles projekcija. Scenogrāfijas makets uz skatuves. Kustība: ģimenes deja, tēvs centrā (primitīvisms, pirmatnējā sajūta), māte dejo – instinkti, kaisle.

03/10/2017. Bārdas nazis Brikam visu laiku rokā!

17/10/2017. Māte – visu laiku neadekvāta, bailes no dēla.

03/11/2017. Kaķis – luga par vīrieša dilemmu darīt to, ko tradicionāli no vīrieša sagaida; par brīvību darīt to, kas sirdij. Nav runa par laikmetīgiem paradumiem.

17/11/2017. Pirmizrāde. «Būt brīvam nozīmē pašam veidot savu dzīvi. Brīvību apstāties, kad vien vēlies. Brīvību būt. Ja nevari būt pats, kāda jēga vispār kaut kam būt?» T. Viljamss.

TENESIJS VILJAMSS ILGU TRAMVAJS (1947/2013), JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS

1. Autors un viņa laiks. Kāpēc autors iesāk lugu ar teikumu par Svēto Barnabu / kur neatgriezeniskais pagrieziens Blanšas sabrukumam.

Svētais, kuru tā pārliecības dēļ sabiedrība nomētā ar akmeņiem. Svētais upuris? Aizgājušo laiku trauslumu, poēziju sabradā laikmetīgais (proletariāta?) rupjais, spēcīgais zābaks.

Seksualitāte kā noziegums, Blanšas riebums pret vīru / izmisums pēc viņa pašnāvības. Sava dzimuma un kaisles noliegums. Vainas apziņa bloķē nākotni.

2. Jaunorleāna. Džeza brīvība: ko un kā spēlēt, mūziķis izlemj pats. Veido savu skaņu pats, runā ar instrumentu. Atvērts, brīvs rituāls. Brīvība, par kuru runā Viljamss? Pašizpausmes brīvība. Pašnoteikšanās simbols. Pašam veidot savu dzīvi, bez nožēlas pamest – vienalga, skumjo vai priecīgo, un doties, uz kurieni un kad vien vēlies. Džeza mūzika – katrs dara savu, bet kopā veido savstarpēju saskaņu, ritmu (džeza mūzikas/skaņas celiņš – Rihards Zaļupe). Telpai uz skatuves kopā ar skaņu jākļūst par kopīgu brīvības telpu. Džezs pārkāpj mūzikas noteikumus. Viljamss pārkāpj visus noteikumus – dramaturģijā, dzīves stilā.

Jāveido kolektīva saskaņa starp lugas raksturiem bez piespiešanas. Džeza pamatā cīņa par cilvēka cieņu, instruments kā sava balss.

Kontrasts mūzikai – tramvajs, sliežu duna. Nenovēršamība, murgaina uzmācība. Varšavas polka kopā ar tramvaju.

3. Telpa. Nemājīga, auksta vide – dzīvoklis šķērsgriezumā (Rūdolfs Bekičs). Paspilgtina Blanšas neiederību, nevēlēšanos atrasties tajā. Nav, kur likt rokas, nav, kur apsēsties. Citu dzīvē viņai nav vietas. (Sveša parādība franču kvartālā.)

Spilgtā gaisma, kailās lampas – sāpīgs kontrasts starp ilūziju un reālo pasauli. Pārkāpt intimitātes trauslo zonu (vannas istaba dzīvokļa centrā! Bez durvīm!).

Blanšas uzdevums – slēpt bailes, nedrošību, saņemties, smaidīt, izlikties – justies ērti. Nepārtraukti glābties ilūzijās, lai neredzētu tagadni, realitāti. Ievainojums pagātnē noslēpts dziļi, trauma uz mūžu (vienmēr koferī līdzi – mirušā dzejnieka vēstules).

4. Tēli. Lai skaidra katra iekšējās darbības līnija – būtisks notikums un attiecības. Attiecības nespēlē ar tekstu.

Mana (tēla) darbības līnija atkarīga no otra līnijas – saskarsme veido kopējo darbību.

Virzība uz katastrofu finālā – neizbēgamība? Izdzīvošana bezizejā – kā Blanša tuvina sevi traģēdijai. Stenlijs uzveic/iznīcina Blanšu ar savu rupjo spēku, tas ir viņa pēdējais un vienīgais līdzeklis, kā apklusināt viņu. Necilvēciskā rīcība, kuru izdara cilvēks. Iznīcina, novāc uzmācīgo radījumu.

5. Fināls. Neizmērojamas sāpes kā dziļums Della Robbia zilajā krāsā. Viljamsa paša dvēseles/skaistuma izjūta. Dievmātes tērpa zilums gleznās.

Autors vairākkārt zvana katedrāles zvanus (remarkas). Kontrasts – kāršu spēle.

Stenlijs. Vēl pēdējo reizi – sadragāt Blanšu kā papīra lukturīti/saplēst.

Laipnais svešinieks – kontrasts Stenlija necilvēciskumam. Saudzīgs pret nelaimīgo, mierinošs. «Cilvēks, kam ir personība» – ko Viljamss ieliek šajā ārstā.

Blanša: atkarīga no svešu cilvēku laipnības.

Blanša aiziet neatskatīdamās. Mēmā Stella, sasalusi. Stenlijs uz ceļiem. Dzīve turpinās – kā?