Tie, kas neatgriezās

Netikumīgie ielīksmo, viena no dažām izrādēm šosezon, kas ielīksmo. Emocionāls stāvoklis, kas nepiedien kritiķim, tāpat kā dusmas, kurš gan nezina, cik viegli rakstīt, kad esi priecīgs vai dusmīgs, bet kāpēc lai netaptu ielīksmots vai sadusmots prāts, ratio, un tas tak kritiķa higiēnā iederas, vai ne tā.

Uvertīra

Netikumīgajiem ir uvertīra. Pirms pāris gadiem vecāku iedvesmota diskusija, kam piemita lavīnas efekts un kas uzvēlās virsū Saeimai, par to, ko drīkst vai nedrīkst iekļaut literatūras programmā. Atceros Agneses Krivades dzejoli, kas nokļuva krustugunīs, un Kārļa Vērdiņa bērnu dzejoļos sastopamos pieaugušos, kādi nu viņi mums ir – dzīvi cilvēki ar blusām un beigtiem nerviem. Neesmu jautājusi, bet gan jau tas bija brīdis, kas emocionāli sadusmoja, bet racionāli ielīksmoja Kristu Burāni domāt par šīs tēmas iedzīvināšanu izrādes formā. Var vai nevar sabeigt bērnu psihi literatūras stundās, izvēloties nesaudzīgus piemērus no literatūras? Cik netikumīgi ir necenzēti vārdi, ko dažādu sociālo slāņu latvieši aizguvuši no lielākām nācijām, aizstājot mums visas vāveres, zušus, triju taku vēderiņus? Vai varbūt tikumīgi ir būt paijai un mazgāt velēnu vecīšus ar ērkšķu slotiņu, būt buņģim un nedalīties maizes rikā, būt biernam un lipstam un izdzīt brāli no mājām, un ja nav, tad nost ar Brigaderi, Poruku un Raini. Vai māksla drīkst būt brīva, un kas ir māksla, vai tā ir tikumīga, kurš zina, kas ir tikumīgi, kurš metīs akmeni Oskaram Vaildam, kurš «atļāva» būt amorāliem? Vai bērni dzimst tikai tikumīgiem vecākiem, vai tikumīgi vecāki vispār zina, kā rodas bērni?

Uvertīras kulminācija

Vecāku un literātu kariņš ielīksmoja un sadusmoja ne tikai Kristu Burāni, tas ļāva iznākt dienas gaismā tikumīgajiem, viņi ir starp mums, un viņi runā. Viņi notur seminārus un izdod grāmatas. Pieaugušajiem. Tiem, kas strādā ar bērniem. Metodiskais materiāls tikumiskajā audzināšanā, izdevējs Sokrāta tautskola, gribētos atsvaidzināt zināšanas par Sokrāta uzskatiem tikumībā, bet tam tik drīz nebūs laika. 24 eiro un balta lilija uz vāka. Nenopirku, bet izrakstīju labākās vietas, ne sliktāk kā dzeja, jo paliek vieta noslēpumam, kā 21. gadsimts ļāvis saglabāt tik šķīstus cilvēkus mūsu vidū, ikdienā tos nesastopi, teātrī ne tik, kur nu. Gribu padalīties, jo gribu, lai visi uzzina, ka no dusmām lūst kauli, sākas astma, rodas apdeguma brūces, tāpēc nedusmosim ne par tikumīgiem, ne netikumīgiem mūsu vidū. Bet džezs ir melnās maģijas auglis, kas nāk no maukumājas un sagrauj ne tikai cilvēka psihi, bet degradē cilvēci. Un tomēr es nezinu, vai gribētu, lai no veikala plaukta šī grāmata nonāk skolotāju istabās, rokassomā tā neietilpst, un labi, ka tā. Nu lūk, tāds ir konteksts izrādei Netikumīgie DDT telpās. 

1.daļa. Iepazīšanās

Pa ceļam uz izrādi tajā lietainajā sestdienā es vēlvienreiz iegriezos grāmatu veikalā, vēlreiz līksmoju pie grāmatas, kas vēstī – džezs ir netikumīgs, un nopirku Ķirķa Kartes. Tiem, kas nezina, tā ir Raimonda Ķirķa pirmā grāmata, un Ķirķis top par dzejnieku, pa ceļam mācoties filoloģiju un rakstot recenzijas par dzeju, jo mācās jau gan no sliktas, gan labas dzejas, īstas un neīstas dzejas, un vispār kas ir dzeja? Uz šo jautājumu pēc pārdesmit minūtēm nāksies atbildēt izrādē. Nē, pēc stundas un pārdesmit minūtēm, jo to uzdos otrajā cēlienā. Pagājušajā gadā Ķirķis, Raimonds Ķirķis dabūja jaunā kritiķa nozīmīti NNnaktī, un tas bija baigi labi, jo Silvija Radzobe mūs – teātra pētniekus, aprakstītājus un kritiķus – palaidusi pasaulē lielā skaitā, un kaut arī daudzi viņas bērni ir nepaklausīgi bērni – ak, es ceru, ka es arī esmu pie nepaklausīgajiem, jo tikai tad taču var kaut ko sasniegt, vai ne, Silvij – mēs esam viņas bērni – nu, tātad literatūrā situācija ar kritiku nav tik spoža, un pēc Andas Baklānes, kas ar tak tik jauna, spilgtu pēcnieku maz, tāpēc baigi labi, ka Ķirķim iedeva to atzinību.

Kurš tad lasa dzeju, tā domā daudzi, bet nav tik traki, ar dzejniekiem pa Bolderāju vazājas gana daudz lasītāju