Tur, pāri upei*

Manām attiecībām ar amerikāņu literatūru ir dziļas saknes bērnībā, kas, pateicoties psihoanalīzes globālās izskaidrošanas metodei, nozīmē realitātes interpretāciju zemapziņas līmenī. Es sadalīšu šo ietekmi ne tik daudz pa gadiem, bet vairāk pa episko tēlu modeļiem un sastāvdaļām.

ES UN DZĪVNIEKI

Es mīlu dzīvniekus, un man ar kaunu jāatzīstas – vairāk nekā cilvēkus. Manās attiecībās ar jebkuru sastaptu dzīvnieku neviļus izveidojas episku sižetu opusi.

Piemēram, šoruden smagi pārdzīvoju to, ka, man šķita, es ļoti maz redzēju vai naktīs dzirdēju gājputnu kāšus un klaigas. Man šķita, es aiz savas paviršības nepavadīju šo migrantu plūsmu uz siltajām zemēm. Man šķita, es kaut ko nepaspēju viņiem novēlēt.

Pie tā ir īpaši vainīgs amerikāņu kanādiešu rakstnieks Ernests Setons-Tompsons, kura grāmatas par dzīvnieku dzīvi, pat likteņiem, es lasīju agrā bērnībā, turklāt abās valodās – krievu un latviešu.

Es nezinu, diez vai ir bijusi tāda literatūras glorifikācija, kāda piedzīvota padomju laikā

Tāpēc kā pieaudzis cilvēks es piedzīvoju daudzu dzīvnieku dzīves likstas kā likteņstāstus, tostarp manās mājās dzīvojušās vārnas Tipes attiecības ar, iespējams, iepriekšējās dzīves partneri, kurš savu draudzeni gribēja dabūt prom no mums. Bet viņš, sēžot uz mūsu palodzes un pat bez piesardzības nākot pa logu iekšā dzīvoklī, nesaprata, ka Tipei ir savainots un atrofējies spārns.

Manā dzīvē bija gadījumi, kad es turēju uz sava pleca slimu un ģībstošu zirgu, ārstēju putnus, vācu kaķus, suņus, ežus u. c.

ES UN MELNĀDAINIE VERGI

Kad es biju pavisam mazs un vēl negāju skolā, mūsu mājās bija tā saucamais patafons, vinila plašu spēlētājs ar 78. ātrumu. Saglabājies no pirmskara iedzīves, lai arī mani vecvecāki, māte un citi radi bija izsūtīti uz Sibīriju. Mamma bieži lika vecas plates, un starp tām, kā par brīnumu, bija ASV melnādainā dziedātāja Pola Robsona plate. Viena no dziesmām bija traģiski harismātiskā Lullaby jeb šūpļa dziesma ārprātīgi dziļajā Robsona basā. Mamma man stāstīja par melnādaino cilvēku bēdīgo dzīvi Amerikā, un, protams, man (zem)apziņā rādījās kaut kādas bildes.

Tajā dzīves periodā (1953–1955) tilti pār Daugavu vēl bija smaga pēckara problēma. Pagaidu koka tiltu, kas bija Vanšu tilta lokācijā, nojauca kā morāli novecojušu, un satiksmei palika pontonu tilts tur, kur tagad ir Akmens tilts. Kad pavasarī Daugavā gāja ledus, tā blīvā spēka bīstamības dēļ pontonu tiltu uz dažām nedēļām izjauca, un no mūsu Pārdaugavas uz Rīgu varēja nokļūt tikai ar vilcienu vai ar maziem upes kuģīšiem. Tā es vairākas reizes ceļoju no Āgenskalna uz Vecrīgu, kur strādāja gan vectēvs, gan mamma. Tā kā ledus iešanas laiks bija auksts un drēgns, mēs līdām kuģīša kajītē, drūmā bezgaismas telpā, kur nomākti cilvēki šķērsoja Daugavu. Bet man atmiņā palikusi absolūti kā realitāte pārdzīvota aina, kurā es šajā bleķa kajītē zem kuģīša klāja braucu kopā ar – kā toreiz tos sauca – nēģeriem, melnādainiem vergiem, kuri runā Pola Robsona basā.

