Lukašs Tvarkovskis un viņa bezgalīgie universi

Starp mūsu sarunu par jauno Lukaša Tvarkovska iestudējumu Rīgā un tā pirmizrādi Rūras triennālē pagāja visa 2025. gada vasara. Vasara, kurā bija gan jauni neatgriezeniski zaudējumi Ukrainā, gan jaunas cerības uz iespējamu risinājumu un kara apstādināšanu.

Pirms vairāk nekā 80 gadiem angļu matemātiķis Alans Tjūrings radīja mūsdienu datoru prototipu – mašīnu, kas atšifrēja nacistiskās Vācijas militāros kodus, tādējādi mainot Otrā pasaules kara gaitu un saīsinot to vismaz par diviem gadiem. Par šo atklājumu un zinātnieka varoņdarbu ilgus pēckara gadus neviens nezināja. Tāpat kā, iespējams, arī mēs šobrīd nezinām, kas īsti attīstās notiek aiz bezgalīgajām diskusijām par iespējamu miera līgumu un mēģinājumiem apturēt Krievijas imperiālistiskos uzbrukumus.

Par pirmo Lukaša Tvarkovska izrādi topošajā triloģijā par zinātnes atklājumiem un to sociālpolitisko nozīmi kļuva Kvanta, un tā tika pirmizrādīta tieši pirms gada, septembrī, Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī. Sižets risinās 1939. gada priekšvakarā Šveices viesnīcā, kur sapulcējusies raiba kompānija – fiziķi, slavens rakstnieks, parasti Eiropas vidusslāņa viesi. Ikviens šeit nonāk situācijā, kad sabrūk ierastā dzīves kārtība, mainās pagātnes un tagadnes notikumu uztvere. Jāatzīst, ka arī mēs šobrīd bieži tā jūtamies: apjukuši nākotnes priekšā, nedroši par rītdienu. Tvarkovskis izrādē runā par katastrofu, kas gaida Eiropu – par Otro pasaules karu, kas nesīs pārbaudījumus katram no izrādes tēliem. Par karu, kad cilvēce uzzināja par šausmīgu masu iznīcināšanas ieroci, kas radies līdz ar kvantu fiziku.

Savukārt Orākuls top laikā, kad pasaule atkal aizturētu elpu seko līdzi politikas nestiem jautājumiem. Vai Eiropas valstis spēs noturēties uz miera un jaunas katastrofas robežas, vai pratīs atbalstīt Ukrainu, zinot, ka globālais monstrs draud ar to pašu ieroci? Vai ir iespējama aizsardzība pret šiem draudiem? Vai parādīsies jauns Orākuls, kurš palīdzētu cilvēcei uzvarēt ļaunumu?

IZRĀDES KĀ INSTALĀCIJAS

Lukašu Tvarkovski (dzimis 1983. gadā) vienmēr ir interesējusi dažādu mākslu saplūsme. Viņa eksperimenti teātrī sākās kā globālas multimediju instalācijas. Viņš pieteica sevi Polijas teātra ainavā 2011. gadā ar diviem Vroclavā iestudētiem darbiem par izciliem mūziķiem – Farinelli  par baroka mūzikas leģendu un Lila Negr, kas veltīta krievu dziedātājam Aleksandram. Abas izrādes radās dažādu mākslas veidu saplūsmē – Tvarkovskis apvienoja skulptorus, gleznotājus, videomāksliniekus, elektroniskās mūzikas autorus. Nākamais nozīmīgais notikums Vroclavā bija projekts Kliniken / Love is Colder Than Death (2012), kas apvienoja Larsa Nurēna lugu Klīnika un Ankas Herbutas vācu 60.–70. gados kino iedvesmotu tekstu. Šādu darba principu viņš turpmāk izmanto vienmēr – vienmēr meklēt iespējas, kā attīstīt dažādu mākslinieku sadarbību un savienot to kopējā artefaktā.

Atzinību Polijā viņš guva pēc Krakovas Vecajā teātrī iestudētās Staņislava Vispjanska Akropoles (2013). Tajā viņš atteicās no cēloņsakarīga sižeta un veidoja savu pasauli, kurā līdzās pastāvēja dažādi stāsti, asociācijas un performances. Izrāde bija kā labirints, kurā nav svarīgi atrast īsto pagriezienu, jo var atklāt ko vairāk par vienkāršu izeju. Tehniski šis darbs tapa, kooperējoties ar starpdisciplināru mākslinieku apvienību IPG^[1], un šī sadarbība turpinājās arī citos Tvarkovska projektos, gan individuālos, gan kopīgos ar viņa skolotāju, izcilo poļu režisoru Kristianu Lupu.

Pēc tam sekoja darbi Lietuvā – kopā ar Lupu Nacionālajā drāmas teātrī viņš strādāja pie lugas Varoņu laukums, pēc tam saņēma uzaicinājumu veidot pats savu izrādi Lācis (2017), tad tapa Republika (2020). Kā apgalvo pats Tvarkovskis, uzaicinājums no Viļņas nācis īstajā laikā, jo Polijas kultūrpolitikā tobrīd sākās labējais pagrieziens ar projektu slēgšanu un finanšu samazināšanu. «Mājās es vairs nevarēju darīt to, kas man bija svarīgs un interesants.»

