Atmoda ir trauksmains sapnis

Rakstīt par Daugavpils teātri rīdziniekam nav pateicīgs uzdevums. Daugavpils Latvijas teātra ietvarā ir risinājums, kas pārvērties problēmā. Proti, pēc ieceres latviskuma saliņa svešādā viducī, bet, kā jau sala, atrauta no veseluma un resursos ierobežota. Turklāt sala atrodas tālu un tāpēc ir dubultnepazīta un ar aizdomām uzlūkota. Teātra repertuārs pašlaik ir neviendabīgs, un nejaušam skatītājam Daugavpilī var iegadīties arī tāds piedzīvojums, ko raksturo ar vārdu «ārprāts». Taču ir arī iestudējumi, kuru dēļ izrādās, ka Daugavpils nav nemaz tālu, pat ja jautājums, kā tā saistīta ar pārējo Latviju, ir daudznozīmīgāks.

Šoreiz jau iesākumā no manis neatstājas it kā patvaļīgi citāti. «Absurds ir izmisums, kas atsakās sevi uztvert nopietni,» pa galvu maļas pārfrāzēta atziņa par humoru kultūrā. «Traģēdijas ir klusas un mierīgas,» turpat līdzās uzpeld Anuijs. Šis raksts ir par diviem atšķirīgiem iestudējumiem. Oļega Šapošņikova Kaids nūteikti atīs nav atdalāma no tēmas par Latgales identitāti. Tatjanas Stepančenko-Bogdanas Hekube runā par kara pieredzes traģiskumu. Abas skan latgaliešu valodā. Ceļš izskatās viens, galamērķi var izrādīties atšķirīgi.

MĒS VARAM!

Nobela prēmijas literatūrā laureāta norvēģa Juna Foses pirmā luga Kāds noteikti atnāks, ko Daugavpilī pagājušajā sezonā iestudējis teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs, būtībā ir politisks akts – tā ir rakstīta jaunnorvēģu valodā. Šis fakts nav bez nozīmes.

Valodas vēsture vienmēr ir sarežģīta. 19. gadsimta sākumā norvēģi, īpaši izglītotie un pilsētnieki, faktiski runāja dāniski ar norvēģisku piesitienu, jo kopš 14. gadsimta atradās Dānijas ietekmē. Bet, kad Napoleona karu rezultātā Dānija zaudēja teritorijas Zviedrijai, norvēģi saskatīja iespēju, runājot mūsdienu terminoloģijā, dekolonizēties. Sākās lingvistisks projekts, kas gan netika novests līdz galam, – valodas konstruēšana.