Tikai daudz vēlāk, kad es izlasīju amerikāņu rakstnieces Harietas Bīčeres-Stovas Krusttēva Toma būdu, kuru manā bērnībā ļoti ieteica kā literatūru par necilvēcīgo rasismu ASV, es sapratu, ka esmu jau to pieredzējis, kuģītī šķērsojot Daugavu.

LABA LITERATŪRA UN PADOMJU DZĪVE

Es nezinu, diez vai ir bijusi tāda literatūras glorifikācija, kāda piedzīvota padomju laikā. Es atceros garu, garu cilvēku rindu uz Tērbatas un Elizabetes (toreiz Stučkas un Kirova) ielas stūra pie «parakstāmās literatūras» veikala durvīm, kur mēs ar mammu stāvējām uz ielas, lai noformētu iemaksu par kāda nebūt klasiķa kopotiem rakstiem. Toreiz grāmata bija durvis, logs, šķirba, lifts, tunelis uz citu dzīvi. Jebkurš tulkojums bija kā citas izpratnes valūta. Ja tev mājās bija, piemēram, Hemingveja kopoti raksti, tie bija vērtības sertifikāts. Ar Hemingveju padomju cilvēkiem paveicās, viņu tulkoja labi un daudz. Hemingvejs padomju režīmam bija savējais. Tikai daudz vēlāk atklājās, ka tas ir diezgan burtiski, jo skarbais, provokatīvais un vēl ar spāņu pilsoņu karu saistītais piedzīvojumu meklētājs kādu laiku bija VDK aģents. Bet man Hemingvejs kļuva par dialoga skolotāju. Es lasīju viņa stāstus, romānus un «dzirdēju» sarunas, kas notika starp prozas varoņiem. Vēl šodien es, lai uzspicētu dialoga meistarību, atveru Hemingveja stāstus – labāk nekā romānus – un jebkurā vietā varu sākt apbrīnot dzīvas sarunas matricu.

BRONZAS PIEMINEKLIS TULKOTĀJIEM

Esmu daudz domājis par un esmu pat bijis atkarīgs no literatūras nozares, ko sauc par tulkošanas mākslu. Man pat ir teorija, ka Latvijas Pirmās atmodas laikā vācu un krievu valodas prevalēšana stingri orientēja ne tikai latviešu literatūras sākumperiodu, bet arī noteica turpmākās tulkošanas prioritātes. Kotējās vācu un skandināvu valodas, ar ideoloģisku filtru atlasīta krievu literatūra, bet angļi un amerikāņi palika otrajā, pat trešajā plānā. Es pats redzēju latviešu pirmskara inteliģences grāmatu plauktos pilnus Knuta Hamsuna, Henrika Ibsena, Sigridas Unsetes, Trigves Gulbransena, Augusta Strindberga, Selmas Lāgerlēvas u. c. autoru kopotus rakstus. (Par to piemineklis dižai tulkotājai Lizetei Skalbei.) Tur nekad nebija Viljama Folknera, Marka Tvena, Jūdžina O’Nīla, T. S. Eliota vai Roberta Frosta. Lai gan nē – Marka Tvena Toms Sojers un Haklberijs Fins bija visās bērnistabās.

