Iešprice patriotismam

Lietuvas Nacionālais operas un ba­leta teātris sezonu šogad sācis ar vēsturisku notikumu – pirmoreiz teātrī tapis itāļu komponista Amil­kāres Ponkjelli operas Lietuvieši (I Lituani, 1874) iestudējums, kura pirmizrāde Viļņā notika 5. septem­brī. Opera sarakstīta 19. gadsimta 70. gados tikai pāris gadus pēc Džuzepes Verdi Aīdas, kurai, tā­pat kā Lietuviešiem, libretu sarakstījis Antonio Gislandzoni. Opera pirmizrādīta Milānas Teatro alla Scala 1874. gada 7. martā. Tomēr kopumā Lietuviešu iestudējumu skaits nav pietiekams, lai to kaut vai kādā periodā uzskatītu par pasaules operrepertuāra klasiku, kāda ir – vai drīzāk bija – cits Ponkjelli opuss – Džokonda. Operas dzimte­nē tapušā darba nosaukums, kas norāda uz mūsu tuvajiem baltu kaimiņiem, protams, Lietuvai kal­po par lielisku instrumentu ārējiem un iekšējiem kultūras diplomātijas mērķiem. Tas vienlaikus ļauj atgādināt par sevi operas universā un saliedē vietējo publiku, kura entuziastiski apmeklē pir­miestudējumu Lietuvā, jo «tas taču ir par mums, lietuviešiem».

OPERA UN POLITIKA

Par godu Lietuviešu pirmizrādei Lietuvas Nacio­nālajā operā 12. septembrī notika starptautiska konference Vēsturiska opera – šodienas aktuali­tāte: vai tas ir iespējams?, kas pulcēja operas kri­tiķus no vairākām Eiropas valstīm. Dažādi so­ciālvēsturiskie konteksti, operas loma un funkci­jas tajos ir ārkārtīgi ietilpīga diskusiju tēma. Lie­tuvieši pieder 19. gadsimta itāļu vēsturisko operu tradīcijai, un oriģinālajā libretā vārdu «Lituania» (Lietuva) var atrast varbūt vienreiz, taču vārds «patria» (tēvzeme – itāļu val.) gan izskan daudz­kārt, un tā arī ir operas atslēga un pamats vispā­rinājumam, ko iespējams attiecināt uz teju jeb­kuru valsti un laikmetu varas spēļu, politisku ko­līziju un pārbaudījumu situācijās. To, ka opera nav tikai par mākslu vai mīlestību, laikam taču zinām visi. Un to, cik iedarbīgi operu var izman­tot politiskam vēstījumam vai manipulācijām ar masām, nule 2025. gada vasarā demonstrēja gan Nīderlandes Karaliskajā operā tapušais Musorgs­ka Boriss Godunovs Kirila Serebreņņikova versijā, gan bēdīgi slavenais Sergeja Novikova iestudētais Sergeja Prokofjeva Semjons Kotko Maskavas Lie­lajā teātrī. Saistībā ar Lietuviešiem nepietiekamu vai neapmierinošu aktuālā konteksta izpratni gan demonstrēja itāļu maestro Džankarlo Marči­ano, ar kuru pirmizrādes priekšvakarā LNOBT lauza līgumu, jo saskaņā ar pārbaudītām ziņām diriģents nesen bijis vokālistu konkursa žūrijā Krievijā un plānojis tur arī šosezon koncertēt.

Opernama mājaslapā atrodams bijušā Lietu­vas prezidenta Valda Adamkus citāts: «Man šķiet svarīgi, ka opera Lietuvieši beidzot tiks iestudēta Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī. Šī opera ir vēsturisks pierādījums tam, ka mūsu tauta ārzemnieku acīs tika vērtēta kā spēcīga, di­žena un pieminēšanas vērta. Lietuviešu pirmiz­rāde Viļņā mums atgādinās, kas mēs esam, un iedvesmos jaunas paaudzes kopt to, kas mums ir visdārgākais, – mūsu brīvību, kultūru un vēstu­ri.»49 Divreiz apmeklējot izrādi un vērojot daudzveidīgo publiku, kas sastāvēja no visu pa­audžu, sociālo slāņu, dažādu Lietuvas reģionu un diasporas pārstāvjiem, pārliecinājos, ka Adamkus apgalvojums ir ticams – Lietuvieši tie­šām iestudēti laikā, kad apliecinošas kopības apziņas stimulēšana acīmredzami darbojas par spīti dažādiem uzveduma mākslinieciskiem negludumiem. Argentīniešu režisora Hugo de Anas koncepcija tika prezentēta LNOBT jau 2015. gadā, taču teātra vadības maiņa, kā jau tas mēdz gadīties, ieviesa korekcijas plānos, un ie­studējums tapa desmit gadus vēlāk.