«Mūsu» amerikāņu sapnis

Matīss Kaža, Ņujorkas Tiša skolā pasaules līmeņa izglītību ieguvušais režisors un producents, sarunā citē Larsu fon Trīru: «Mēs visi esam amerikāņi.» To pārfrāzējot pēc zināmās parunas «katram sava uts, kas liedzas, tam divas», jāsecina, ka, izvēloties šādu tēmu kā kuratore un raugoties uz amerikāņu kultūras maigo (vai varbūt ne tik maigo) varu Eiropā, Latvijā, Latvijas teātrī, es, Ieva Struka, Latvijas Nacionālā teātra nacionāli ievirzītās repertuārpolitikas veidotāja, esmu divtik amerikāniska… Es par to padomāšu.

Bet tagad piedāvāju žurnāla lasītājiem savu kolēģu un laikabiedru daudzpusīgu skatījumu par amerikāņu sapni un tā izpausmēm teātra mākslā ar dažiem sānsoļiem uz kino, par ko neizbēgami reflektē Matīss, un prozu, kas visa mūža garumā pavadījusi Pēteri Krilovu un ko viņš neatlaidīgāk par jebkuru citu savu kolēģi tiecies iedzīvināt uz teātra skatuves. Jebkurā gadījumā statistika ir nepielūdzama – atverot grāmatu Neatkarības laika teātris. Hronika, melns uz balta redzams, ka laika posmā no 2006. līdz 2020. gadam Latvijas teātrī iestudēti vairāk nekā simt amerikāņu autoru darbu. Sākot no nepretenciozām gultas komēdijām un beidzot ar ģimenes drāmām, bet no klasiķiem populārākais, kā bija sagaidāms, ir Tenesijs Viljamss ar 11 dažādām interpretācijām. Režisore Inese Mičule amerikāņu lugām pievērsusies padziļināti, jo bez visiem četriem klasiķiem – Tenesija Viljamsa, Jūdžina O’Nīla, Artura Millera un Edvarda Olbija viņa salīdzinoši īsā laika posmā paguvusi iestudēt arī mūsdienīgāku amerikāņu dramaturģiju. Jautājumi režisoram, kāpēc tā, ne vienmēr aizvedīs pie objektīviem secinājumiem. Taču tādus noteikti var gūt, ielūkojoties piezīmēs «uz eksemplāru malām».

Ikdienas darbā gribētos iepazīt vismaz visu Eiropas Savienības dalībvalstu dramaturgu balsis, kas liktos tik pašsaprotami, ja reiz jau vairāk nekā 20 gadus esam pilntiesīga Eiropas daļa. Gribētos pietuvināt teātra skatītājus Āzijas, Latīņamerikas un Āfrikas kultūrai, jo fiziskie attālumi sarūk ar katru jaunu tiešo avioreisu un moderno tehnoloģiju adaptāciju ikdienā. Taču tas izrādās grūtāk, nekā liktos, jo laiks ir nauda un ātrākais ceļš aizved pie… amerikāņiem. Ne tikai mani, par ko liecina piesauktā statistika un ārpus tēmas palikušās ikdienas sarunas ar režisoriem daudzu gadu garumā. Amerikāņu (patiesības labad, arī britu) lugu datu bāzes piedāvā izejmateriālu jebkurai gaumei – daudz sievietēm, maz sievietēm, drāmas par sociāliem jautājumiem vai homoseksualitāti, paaudžu problemātiku, lugas, kas skar rasismu un antisemītismu pagātnē, tagadnē un iezīmē nākotni. Un, protams, komēdiju komēdijas un mūziklu libretus ar viselastīgākajiem autortiesību nosacījumiem.

Tomēr režisori amerikāņu autorus izvēlas ne tikai tāpēc, ka tie ir viegli pieejami. Ļoti iespējams, ka tā Amerika, kuru mēs redzam strauji maināmies mūsu acu priekšā, tik tiešām ir bijusi mūsu sapnis un drīz kļūs par neaizsniedzamu (neatgūstamu?) sapni pašiem amerikāņiem. Brīvība it visā, izņemot valsts karoga dedzināšanu. Labklājība, kas pieejama ikvienam ļoti strādīgam cilvēkam jebkurā jomā. Mērogs, kur viss ir liels – ceļš, māja, mašīna, valsts ārējā robeža. Valoda, visiem viena un katram kāda sava, ja ir vēlme to saglabāt. Jaunības enerģija, ko neapgrūtina tradīciju smagums. Lepnums par kopā celtu jauno pasauli. Laipnība un smaids kā iedzimta saziņas forma. Anonimitāte, jo ik gadu tu vari kļūt par savējo kādā citā pilsētā, kādā citā štatā. Loterija, ar kuras palīdzību tu vari mainīt savu dzīvi un pievienoties laimīgajiem šajā zemē.

Tas viss ietilpst amerikāņu sapnī. Tie, kas dažādu iemeslu dēļ sapņo par kaut ko citu, kļūst par Viljamsa, O’Nīla, Millera un Olbija lugu varoņiem. Klasikas varoņiem. Vai nu tik spēcīgiem, ka vēlas sagraut demokrātijas kultivēto vienlīdzību, vai arī trausliem, pārjūtīgiem, nespējīgiem cīnīties par vietu zem šīs saules. Kā Blanša no Ilgu tramvaja – katras aktrises sapņu loma, kuras dēļ pie Tēmas apaļā galda atrada laiku apsēsties četras aktrises, kam bijis lemts šo tēlu iemiesot, – Indra Briķe, Rēzija Kalniņa, Elita Kļaviņa un Maija Doveika. Bet par to, kas šodien ir amerikāņu sapnis, lai runā Tēmas autori, pie kuriem jāmin arī Ilzes Olingeres un Gundegas Laiviņas pavisam īpašās esejas. Viņas tur, Amerikā, dzīvo. Mēs tikai skatāmies uz Ameriku savos ekrānos. Ar pieaugošām bažām un neizbēgamām pārdomām par to, kas būs tālāk.