Ievas ziediņš atvarā vai tīģeriene?

Sarunas galda vidū mums stāv grāmata – Tenesijs Viljamss Atmiņas (izdevniecība Atēna, 2008). Promejot Elita Kļaviņa nosaka: «Savās lugās Viljamss ir bijis daudz atklātāks nekā savās atmiņās.»

Ilgu tramvajs ir amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa pazīstamākā luga. Tā pabeigta 1947. gadā un 1948. gadā saņēma Pulicera balvu. Kopš tā laika nekad nav nogājusi no teātru skatuvēm.

Undīne Adamaite. Derēja kāda svecīte, nepaguvu nopirkt. Bet tad sapratu, ka tas sarunai par Blanšu būtu pārāk mīlīgi. Viņu neviens nekad nav sevišķi lutinājis.

Indra Briķe. Blanšai vīns piestāvētu.

Undīne. Man nav ļoti lielas Ilgu tramvaja skatīšanās pieredzes, bet savi septiņi astoņi iestudējumi būs. Kā skatītājai vienmēr ir šķitis, ka Blanša dvēselē ir nosalusi. Iespējams, tieši tāpēc stundām karsējas tajā vannā. Kāda ir jūsu pamatsajūta par Blanšu?

Indra. Man liekas, tā vanna ir tāpēc, ka viņa visu laiku grib kaut ko no sevis attīrīt. Sevi izmazgāt.

Rēzija Kalniņa. Man ir līdzīgi. Divas sajūtas – miers, kur tev neviens nevar tikt klāt, otrs – atgriezties drošībā, atgriezties mātes dzemdē. Es uzreiz iedomājos padomju «komunalkas». Iespējams, tagad arī kaut kādas kopienas dzīvo kopā. Tu esi tik šaurā vietā, ka nevari nekur aizmukt. Blanša, no lāča bēgot, ieskrien vilkam rīklē.

Maija Doveika. Kas var būt labāk – karsta vanna un auksts dzēriens! Mūsu izrādē nav pat slavenā aizslietņa. Tikai tā vannas istaba kā atsevišķs mazs cietoksnītis, kurā Blanša var noslēpties. Vienīgā miera saliņa. Bez šaubām, mazgāšanās ir vismaz iluzora sajūta, ka vari nomazgāt visu to, kas ar tevi ir noticis. Visus pieskārienus, visas sāpes, visas brūces. Drusciņ tā vanna «ceļ». Kad iznāc ārā, vienmēr esi mazliet stiprāks.

Indra. It kā ir droša saliņa, bet visu laiku kāds aiz durvīm klauvē.

Undīne. Sākām ar sīku detaļu un tuvplānā. Ja virzāmies atpakaļ uz kopplānu, kādas pēdas Blanšas loma jūsu dzīvē ir atstājusi?

Indra. Šī ir loma, pēc kuras katra aktrise, tiklīdz ir tādā vecumā, ka var to nospēlēt, ilgojas. Es nekad neesmu pēc viņas ilgojusies. Sapratu, ka jāņem, ko piedāvā. Kad man pateica, biju šokēta un ļoti priecīga. Sasaucās ar manu dzīvi tajā periodā. Blanša bija loma ar atkailinātiem nerviem. Tā bija loma plus mana dzīve, viss kopā. Mēs ar Rēziju, kura spēlēja manu māsu Stellu, bijām vienā grimētavā. Notika mēģinājumu process un paralēli nemitīgas sarunas.

Rēzija. Es par Indru jau rūpējos ārpus teātra. Man bija jaunākās veselīgās māsas sindroms.

Indra. Kad Maija Spēlmaņu naktī uz skatuves teica pateicības runu, man likās, ka viņa joprojām ir Blanša. Agri vai vēlu, spēlējot Blanšu, tu sāc pats kā cilvēks runāt un domāt kā Blanša. To Viljamss ir iekodējis lomā. Tāpēc Vivjenai Lī nācās pabūt «psihenē». Un arī Antrai Liedskalniņai bija slikti jau nedēļu pirms spēlēšanas. Man arī bija slikti, nevis tāpēc, ka es negribētu to lomu spēlēt, bet zinot to, kam būs jāiet cauri.

Rēzija. Man arī bija līdzīgi. Kā mēs zinām, Gaļina [Poliščuka] ir nežēlīga režisore. Izrāde notika tuvu, būtībā tik tuvu, kā mēs tagad sēžam pie galda. Man ļoti paveicās ar manu māsu Stellu – ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu.

Indra. Kas bija vīrieši?

