Savādākas balsis

Atšķirībā no aktieriem, kuri, augstskolu pabeiguši, jau ir noteiktā profesionālās varēšanas pakāpē, režisori bieži vien iesāk bikli. Tāds darbs: prasmes un nojausmas krājas līdz ar pieredzi, un šie uzkrājumi aizvien jāpapildina. Tālab pēc diploma saņemšanas ne visi ir uzreiz ieraugāmi. Šogad uzmanību piesaistīja vairāki jauno režisoru darbi, taču šeit pievērsīšos tikai diviem, kas pārsteidza ar šķietami nesavienojamām īpašībām – noteiktu briedumu un… svaigumu. Tāds ir Māras Ķimeles režijas kursa absolventa Edvīna Klimanova diplomdarbs (ar sarežģītu likteni) Mārtina Makdonas Konemāras galvaskauss un Egijas Silāres autorizrāde Dalī auss, kas teātra mājā Zirgu pasts tapusi kā maģistra darbs Elmāra Seņkova vadībā. Abiem šiem iestudējumiem piemīt spēcīga, gandrīz fiziski sajūtama atmosfēra, un tā vien jau liek paturēt tos atmiņā.

DŪMAKAINĀ ĪRIJA

Konemāras galvaskauss gan gaismu partitūras, gan kopējās gaisotnes dēļ atmiņā palicis rūgtenajā iesala tonī un garšā. Un nav jau brīnums, jo viskijs šeit plūst kā pati dzīvības straume, tas ir veidojis pagātni, valda pār tagadni un jau pārlaikus nosaka nākotni. Hamleta jautājumi te, Dieva aizmirstajā Konemārā, sen ieguvuši citu nozīmi: skaidrs, ka būt, tātad dzert. Jautājums – kāpēc. Atbilde katram ir cita, un tas piešķir ikvienai no četrām darbības personām raksturu un rīcības motivāciju.

Pasaules kakts Konemāra, kur norisinās izrādes darbība, ir tik maziņš, ka pat kapi regulāri jāpārrok, lai atrastu vietu kārtējam nelaiķim, bet tie, kas vēl dzīvi, mitinās viens otram blakus un trinas cits gar citu kā viegli uzliesmojoši sērkociņi. Režisors un scenogrāfe Darja Vipulis šo noslēgto pasauli asprātīgi izveidojuši no katrā teātrī atrodamām rekvizītu kastēm. Tāda kaste var būt mūžam nenovākts virtuves galds galvenā varoņa Mika Dauda būdā, kamēr citas tādas pašas, stāvus saslietas, kalpo par sienām, bet, noliktas zemē un ar noņemtu vāku kļūst par… kapa bedrēm. Tādas bedres malā var apsēsties atpūtas brīdī, tur var iegāzties. Un tajā var arī ieslodzīt kā tikko no zemes izceltā zārkā, kas pēkšņi izrādījies tukšs. Tā ir vide, kas iekārtota pa roku galam, «pagaidām», un, kā zināms, maz kas ir tik noturīgs kā pagaidu stāvoklis.