Kā nepazust tulkojumā
Par kinofilmu adaptācijām teātrī
Šosezon pirmizrādes piedzīvoja vairāki iestudējumi, kas ir cieši saistīti ar pirmavotiem kino. Šajā rakstā esmu nodēvējusi tos par «skatuvizācijām», sasaucoties ar terminu «ekranizācija», un analizēju adaptācijas teorijas ietvarā. Rakstā daudzkārt atsaukšos uz Lindu Hačeonu (Linda Hutcheon), kas atšķirībā no daudziem citiem teorētiķiem neuzskata adaptāciju par otršķirīgu fenomenu. Viņai tā ir fascinējoša parādība, kuru ir vērts pētīt: kāpēc cilvēce izjūt nepieciešamību atkal un atkal atgriezties pie zināmiem stāstiem un kā tie ar katru pārstāstīšanas reizi mainās. Svarīgi arī paturēt prātā, ka nav stāstu ar vienu neapšaubāmu izcelsmes avotu, jo ikviens autors aizņemas no citiem.
ĪSI PAR PIRMAVOTIEM
Matīsa Kažas izrādei Bastardi, kas iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī, pamatā ir filma Mirušo dzejnieku biedrība (Dead Poets Society, 1989). Tās darbība pārnesta uz mūsdienu Latviju.
Turpat Nacionālajā teātrī Ināras Sluckas režijā tapis uzvedums Viss par Ievu. Izrāde radīta pēc filmas Viss par Ievu (All About Eve, 1950) motīviem, savukārt tās pamatā ir Mērijas Orras (Mary Orr) stāsts Ievas gudrība (The Wisdom of Eve, 1946).
Jura Rijnieka iestudējumam Telma un Luīze Valmieras teātrī pamatā tāda paša nosaukuma filma (Thelma & Louise, 1991).
Gatis Šmits Dailes teātrī iestudējis izrādi Vēl pa vienam, kurai pamatā ir režisora un dramaturga Tomasa Vinterberga luga un filma Vēl pa mēriņam (Druk, 2020).
Savukārt Alvis Hermanis izrādi Ābeļziedi upē pieteicis kā turpinājumu filmai Ābols upē (1974).
MEDIJU HIERARHIJA UN STĀSTU PĀRNESE
Mākslu hierarhijā teātris atrodas diezgan augstu (bet noteikti zemāk par operu un baletu), un kino – kaut kur pašā apakšā. Atsaucoties uz Hačeonu – jo zemāk šajā iztēlotajā hierarhijā atrodas medijs, uz kuru stāsts tiek pārnests, jo negatīvāka būs auditorijas reakcija.[1] Stāsta adaptācijas ķēdē kino visbiežāk ir pēdējais punkts (mūsdienās to dalot ar videospēlēm), jo jau kopš pirmsākumiem uzskatīts par masu izklaides līdzekli un tikai reizēm ar to gadījās nodarboties arī māksliniekiem, proti, tādiem 20. gadsimta vidus režisoriem kā Fransuā Trifo, Mikelandželo Antonioni vai Žanam Likam Godāram. Pārnesot kino darbu uz skatuves, teātris to it kā leģitimē, pierāda, ka filma ir skatuves vērta.