Rēzija. Andris Bulis un Rihards Lepers. Man tāpat kā Indrai tas periods bija ļoti grūts. Tas ārkārtīgi ietekmēja manu personisko dzīvi un palīdzēja salikt punktus uz i. Sākās arī naids pret vīriešiem. Neviens nedrīkstēja iet manā vannasistabā un notašķīt spogulīti, citādi tika izraidīts no draugu loka. Blanša izsauca ļoti saasinātu uztveri par smalkjūtību, ko nozīmē aristokrātisms – gara aristokrātisms, nevis manieres. Tas bija ilgs periods. Mēs daudz un bieži spēlējām. Paldies Dievam, man ļoti tuvu bija mājas. Varēju pēc izrādes vienkārši iegāzties vannā un to visu noskalot.

Maija. Bija divas izrādes sestdienā un divas – svētdienā. (Visas šausminās.) Atceros, ka Rēzija teica – nu labi, tad piebrauciet uzreiz pie sētas durvīm. Tagad to atceros, un man šķiet, – kur ir kaut kāds stopkrāns, kad pasaki, cik tu vari un kad vairs nevari?! Šis jau bija ārpus laba un ļauna.

Nekad nav iespējams, ka uzliec uz sliedēm un aizies, kā notiek ar dažām citām lugām, kur tomēr kļūst vieglāk. Šeit vienmēr var iet dziļāk

Elita Kļaviņa. Es arī atceros, ka šī nebija loma, kuru varēja nospēlēt un aiziet mājās gulēt. Tas nebija iespējams. Tagad pasēdēšana pēc izrādēm ir pazudusi, bet mēs ar Ivetu Poli, kas bija Stella, un Andri Keišu, kurš bija Stenlijs, vienmēr pasēdējām. Ivars Krasts bija Mičs. Tā bija ļoti paģēroša izrāde. Man patīk spēlēt jebkuru Viljamsa lugu, bet atdevi tas prasa zvērīgu.

Indra. Viņš rakstīja par sevi, un tas viss tur ir iekšā.

Elita. Man šķiet, viņš Ilgu tramvaju rakstīja piecus gadus. Tagad, arī spēlējot Stikla zvērnīcā, redzu – katra loma ir komplekss. Tur ir kārtu kārtas, pagrablīmenis, vēl un vēl. Viņa sarakstītajiem tēliem ir tāds padziļinājums! Cik daudz tu vari paņemt ar pirmo rāvienu? Nekad nav iespējams, ka uzliec uz sliedēm un aizies, kā notiek ar dažām citām lugām, kur tomēr kļūst vieglāk. Šeit vienmēr var iet dziļāk.

Indra. Cik jūs daudz esat nospēlējuši?

Maija. Mēs neko diži daudz neesam nospēlējuši, bet es domāju, lai spēlētu Blanšu, man bija jānospēlē Stella un tuvplānā jāskatās uz Rēzijas un Karīnas [Tatarinovas] Blanšu. Jāklausās, ko Gaļina saka, un jādomā līdzi. Es šodien nebūtu Blanša, ja es toreiz nebūtu to visu dzirdējusi. Tā ir loma, kur nepietiek ar divu mēnešu sagatavošanās laiku. Tas, kas ir jānospēlē Blanšai, ir faktiski neiespējami. Ar kādu bagāžu un nocirstu asti viņa atnāk uz pirmo ainu! Un kur viņa ierodas! Ir lugas, kur sākums jau ir tik nežēlīgs, ka nav ieskrējiena, nav pat mirkļa laimes sajūtas, ar kuru tu sāc, un tad viss sāk brukt. Tu ierodies jau gandrīz nomirusi, un tad sākas stāsts.

Undīne. Temperatūra jau pašā sākumā ir verdoša?

Maija. Absolūti! Pēc tam mazliet atdzīvojies un atelpojies, bet sākums ir absolūti dramatisks.

Elita. Repertuāra teātrī tu ierodies no cita mēģinājuma.

Maija. No rīta mēģinājuma. (Smejas.)

Undīne. Indra pieminēja Vivjenu Lī – vienu no klasiskajām Blanšas interpretēm. Kā aktrises jūtas, saņemot lomu ar tik milzīgu interpretāciju šlepi? Kādu ceļu jūs gājāt – iegrimāt izpētē un mēģinājāt noskatīties labāko no priekšgājēju versijām vai gluži pretēji – norobežojāties radīšanas telpā un meklējāt savu balsi?