Mana mamma nedaudz tulkoja no angļu valodas, viņa bija beigusi angļu filologus, bet pēc tēva nošaušanas VDK 1951. gadā mammu aizsūtīja uz Priekuļu tehnikumu strādāt par skolotāju. Pēc vairākiem gadiem kāds aiz žēlastības viņai pasvieda iztulkot nelielu amerikāņu grāmatiņu – Hovarda Fāsta Tonijs un brīnumdurvis. Protams, es biju pirmais tās lasītājs. Tonijs auga nabadzīgā ģimenē un bieži klaiņoja pa ielām, sētām, atkritumu laukiem, līdz atrada durvis, pa kurām var ieiet pagātnē, senā indiāņu apmetnē turpat, Hudzonas krastā. Es domāju, ka Tonija līdzība man saglabājās visu mūžu, bet stāsts ir par tulkotājiem. Visu jaunību, pārtikdams no labas amerikāņu literatūras tulkojumiem krievu valodā, es ievēroju tulkotāju vārdus. Un mana pirmā teātra izrāde profesionālajā teātrī – Folknera Troksnis un niknums, protams, bija, pateicoties nepārspētam Osija Sorokas tulkojumam krievu valodā, kuru es izlasīju žurnālā Inostrannaja literatura 1973. gadā, kad mums piedzima meitiņa. Gandrīz viss Džeroms Deivids Selindžers, kuru lasīju, bija Ritas Raitas-Kovaļovas tulkojumi krievu valodā. Viņas vārdu es zināju no galvas un sekoju tam, ko šī dāma iztulko. Un tad notika neticamais. Studējot Maskavā un braucot metro, studiju biedri reiz man parādīja vienu sievieti, kura brauca ar eskalatoru pretējā virzienā. Viņa bija nabadzīgi ģērbta tipiska Maskavas pensionāre tumšā kažociņā, mākslīgās ādas cepurē, un, satriecošākais, viņa turēja rokā par šarmantu laikmeta detaļu kļuvušo acaino iepirkumu tīkliņu, kurā es saredzēju burku ar laikam jau skābo krējumu, ko Maskavā pārdeva galvenokārt kā izlejamo. «Tā ir tulkotāja Rita Raita-Kovaļova,» man teica kāds no draugiem. Es raudāju. Nezinu, par ko.

AMERIKĀŅU LITERATŪRAS REĀLISMS

Padomju ideoloģija bija primitīva. Tai patika skaidras un tiešas lietas. Ja citas kultūras literatūrā bija patiesas, naturālas strādnieku vai zemnieku dzīves reālijas, tā padomju cilvēkiem derēja. Rakstnieks Džons Steinbeks kļuva par savējo. Kas var būt labāks par Dusmu augļiem vai, kā viens no ASV dzīvojošiem latviešiem to iztulkoja pa tiešo, Dusmu vīnogām (Grapes of Wrath). Skarbi, tieši, tikai par fermeru grūto, bezcerīgo dzīvi ASV ekonomiskās depresijas laikā. Cietums, vajāšana, lauksaimnieciskais «kolapss», bezdarbnieku beztiesiskums. Steinbeku padomju zemē, arī Latvijas PSR, dāsni tulkoja un izdeva, jo tas padomju kultūras stratēģu priekšstatos grāva ASV tēlu un tuvināja ne sevišķi pārtikušai padomju valsts tautai. Toreiz pat propagandas avīžu slejās lietoja eifēmismu «mazais cilvēks». Tajā ietilpa visi, kas sūrā, grūtā darbā un cīņā par eksistenci centās saglabāt stāju un personības statusu. Un, tikai studējot Maskavas Kino mākslas institūtā, es sapratu, ka šis «mazais cilvēks» ir, nu, vismaz rietumu civilizācijas mākslas pamatšūna, iespējams, kopš Franču revolūcijas 1789. gadā. Mazais cilvēks – nedefinējamais tautas pirmelements – kļūst atskaites tēls sociuma portretā. Sākot no angļu reālisma korifejiem – Čārzla Dikensa, Tomasa Hārdija –, tad, protams, reālismā un naturālismā virmojošie franči (Emīls Zolā, Gistavs Flobērs, seksīgais Gijs de Mopasāns) un gandrīz visi skandināvu rakstnieki ar Ibsenu koka galotnē padarīja šo dzīves apdalīto «mazo cilvēku» par atskaites punktu, par humānisma imperatīvu. Gluži kā Dostojevskis teiktu: «… jebkurš, kas darīs pāri bērnam…»