Pēc tam tapa Rotkho Rīgā. Arī tas radās vēsturiskā lūzuma brīdī – 2022. gada martā, Ukrainas kara pirmajā mēnesī. 

Tad sekoja The Employees (Darba ņēmēji, 2023) Varšavas Studio teātrī, pirmā izrāde Polijā kopš 2016. gada. Tā atkal bija izrāde, ko tikpat labi var dēvēt par instalāciju. Pats Tvarkovskis par to saka:

«Patiesībā man būtu daudz interesantāk, ja būtu iespējams vairāk strādāt tieši instalāciju teātra formātā. Bet vienmēr ir skatītāju zāles problēma – ja plāno vairāk par 500 skatītājiem, tas kļūst ļoti sarežģīti. Ekonomisku iemeslu dēļ ir grūti veidot izrādes, nenošķirot skatuvi un auditoriju. Lai gan manu sapņu piepildījums būtu veidot totālus mākslas darbus, kur viss ir apvienots un darbojas pilnīgi citādi. Es tiešām ienīstu šo sadalījumu, es to jau vairākkārt esmu teicis. Šo spoguļošanos. Pat The Employees gadījumā – nevajadzētu nemaz tik daudz mainīt, tikai dot skatītājiem brīvību pārvietoties izrādes laikā – iziet, atgriezties, kad vēlies, apskauties un bučoties, nevis sēdēt kā skolas stundā.»

The Employees ir vispieprasītākais poļu iestudējums šobrīd, tas ceļo pa daudziem festivāliem un skatuvēm. 2025. gada maijā izrāde tika parādīta Ņujorkā – pirmo reizi pēc ilga pārtraukuma poļu teātris uzstājās  ASV.

IZRĀDES KĀ REALITĀTES DAUDZKĀRŠOJUMS

Nākamais darbs World of the Wire Card (2023) top Minhenes teātrī Kammerspiele. 

«Šis darbs man bija ļoti interesants tēmas dēļ. Mēs pat neiedomājāmies sākumā, ka tā tik cieši sasauksies ar dzīves realitāti. Vispirms domāju par Fasbinderu^[2], viņa saikni ar Minheni, viņa filmām, piemēram, Pasaule uz drāts (Welt am Draht). Tad atklāju, ka lielākā finanšu afēra Vācijā saucās Wirecard-Skandal. Tāpēc nolēmām savu izrādi nosaukt World of the Wire Card. Tā bija finanšu afēra, kas turpinājās gadiem, un pat Olafs Šolcs kā finanšu uzraugs turpināja pārbaudes un apgalvoja, ka viss ir kārtībā, kad avīzes jau sen rakstīja, ka finanšu pakalpojumu kompānija Wirecard nodarbojas ar krāpšanu. Angela Merkele pierunāja ķīniešus atvērt savu tirgu šīm kartēm. Kompānija pat mēģināja nopirkt Deutsche Bank, un, ja tas būtu noticis, neviens nebūtu uzzinājis, ka deklarētās naudas kontos nav. Aiz šīs milzīgās finanšu piramīdas bija tikai viens pats birojs Filipīnās, uz turieni nāca visa korespondence. Te mēs redzam, kā simulācija, kas bija galvenā tēma arī Fasbindera filmā (tās pamatā bija 60. gadu romāns Simulakrs), sazarojas un notiek visneiedomājamākās sakritības. Filmā varonis izgudro datoru ar simulācijas programmu un saprot, ka pasaule, kurā viņš dzīvo, pati ir simulācija. Mums tas viss sasaucas ar Bodrijāru^[3] un viņa grāmatu Simulakri un simulācija. Neticami, ka 1981. gadā radīta teorija tik precīzi atbilst mūsu pašreizējam dzīvesveidam.»

Sākot jauno triloģiju, kuras pirmā daļa ir Kvanta (2024) un otrā – Orākuls (2025), Tvarkovskis atkal pievēršas konvencionālam teātrim ar stingri nodalītu skatuves telpu un skatītāju zāli. Kvanta maksimāli atspoguļojas video – lielākā daļa darbības redzama uz ekrāniem, bet to, kas notiek uz skatuves, skatītājs bieži vien var tikai nojaust, it kā raudzītos viesnīcas telpās – vestibilā, restorānā, numuros – pa atslēgas caurumu vai durvju šķirbu.

Kāpēc Tvarkovskis tik lielu nozīmi piešķir videomākslai, kāpēc tā viņam kļuvusi par prioritāti?