Indra. Bija jau lasīts par Vivjenu Lī, un pa televizoru redzēta Antra Liedskalniņa. Ietekmēties? Ir daudz lugu, kur kāds kaut kad ir ļoti labi spēlējis. Es to visu aizmirstu un mēģinu kopā ar režisoru un partneriem veidot tēlu. Nedod dievs, kaut ko skatīties un kopēt.

Rēzija. Tieši šajā lugā es neskatījos. Man jau kurā lomā pie spēcīgiem raksturiem palīdz mamma – Helga Dancberga. Visi viņas stāsti, pēckara dzīve, spēks, izdzīvošana, cīņa būt un vēl izaudzināt trīs bērnus. Viņā, man šķiet, ir viss – gan Blanša, gan Anglijas Elizabete, viss, viss. Man tālu nav jāmeklē, lai atrastu prototipu stipriem, spēcīgiem raksturiem, kuri brīžiem salūst tā kā priedes. Nē, es pārāk daudz neskatījos. Mums Gaļina arī īsti neļāva. Mēģinājumu process bija no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, vispār nebija atelpas. Viņa pieder režisoriem, kura ļoti uzpildās no aktieru enerģijas. Mēs veidojām no mūsu pašu etīdēm. Tu nedrīkstēji nevienā brīdī samelot.

Indra. Man ir maza atkāpe. Mēs lasījām manuskriptu grāmatai par Tenesiju Viljamsu, un es ļoti iespaidojos no viņa paša. Mani tas aizrāva un sasaucās ar Blanšu. Es pilnīgi uzsūcu visu viņa dzīvi.

Elita. Es vispirms lasīju Tenesija Viljamsa stāstus, tie mani ietekmēja. Tur bija sieviešu tēli, kurus viņš pēc tam pārnesa lugās. Ja lugās tas ir tikai dialogs, tad stāstos viņš iedod arī atslēgu, kā viņas dzīvo, ko dara, kas tas ir par psiholoģisko tipu. Es gan noskatījos visu, ko var redzēt. Ne uzreiz. Tad, kad tēlā «iegrābos» jau pati, pēc kāda mēneša skatījos. Džesika Lenga arī ir spēlējusi. Man bija interesanti – jā, jā, šito es zinu, šito es zinu! Šis ir manierīgi, šis virziens mani neinteresē. Bet spēlējot man tas viss aizmirstas. Palīdzēt var kāds impulss no redzētā ainā, kur tu netiec galā un arī režisors nevar palīdzēt. Man patika, ka ne par vienu nešķita – tā nu ir tāda latiņa, kuru nekad vairs nepārkāpt! Man vienmēr šķita – jā, bet var arī tā. Par Vivjenu Lī biju lasījusi jau agrāk – arī par viņas trakumu, kāda viņai ir seksuālā spriedze. Viņa iziet Centrālparkā, atrod kādu vīrieti un atnāk mājās kā tāds plušķis. Sievietes jauda tur bija pamatīga.

Maija. Tā kā es līdz tam jau daudz ko biju redzējusi...

Indra. ... un vēl Liedskalniņas aura staigā pa teātri...

Maija. ... es pat teiktu – bubulis. Zinām, ka neviens pēc tam nav uzdrīkstējies Blanšu aiztikt. Es turpināju skatīties, jo man bija interesanti. Kā Elita saka – skatījos, kas mani uzrunā un kas – nē, nē, nē. Kad mēs satikāmies ar Pēteri [Krilovu], viens bija tas, ko es domāju, bet otrs, protams, tas, ko viņš teiks – kā viņam stāsts veras vaļā, kādi būs akcenti un ass, uz kuras tas viss ripo. Mēs vienojāmies, mums sakrita domas, un tā ir interpretācija. Viņš izcēla pēdējo Stenlija frāzi – nu, tīģerien! Bieži tai netiek pievērsta uzmanība. Tīģeriene, tīģeriene. Tad, kad viņa stāv ar to nazi, šajā gadījumā – pudeli. Viņa ir rētaina. Viņa cīnās par izdzīvošanu līdz pēdējam kā mirstošs tīģeris. Šajā lugā ir tik daudz dzīvnieku – cūkas un pērtiķi, un kas tik ne.

Elita. Ļoti vieliska loma.

Maija. Pēteris teica – es negribētu, ka tu spēlē ievas ziediņu atvarā, kas nedaudz ir Vivjenas mantojums, kura ir tik trausla. Mēs arī gājām citu ceļu, un tas pēc tam tika atzīmēts kritikā – stervozākā Blanša ever. (Smejas.)

Undīne. Tīģeriene jau arī var būt trausla, ne? Vai nevar?

Indra. Ievainota tīģeriene nevar būt trausla.

