Arī profesores raud
Par Jaunā Rīgas teātra iestudējumu «Docentes»
Režisore Linda Zaharova Jaunajā Rīgas teātrī iestudētajā izrādē Docentes ļauj tuvplānā ieraudzīt klusinātu traģēdiju – vērot, kā plaisā un lēnām lūst akadēmisks prāts, sastopoties ar pasauli, kur valda konkurētspēja un cilvēka vērtību mēra sociālo mediju tīkšķos, indeksos un reitingos. Izrāde uzdod daudz svarīgu jautājumu, uz kuriem meklējot atbildes, tāpat kā vispār skatoties šo izrādi, var noderēt arī mutautiņš.
MŪZU VIETĀ TERMIŅI
Šo recenziju rakstu universitātes bibliotēkā, ko raksturo domu blīvums un acīm neredzama spriedze. Vienlaikus tā ir viena no klusākajām publiskajām telpām, kur pētnieks nedzirdami duelējas ar dažādu gadsimtu, tautību, vecumu un nu jau vairākus gadu desmitus arī dzimumu prātiem, lai nonāktu pie savas pārliecības un pētnieciskām atziņām. Vai tas maz ir iespējams pēcpatiesības laikmetā?
Aptaujas ierasti uzrāda, ka sabiedrība visvairāk uzticas zinātniekiem, bet vismazāk – politiķiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tieši zinātne pēdējā laikā ir kļuvusi par karstu kartupeli, ko absurdu izteikumu pelnos viļā negodprātīgi politiķi. Lai gan 21. gadsimtā nodzīvota jau ceturtdaļa, tomēr aizvien vairāk atdzimst viduslaikiem raksturīgā tumsonība. Aiz okeāna izdots aizliegtu pētniecisko tēmu saraksts. Smadzenes turpina plūst uz citām valstīm, bet nu jau nevis labāka atalgojuma meklējumos, bet vairoties no pārkaršanas ekstremālu politisko īssavienojumu ietekmē.
Pašlaik arī Latvijā diskusija par akadēmisko brīvību ir iekļuvusi slazdā. Humanitāro un sociālo zinātņu pētnieki izvēlētā fokusa dēļ tiek sieti pie sociālo mediju kauna staba, kur komentāru sadaļā «tauta» tos apmētā ar gramatiski klibiem izsaucieniem. (Eksakto jomu pētnieki no tā vēl pagaidām ir pasargāti, jo viņu tēmas vidēji statistiskam sociālo mediju troļļa prātam ir pārāk ciets rieksts, lai mestos tās gānīt.)