«Mums ir ar ko lepoties, pat ņemot vērā mediju mākslas attīstību kopumā. Es te runāju par mūsu darbu ar video un kinoattēlu. Pats galvenais, ko esam sasnieguši savā darbā, – videoattēls ļauj cerēt, ka šī pasaule ir bezgalīga. Skatoties uz skatuvi, mēs vienmēr redzam tās robežas, jo tai piemīt noteiktas fiziskas dimensijas, ir saskatāms, kur beidzas spēles laukums un sākas kulises, kur ir skatītāju zāle. Bet, kad pievienojam kinoattēlu, telpa paplašinās, kļūst lielāka par skatuvi, tā it kā nodzēš ierobežojumus. Vēl vairāk – padara realitāti reālāku nekā tā, kas patiešām notiek uz skatuves. Tagad mēs nezinām, kur tas beidzas. Tarkovskis teica, ka kino ir pirmā māksla, kas spēj ierakstīt laiku. Kad mēs strādājam ar jau ierakstītu kino un vienlaikus ar tiešraides video, rodas ļoti dīvaina spriedze starp laikiem, un mākslinieka iespējas kļūst bezgalīgas. It kā laiks varētu mainīties, izliekties, daudzkāršoties saskaņā ar kvantu teorijas likumiem, un tas ļauj radīt uz skatuves bezgalīgi daudzus universus.»

KOPPRODUCĒŠANAS PRINCIPI

Pēc Republikas, kas iestudēta Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī, sadarbojoties ar Minhenes Kammerspiele, pēc Rotkho Dailes teātrī (kooperējoties ar Opoles teātri), pēc Kvantas, kas ir kopprodukcija jau ar vairākām Eiropas institūcijām, tostarp Krakovas starptautisko teātra festivālu Boska Komedia un Onasis centru Grieķijā,  Tvarkovskis atgriežas Dailes teātrī nu jau ar partneriem Rūras triennāles līmenī.

Tvarkovska pēdējās izrādes vienmēr ir starptautiskas kopprodukcijas, bet radošajā komandā ir krietni daudz mākslinieku no visas pasaules.

«Mums vienmēr ir liela komanda, projekti ir milzīgi. Tāpēc svarīgs ir ne tikai mākslinieka talants, kas, protams, ir nepieciešams, bet arī spēja uzņemties atbildību par savu daļu kopējā darbā. Mēs daudz apspriežamies un vienojamies, bet svarīgs mūsu darba princips ir sākt no nulles, no laboratorijas, bez jebkāda scenārija, pat nezinot, kādi tēli darbosies. Mēs ar aktieriem piecas nedēļas improvizējam, un tikai tad top scenārijs, ko vēl pēc tam pilnveidojam, pievienojot dramaturģijas, mūzikas, horeogrāfijas, vizualitātes komponentus. Tāpēc montāžas brīdī ir svarīga gan scenārija mākslinieciskā, gan tehniskā īstenošana, un tā bieži vien visos līmeņos ir ļoti sarežģīta. Visas pēdējo gadu izrādes – kopprodukcijas (izņemot The Employees). Tas ļauj veidot darbu ar lielāku budžetu, kas nebūtu iespējams bez līdzproducēšanas, turklāt tas uzreiz nodrošina iespēju izrādei ceļot, spēlēt to uz partneru skatuvēm. Bet vienlaikus tiek pārdota izrāde, kas vēl nav iestudēta… un tā ir milzīga atbildība.»

Tvarkovska dzīve ir neticami intensīva. Pēdējo desmit gadu laikā viņa izrādes tapušas ik pēc 8–10 mēnešiem, starp tām notiek ceļojumi, viesizrādes, festivāli. Viņš ir atzīts Eiropas teātra režisors, un jaunie darbi ieplānoti gadiem uz priekšu. Pēc Orākula Rīgā gaidāma izrāde Minhenē – tā būs ārpus triloģijas, kurai pēdējā daļa plānota 2028. gadā. 

Šie plāni sniedz cerību, lai arī Kvantas un Orākula noskaņa ir apokaliptiska. Un režisors neslēpj, ka šajās izrādēs atspoguļojas mūsu laiks un mūsu noskaņojums. Starptautiska ir arī Tvarkovska privātā dzīve, lai gan pēdējā laikā, kā viņš apgalvo, gribētos līdzsvarot to ar darbu. Orākuls esot pārdomas arī par to – par cilvēka personību un pat likteni, ko bieži vien salauž viņam uzliktais pienākums.

«Vērojot Tjūringu, redzam, kā valsts izmanto viņu līdz brīdim, kamēr viņš tai ir nepieciešams, lai pēc tam izmestu un praktiski iznīcinātu. Ar šādu traģisku likteni nav iespējams samierināties. Viņš līdz pēdējam nedrīkstēja atklāt, ko īsti paveicis pasaules glābšanai, neviens nedrīkstēja zināt, ka, pateicoties viņam, karš beidzās daudz ātrāk un tika pasargāti simtiem tūkstoši dzīvību. Un šo varoni valsts nogalināja kaut kāda neticama homoseksuāla iemesla dēļ. Tieši tāpēc viņš kļuvis par simbolu – ne tikai kā zinātnieks, bet arī kā moceklis. Taču ja dari to, ko mīli, un pat mirsti tā dēļ, tad darītais nav bijis bezjēdzīgs.»

Publicēšanai sagatavojusi Edīte Tišheizere