Maija. Katrā ziņā – cīnīties līdz pēdējai ainai. Citreiz Pēteris man pārmeta – tu jau tajā ainā pārstāji cīnīties, tu sāki brukt kopā, cīnies līdz pēdējai ainai, līdz prom vešanai, mirdama cīnies!

Elita. Man liekas, ka es arī satvēru tādu pašu intonāciju. Viss, ko Viljamss Blanšai iedevis, ir ārkārtīgi nekomplimentāri. Viņai ir vājība uz alkoholu, viņa ir manipulatore, mega egoiste, kas vēl? Daudz īpašību, no kurām parasti izvairītos, lai tā varone vispār kādam iepatiktos. Visu saliekot kopā, liekas – tur nav variantu. Bet tieši to visu es gribēju dabūt. Visu slikto likt uz āru. Jo tu vairāk izspēlē visas preteklības, jo Blanša iegūst lielāku empātiju. Galvenais pretsvars tam nesimpātiskajam ir viņas ieķeršanās dzīvē, viņas cīnīšanās – viņa mīl dzīvi un cilvēkus.

Indra. Bet viņa cīnās drusciņ pāri līķiem, pāri māsai. Viņa ir arī ļoti egoistiska.

Rēzija. Tā ir viņas iekšējā smalkjūtība. Ne tikai Blanšas, bet viņu abu audzināšana un izglītība. Es šorīt domāju, ka es nevarētu būt neviena pusē, bet gribētu visus saprast. Tā ir tā bezizeja. Tu saproti Stenliju, viņš jūtas kā «komunalkā»! Atnāk šī lēdija, kura atņem sievu, un turpmāk šī mazā māsiņa, «empātiņš» rūpēsies par Blanšu. Viņu uztver kā plebeju, bet šis plebejs pelna un nes mājās naudu! Un pa vidu atrodas Stella, kura ir nolikusi malā savas manieres, lai nepazemotu kādu, kuram to nav. Tur ir divi ārkārtīgi egocentriski cilvēki ar savām saknēm – Stenlijs no Polijas, no Eiropas, nav zināms – no pilsētas vai laukiem, nedomājot to sliktā nozīmē. Un Blanša, kura ir sista un vēlas drošību. Viņa nav vainīga, ka ir tik seksapīla. Kāpēc viņa apprecējās ar savu pirmo vīru – geju? Tāpēc, ka ar viņu bija droši. Viņš nedarīs pāri. Tas ir iedzimtais Blanšas trauslums. Viņai ir izdzīvošanas instinkts. Viņa saprot, ka viņas galvenā vērtība ir izkaisīt pa visu māju feromonus un tamponus, atvainojos par vulgarizāciju. Viņiem visiem ir jāizdzīvo, viņi visi mīl, un visi grib būt mīlēti, un katram ir savi ieroči. Šajā gadījumā Stenlijs viņu izvaro, un Blanša pasaka – neesmu vainīga, bet nav vainīgo un nevainīgo. Nevainības prezumpcija šeit nestrādā. Vienkārši satikās ne tajā laikā un ne tajā vietā.

Elita. Tas ir Viljamsa fenomens, ka viņš izvelk ārā ēnas puses, bet tajā pašā laikā visu cilvēcisko. Man kā skatītājai visi Viljamsa varoņi izsauc empātiju. Arī Mičs, pilnīgi visi. Bet viss ir būvēts no melnā gala, zemā gala.

Undīne. Rēzija iesāka runāt par Blanšas un Stellas izcelsmi. Vai jums pārējām arī bija svarīgs fakts, ka viņas nāk no vecās Dienvidu aristokrātijas ar savu eleganci, manierēm, romantismu?

Indra. Jā, mēs mēģinājuma procesā runājām arī par to.

Undīne. Man katrā iestudējumā kā dimantā uzgriežas cita šķautne. Pētera Krilova iestudējumā un Maijas Doveikas interpretācijā pirmoreiz redzēju, ka mākslinieki ir atkāpušies tik tālu Blanšas biogrāfijā, tajā dzīvē, ko skatītājs izrādes laikā neierauga. Daudzus notikumus ieraudzīju pilnīgi citā gaismā. Viņa ir kopusi smagi slimos un mirstošos vecākās paaudzes radiniekus, kamēr māsa viņu atstāj vienu un pamet mājas ar savu mīlestību. Vienlaikus Blanša ir arī manipulatore, varbūt es, Maija, uzķēros uz viņas stāsta pārāk naivi?