GĒTE, DZĪVES BANALITĀTE UN AMERIKĀŅI

Kad es savai 50 gadu jubilejai veltīju Johana Volfganga Gētes Jaunā Vertera ciešanu iestudējumu JRT 1999. gadā, man sakārtojās rietumu pasaules literatūras «lielā bilde». Verters man kļuva par pirmo traģisko tēlu Eiropas literatūrā, kas mirst no sašutuma par banalitāti. Sašutums un pat izmisums par banalitātes pārsvaru dzīvē kā maģistrālā upes straume nes Eiropas literatūras tēlus līdz pat Žana Pola Sartra Riebumam (1938) un arī tālāk, bet arvien bālākā izpildījumā.

Verters ir simbolisks tēls, un paldies par šo atklājumu Johanam Volfgangam Gētem, bet manās acīs amerikāņu literatūra, kopš tā sevi var definēt par literatūru, efektīgi sagrauj eiropiešu kompleksus un maina paradigmu. Visā Ziemeļamerikas (nojaušu, ka arī Kanādas) literatūrā šis «mazais cilvēks» pārveidojas un kļūst par mītisku tēlu. Tik mītisku, ka Eiripīds un Sofokls aiz skaudības triektu alus vai viskija biķeri pret sienu. Nu paņemiet vienā rokā grūti noturamo Hermana Melvila romānu Mobijs Diks vai kontrastam izlasiet Edgara Alana Po poēmu Krauklis. Un gadu desmitiem vēlāk – Marks Tvens, Džeimss Fenimors Kūpers, O. Henrijs, Brets Harts, Henrijs Džeimss, Šervuds Andersons, Viljams Folkners, Frensiss Skots Ficdžeralds – viņiem iztrūka šī mūžīgā cieņpilnā «mazā cilvēka» personības lieluma apliecinājuma, kas piemita Eiropas literatūrai.

Amerikas kontinentā mazais cilvēks bija Liels. Ak dievs, es atceros Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa tēlus, sevišķi melnādainos, kurus, tumšo grimu ienīzdami, spēlēja Maijiņa (Korkliša), Uva (Segliņa), Ilze (Rudzīte), Āris (Jaksis) – viņi visi bija monumentāli cilvēki. Vecā aukle Dilsija Uvas un vēlāk Ilzes izpildījumā bija Pasaules Mātes, bez kuru rūpēm un gādības viss aizies bojā. Un kroplais bērns Bendžijs, kuru ar tiešām bībelisku atdevi spēlēja Ģirts Krūmiņš. Un vecais Kompsonu tēvs Daiņa Sumišķa dīvaini aizlauztā augumā bija vecs alkoholiķis, kurš visu mūžu domāja, ka ir cēls, gudrs un smalki jūtošs aristokrāts.

Kad es 2025. gadā Nacionālajā teātrī iestudēju Tenesija Viljamsa leģendāro lugu Ilgu tramvajs, man bieži šķita – tūlīt Blanša atzīsies, ka viņas tēvs ir Kompsons seniors.

Droši vien tam par pamatu ir aristokrātijas iztrūkums uz Jauno pasauli atvestajā emigrantu sociumā. Diez vai angļu puritāņi vai franču noziedznieki un prostitūtas bija sevišķi noble (augstdzimuši). Viņu izdzīvošanai un adaptācijai pilnīgi citā kontinentā, citā dabā, citā kalnu, prēriju, aizu, mežu un debesu panorāmā bija cita un, man šķiet, izcili augsta cena. Ne velti simboliskākais tēls, kas iemieso skarbo cilvēku kopu Amerikas kontinentā, ir nevis krucifikss, bet Pateicības dienas upurdzīvnieks tītars.

