Divas meditācijas par vardarbību

Žurnāla Teātra Vēstnesis laipnais piedāvājums recenzēt Ģertrūdes ielas teātra izrādi Cantus Firmus un Kvadrifrona izrādi Sēri krāca ūdens viļņi aizvadītajās nedēļās sagādājis daudz pārdomu.

2025. gads, tāpat kā iepriekšējie, aizrit Ukrainas kara zīmē, kas piešķir dzīvei tumšu, draudīgu fonu un mokošu neziņu par mūsu reģiona nākotni. Uz šī fona rūpes par ilgtermiņa projektiem un procesiem šķiet teju vai utopiskas – kāda jēga aizsargāt dabu, ja fantāzijas par grandiozu kodolkaru ir kļuvušas par ikdienas ziņu sastāvdaļu? Kāda jēga domāt par to, kas būs pēc gadu desmitiem, ja vispirms būtu jātiek galā ar akūtām problēmām Latvijas politikā, ekonomikā un sociālajā sfērā? Kā lai šādā situācijā vispār noformulē, kas ir svarīgs – vai jēga koncentrēties tikai uz īstermiņa mērķiem, vai arī vērts cerēt, ka mums priekšā vēl gara, daudzmaz komfortabla dzīve, kurā spēsim parūpēties ne tikai par savu kailo dzīvību, bet arī par citiem, jo sevišķi tiem, kuriem klājas grūtāk un kuru esamība ir apdraudēta?

Abas izrādes jau izpelnījušās pirmos teātra kritiķu vērtējumus^[1]. Tādēļ šajā rakstā necentīšos sniegt šo izrāžu vispusīgus raksturojumus, bet gan sekot to sniegtajai iedvesmai – meditēt par tajās skartajām tēmām. Lai arī pirmajā acumirklī abas izrādes šķiet visai atšķirīgas, tām tomēr ir arī daudz kopīga. Līvas Blūmas, Barbaras Lehtnas un Lindas Krūmiņas kameropera Cantus Firmus ir muzikāla izrāde, kurā trīs sieviešu balsis (Līga Paegle, Gita Rebeka Adlere, Šino Jamasaki), basģitāra (Elīza Apine) un nedaudzi papildu instrumenti atveido mūsdienu intelektuāļu diskusiju par dabas aizsardzības problēmām. Savukārt horeogrāfa Rūdolfa Gediņa iestudētajā un kopā ar aktieri Āri Matesoviču izpildītajā fiziskā teātra izrādē Sēri krāca ūdens viļņi redzam ilgstošu, dažbrīd visai nežēlīgu divu vīriešu kautiņu, par kura iemesliem mums nav lemts nojaust. Kameroperas centrālā problēma ir cilvēka vardarbība pret dabu, savukārt kautiņa – pret otru cilvēku.