Viņiem visiem ir jāizdzīvo, viņi visi mīl, un visi grib būt mīlēti, un katram ir savi ieroči

Maija. Es teikšu, ka man tas viss pa īstam sākas ar Alanu. Blanša viņu tiešām ir neprātīgi mīlējusi un tā vīlusies, un lomas ass ir vainas apziņa, ka vienā mirklī nesagatavots, izmisis ar pāris vārdiem nosit cilvēku, kuru mīli. «Tu esi pretīgs.» Tajā kontekstā Alans izdara pašnāvību, un Blanša ar šo iznīcināto mīlestību un vainas apziņu velkas apkārt. Un tikai tad ir viss pārējais – grimstošā aristokrātija, kas vairs nemācēja dzīvot, kad vergu sistēma beidzās un nevarēja saprast, kā menedžēt dzīvi. Viss, ko tu vari, ir notrallināt īpašumus, sāpes un bailes. Un tad vēl būt par apbedīšanas biroja «darbinieci», kura to vien dara kā vāķī vienu mirstošu cilvēku aiz otra. Nezinu, kādam ir jābūt cilvēkam, lai vispār spētu...

Rēzija. ... saglabāt veselo uztveri...

Maija. ... būt maigs un uzticēties cilvēkiem utt. Jā, tas ir stāsts, no kurienes tu ierodies šajā mazajā dzīvoklītī, boulinga piesviedrēto kreklu miteklī, kur nav nekā, un šķiet, ka, Stella, mīļā, tas vīrietis tevi nemīl, ja tu dzīvo šādā vietā. (Smejas.)

Elita. Šķiet, ka viņa atgriežas no zaudētas pasaules, kara zonas. Dzīvesveids ir pilnībā nomainījies.

Maija. Un viesnīca Flamingo kā pēdējais pieturas punkts. Kad pilsētas mērs tev palūdz izvākties ar visām pendelēm un skolēnu vecāki saka – ārā, ārā no šīs pilsētas! To grūti iztēloties.

Rēzija. Nezinu, kāpēc man tas uzreiz atgādina Dogvilu. Skārleta, Blanša, Greisa. Mazie ciematiņi. Tā mietpilsoniskā domāšana. Manuprāt, Viljamss arī par to ir rakstījis. Galvenais, lai tev ir kaut kas, ko paēst, un netraucē ar savām lielajām idejām un domām.

Undīne. Vai Blanšu un Stellu varētu kaut kādā ziņā salīdzināt ar Čehova Trīs māsām?

Elita. Viljamsam viss ir skarbāk un ķermeniskāk. Čehovā vēl var filozofēt. Viljamsa lugas ir vieliskas, miesiskas – duncis vēderā. Tas ir drīzāk karš.

Undīne. Ja mēģinām uzburt Blanšas portretu. Vai jums bija svarīgi atbildēt, cik lielā mērā viņa ir mentāli traumēta? Vai tā jau ir diagnoze, vai «tikai» dziļas dvēseles rētas?

Indra. Mūsu mēģinājumu procesā bija frāze, ka viņa ir slima ar mīlestību. Tāpēc, ka viņai viss ir izkāpināts. Un, ja viņa beigās tiešām nojūk, tas nozīmē, ka viņu pie saprāta ir turējis viens matiņš. Un tad tas pārtrūkst.

Rēzija. Es domāju, ka pasaule ir sajukusi prātā. Un vienīgā vieta, kur viņa var būt tāda, kāda viņa ir, ir šī sanatorija – psihiatriskā slimnīca aiz restēm.

Atcerieties filmu Frensisa, kur Džesika Lenga atveidoja amerikāņu aktrises Frensisas Fārmeres dzīvi, viņas konfliktu ar Holivudu, garīgās veselības problēmām un piespiedu ārstēšanu psihiatriskajās iestādēs. Tas viss beidzās ar lobotomiju, lai viņa neko nejūt. Pasaule ir tā, kas sajucina jūtīgos cilvēkus.

Indra. Viņai nav bieza āda, bet vai viņai ir diagnoze?

Rēzija. Arī mūsu laikos viegli var uzstādīt diagnozi, ja tu atšķiries no pūļa: tad tu esi pārāk sensitīva, tad – pārāk emocionāla vai vēl kāda. Es uztveru, ka caur šo iestudējumu var parādīt, cik pasaule ir notrulinājusies. Kā rakstīts Bībelē – pazūd mīlestība. Nevis mīlestība attiecībās, bet mīlestība vispār, kā puķei ūdens. Mēs izkalstam. Viljamss caur Blanšu stāsta – draugi mīļie, puķes vajag apliet!