KĀPĒC ES MAZLIET ORIENTĒJOS AMERIKĀŅU LITERATŪRĀ

Jūs smiesieties, bet tam par pamatu ir seksuāli estētisks bankrots (failure). Jau pieminētajā Maskavas Kino mākslas institūtā, mācoties 1. kursā, kādā studentu ballītē es iepazinos ar studenti no Polijas, es pat atceros viņas vārdu – Iola. Mani pārņēma sajūta, ka Iola man patīk, kaut gan Rīgā es jau biju gan bučojies, gan mīlējies ar savu nākamo sievu T. Bet sarunas ar Iolu raisījās dinamiskā ballītes erekcijā, un kāda nesen Institūta lielajā kinozālē redzētā filma aizveda mūs līdz Amerikas literatūrai. Un tad es liktenīgi pieminēju vienu romānu, piedēvēdams to Steinbekam. Iola pacēla uzacis, intriģējoši paklusēja un tad teica: «Tas ir Folknera romāns.» Ar mani bija cauri. Un tad es nolēmu tik labi pārzināt Amerikas literatūru, poēziju, dramaturģiju, literatūras vēsturi un pat pamatnāciju folkloras panteonu, lai vairs nekad neko tādu nesajauktu.

DZĪVE MEŽĀ. NEKĀ LIEKA

Amerikāņu literatūrā ir viena atsevišķi stāvoša figūra, uz kuru man norādīja labs paziņa grāfs un rakstnieks Ļevs Tolstojs. Viņa esejas es lasīju kā aizraujošus detektīvus asās un kodolīgās valodas dēļ. Viņš nosauca Henrija Deivida Toro (Thoreau) vārdu, un es to sameklēju, protams, sākumā krieviski. Populārākā Toro grāmata ir Voldena jeb Dzīve mežā (latviski iznākusi 2004. gadā, tulkojis Valdis Ābols). Grāmata ir rakstnieka un filozofa pašportrets dzīves periodā, kad viņš vārda vistiešākā nozīmē pamet civilizāciju, aiziet mežā un pie Voldena ezera vai dīķa, kā viņš pats to dēvē, sāk naturālu dzīvi. Pats audzē barību, pats pārbūvē mājokli, vēro dabu un dzīvās radības. Smīn par pasaules kataklizmām, politiku un cilvēci satraucošiem notikumiem.

Jau tas vien, ka Selindžera Uz kraujas rudzu laukā Holdens Kolfīlds slidotavas bārā aicina draudzeni Salliju aizbraukt prom pavisam kur citur, piemēram, «dzīvot pie strauta meža malā», liecina, ka Toro kā viedais literatūras ciltstēvs iespaido savus pēctečus literatūrā un domāšanā pāri gadsimtiem. Var jau būt, ka tā ir absolūti tīra, kondensēta amerikāņu caurviju doma – ja tu pats sev nepatīc, ja tev pasaule nepatīk, vienmēr var aizbraukt prom, pāri jūrai, okeānam un dzīvot mežā pie dīķa bez nekā lieka.

MANA UN SELINDŽERA ŅUJORKA

Pēc iestudējuma Lūgšana resnajai tantei pirmizrādes 2011. gada 20. martā Nacionālajā teātrī – tā pamatā bija Selindžera mazais romāns Frenija un Zūijs – mana scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Abika uzdāvināja mazu, kompaktu Ņujorkas pilsētas karti, pat vairākas vienā vāciņā. Es ieskatījos pilsētas kartē un sapratu, ka daudzas vietas zinu no galvas. Esmu tās redzējis, gājis, dirnējis, nolaidies «sabveja» tuneļos, priecājies par pīlēm Centrālparka ezeriņā, pateicoties Selindžeram, kuru lasīju kopš 16 gadu vecuma. Lasīju, lasīju un lasīju visās man pieejamās valodās. Catcher in the Ray angļu valodā kabatas formāta izdevumā man bija līdzi visus studiju gadus Maskavā. Bija dienas, kad es kā Holdens klīdu vientuļš pa Maskavas bulvāriem un domāju: re, Maskavā tāds pats laiks kā Ņujorkā.

* Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa finālā visi aktieri dziedāja melnādaino spiričuelu Deep river.