Undīne. Rēzija vairāk runā par Blanšu kā upuri, bet...

Rēzija. Nē, es neuzskatu, ka viņa ir upuris. Drīzāk – antipods. Lugā ir izteikta normālība un nenormālība. Nevis Viljamss to skaidri ir iedevis, bet mēs varam pagriezt tā, ka Blanša ir šis baltais papīrs, kas uzrāda patērētāju sabiedrības nenormālību. Un otrādi. No kura aspekta skatāmies.

Undīne. Bet kas citiem būtu jādara? Kā lai atbalsta Blanšas jūtīgumu, kas tomēr ir tik egocentriski kaprīzs?

Rēzija. Piedošanu, es tūlīt apklusīšu, bet gribu papildināt. Maija jau teica – viņai ir bijuši kalpi, viņa ir piedzimusi tādā vietā un vidē. Tā ir Blanšas normālā dzīves uztvere, un tad viņa atbrauc pie māsas it kā normālās ģimenes, bet šeit nekā no tā vairs nav. Viņa ir gājusi cauri Flamingo, pelnījusi ar savu ķermeni, ir salauzta un ievainota, bet vai viņa ir nenormāla?

Elita. Kādi tad vispār ir normāli cilvēki? Viljamss jau raksta par cilvēkiem, nevis strukturētiem prātiem, kādi bieži vien pasaulē gūst panākumus. Viņš raksta par dzīviem, jūtīgiem cilvēkiem, un tādi pēc definīcijas nav normāli. Kurš ir pēdējais brīdis, kad cilvēks salūst, atkarīgs no tā, cik smaga ir dzīve, tas ir tikai laika jautājums. Es arī neizvēlējos spēlēt diagnozi, bet tie notikumi, kas nāk, kādā brīdī liek diegam plīst.

Maija. Stella saka, ka māsa tika satriekta agrā jaunībā. Tā glāzīte jau bija ieplaisājusi. Bailes, kas viņu dzina pie vīriešiem, kareivjiem, bēgšana no mājas – mauzoleja, kur visu laiku ir kāds mirējs... Un tad pienāk brīdis, kad plaisa ir fatāla, trauku saplēš pilnībā un dzīvība izlīst ārā. Man liekas, ka viņa ierodas ar plaisām. Kurā brīdī vispār sākas diagnoze? Pirms 20 gadiem diagnozes bija brutālākas, tagad – smalkākas.

Elita. Mēs uzliekam bruņas un maskas, Viljamss to visu noņem.

Maija. Man vairāk šķiet, ka šis ir stāsts par reabilitēšanu.

Undīne. Jaunākajās Ilgu tramvaja interpretācijās aizvien vairāk izceļ Blanšas māsu Stellu. Viņas rāda kā savienotos traukus. Cik svarīga, lai nospēlētu Blanšu, jums bija Stella? Rēzija un Maija ir spēlējušas gan Blanšu, gan Stellu.

Rēzija. Man spēlēt Stellu bija ārkārtīgi viegli, tāpēc ka mana Blanša bija Indra un mēs jau dzīvē esam palīdzējušas viena otrai. Turklāt es ģimenē esmu trešais bērns. Krists ir piecas minūtes vecāks. Bet es ģimenē esmu trauku līmētājs, t. s. klauniņš, lai visiem būtu labi, un es Stellu ļoti labi saprotu. Kad viņa paliek stāvoklī, protams, prioritāte kļūst bērns, Stellai ir izteikts mātes instinkts. Viņa izvēlas savu bērnu un upurē māsu. Stella nav akla, viņa ir redzīga, bet pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Stella izvēlas dzīvot, nevis kopā ar Blanšu mirt. Mana Stella izvēlējās pielāgoties videi, lai izdzīvotu, nevis kā hameleons liekuļotu. Savukārt Blanša nav spējīga pielāgoties vai melot. Viņa ir vecākā māsa, viņai tas nav dots. Bet jaunākais bērns vienmēr mēģina ar zelta diedziņu salīmēt traukus, kā japāņu keramikas meistari salīmē kopā saplīsušos (atsaucas uz kintsugi – U. A.). Bet tad nāk lācis un uzmin traukam.

Kurš stāsts ir briesmīgāks – grūti pateikt. Kāda kļūs Stella, kad Blanšu aizved

Maija. Man patika, ka Stellas lomā Teātra observatorijā bija jāielec jau gatavā zīmējumā. Mana Stella bija savas māsas cienīga, bet ar citām īpašībām. Tā viņas vitalitāte, spēja mierināt un manipulēt, saprast, kā Stenliju var grozīt un kustināt līdz brīdim, kad viņa pati tiek satriekta ar realitāti, kurā atrodas. Pētera Krilova iestudējumā akcents no Blanšas un Stenlija saķeres ir mazliet mainījies uz divu māsu traģēdiju. Abas bēg no mājām, kādus nu risinājumus katra atrod un kā tas izvēršas… Kurš stāsts ir briesmīgāks – grūti pateikt. Kāda kļūs Stella, kad Blanšu aizved, kas viņu sagaida… Manuprāt, viņai būs tikpat grūti kā Blanšai.

Rēzija. Ja viņai piedzims meitiņa, viņu noteikti nosauks par Blanšu.

Elita. Piekrītu, ka Stella ir ļoti svarīga un interesanta loma. Man bija paredzēta Sandra Kļaviņa, bet pēdējā brīdī viņu nomainīja Iveta Pole. Mēs ar Sandru kaut kādā ziņā esam līdzīgas.

Rēzija. Jūtīguma ziņā.

Elita. Viņa arī varētu būt Blanša. Ar Ivetu esam atšķirīgas, un mēs kā Blanša un Stella viena otru papildinājām.

Maija. Vai nebūtu aizraujoši, ja Stella un Blanša būtu tiešām līdzīgas?

Elita. Režisori parasti Stellai izvēlas tādu mierīgāku, jo Stellai ir jāspēj pakļauties citiem.

Indra. Es pilnīgi iedomājos viņas bērnībā. Mazā visu laiku līdzi. Tā kā ēnā. Blanša paņem visu pleķi.

Rēzija. Kāda viņām ir gadu starpība?

Indra. Vai tur bērnībā bija kāda greizsirdība? Vai Stella, diez, gribēja būt kā Blanša?

Rēzija. Bet Stella pirmā aizmuka no mājām! Viņai kā jaunākajam bērnam bija varianti aizmukt. Blanša nevarēja tā vienkārši aizmukt.

Indra. Viņai kaut kas bija par daudz.

Maija. Stella saka, ka jau tad Blanšai bija dažas īpašības, no kurām cieta visa ģimene. Man bija interesanti – hm, kas tad tas tāds?! Par ko viņa to teica?

Indra. Gulbis un mazais pīlēns.

Maija. Bija arī visādi piedzīvojumi, uz kuriem Blanša parakstījās.

Indra. Viņa tāda piedzima.

Maija. Par gadu starpību runājot, mēs uz visiem skaitļiem pamatīgi piemiedzām acis. (Smejas.)

Undīne. Kā jūs interpretējat Stenlija teikumu – šo tikšanos mēs jau norunājām pašā sākumā. Kas īsti starp viņu un Blanšu notiek?

Maija. Pēteris atļāvās šo lietu atgriezt vaļā tā. Mēdz teikt, ka Blanša ir Viljamsa māsa, bet Pētera versijā – viņš pats. Autors ir noslēpies Blanšā un skatās uz aizliegto augli, mīlu, kas ir vīrietis – vīrietis. Lugā tas ir pārlikts uz māsas vīru un māsu. Sākums ir ļoti daudzsološs. Tāds vīrietis, kurš ir tuvu dzīvniekam, instinktu un hormonu zonā, ierauga sievieti, kas tāpat izstaro kaudzi feromonu un sievišķību. Viņš ierauga īpašu trauku, un viņu starpā notiek satikšanās. Kad Stenlijs noskaidro, ka Blanša ir Stellas māsa, uzreiz saprot, ka tik vienkārši nevarēs būt. Mūsu izrādē Stenlijs nav nekāds uzticamais Stellas vīrs. Viņš pats ir tramvajs, kas izbrāžas cauri kvartālam un iebrāžas daudzās mazās, šaurās ieliņās. Un viņi abi to redz, tāpēc viņš saka – paga, paga, kā tad bija? Vai tad mēs jau sākumā to nenorunājām? Ko tu tagad tēlo?

Indra. Ļoti precīzi – alfa tēviņš un šī sieviete.

Rēzija. Es teiktu – krancis un dižciltīgas sugas sunene.

Elita. Vilkmes iemesls ir instinkts, Viljamsam tas ir ļoti svarīgi. Instinkts pāri prātam.

Rēzija. Iedomājieties, cik Stenlijs Blanšas klātbūtnē jūtas pazemots? Viņa redz šim narcisam cauri. Viņam tas nepatīk. Viņš nevar iet pa taisno un izmest viņu ārā. Viņš ir viltīgs dzīvnieks un zina, kā viņš Blanšu iznīcinās.

Undīne. Vai jums ir svarīga Blanšas izcelsme, tautība? Tas, ka viņa ir franču izcelsmes amerikāniete?

Rēzija. Neviens amerikānis nav amerikānis.

Maija. Izņemot Amerikas indiāņus. Visi it kā ierodas uz vienādiem noteikumiem, bet tik un tā tu esi polis, un es – francūziete, sākas tā kā kastu sistēma. Mani tas sazemē un atbrīvo fantāziju, ja tā ir Amerika. Tā ir zona, par kuru es maz zinu, tieši tas man ļauj iztēloties daudz vairāk. Man ir daudz interesantāk paturēt to it kā amerikānisko – Ņujorka, Orleāna, mūzika, kaut kāda aristokrātija, kuru varu tikai iztēloties.

Rēzija. Man Ilgu tramvajs sasaucas ar Vējiem līdzi, arī spēcīgo raksturu ziņā, kāda ir gan Stella, gan Blanša. Tur ir daudz tieši par amerikānisko. Kontekstā ar šodienu varam runāt, ka īrijas, anglijas, spānijas ir pilnas ar latviešu imigrantiem. Viņi ir ieceļotāji, kuriem bērni tur iet skolā, un ir jautājums, ar ko viņiem asociēsies Latvija.

Elita. Ja tā padomā, tas ir izdzīvošanas gēns, kas ierakstīts Viljamsa lugās un raksturīgs arī Amerikas kultūrai kopumā, tāpēc viņi ir ar baigo vitalitāti – diezgan drosmīgi un spēcīgi. Konflikti ir spēcīgi, tiek pieprasīta aktīva rīcība, un dzīves lūst pamatīgi. Tie nav čehoviskie pustoņi.

Maija. Pēterim, kurš neizsakāmi mīl amerikāņu literatūru, bija svarīgi saglabāt laiku, kad tas notiek, lai problemātika ir tieši atbilstoša tam laikam. Tie ir 20. gadsimta 50. gadi, līdz ar to visas tēmas – homoseksuālisms, sieviete un darbs, sievietes un vīrieša attiecības, sieviete un gadi – ir vairāk atbilstošas tam laikam. Es noskatījos filmu Kalpones, stāstu par melnādainām sievietēm. Viņas audzināja bagāto balto cilvēku bērnus un bija viņiem mīļākas par mammām, kuras dzīvoja jau virzienā uz amerikāņu sapni. Sievietes, kuras šiverē visādos pulciņos un klubos, nodarbojas ar visu ko, izņemot ar vienkāršo, grūto, parasto dzīvi. Man svarīgi likās tas, ka viņas visu laiku meklē vīrieti tēvu, jo vīrieši dzīvoja diezgan izlaidīgi. Ne velti Stella atrod Stenliju, kurš ir tāds vienkāršs, ar lielām rokām un spēj parūpēties par viņu, jo ir racionāls un praktisks. Man šķiet, ka Amerikas dotie apstākļi un laiks ārkārtīgi iespaido stāstu.

Indra. Es beidzamajā laikā daudz skatos amerikāņu seriālus, kur man krīt acīs, ka viņi jebkurā pilsētā veido kopienas. Es nekad negribētu dzīvot tādās vietās! Man Amerika nav sapņu zeme. Tu jau, Elita, tur esi gandrīz augusi.

Elita. Ohoho! Tur ir vienā vārdā – kapitālisms. Mēs, godīgi sakot, «ņi figa» nesaprotam, kas ir kapitālisms. Ja tu saslimsti, mierīgi vari nosprāgt, visiem ir pofig.

Indra. Atkāpe. Nezinu, vai jūs zināt, bet vakar izlasīju, kā Viljamsam radās teikums, ko Blanša aizejot pasaka, – ka viņa ir atkarīga no svešu cilvēku laipnības. Viņš raksta Ilgu tramvaju, un aptrūkstas cigaretes. Viņš iziet tās «bičot». Protams, neviens nedod. Tad viņš pārskrien mājās un uzraksta šo teikumu. Pēc tam izrādēs, to dzirdot, viņš skaļi smējies. Un visi uz viņu skatījušies – ārprāts! Svētākā vieta, un Viljamss smejas!

Rēzija. Es domāju, cik brīnišķīgi, ka mēs te esam satikušās četras Blanšas. Tagad karodziņu ir pārņēmusi Maija. Un kāda bija Antra Liedskalniņa, un kas tas bija par laiku! Ka šī tēma par gara aristokrātiju turpinās.

*Paldies Dienas mediju redakcijai par telpām Blanšu «apaļajam galdam».