Par mēroga aktieriem

Lāsma Kugrēna un Voldemārs Šo­riņš jau piecdesmit gadus ir aiz­vadījuši Nacionālā teātra aktie­ru pamatsastāvā, būdami teātra stiprais balsts un vienīgie no sa­va aktierkursa, kas vēl strādā ša­jā teātrī.

JAUNIE

Viesturs Kairišs savulaik ir teicis, ka aktrisi Lāsmu Kugrēnu var raksturot ar vienu vārdu – mērogs: «Viņai ir lielo lomu mērogs. Traģēdija, kas ietver komēdiju, tā ir viņas amplitūda. Viņai ir pieeja­ma aktiermeistarības dziļākā izpratne. Tā palīdz veidot raksturu psiholoģiju, kas sasniedz cilvē­cisku arhetipu līmeni. Tas nozīmē, ka psiholoģis­ki viņa spēj izveidot cilvēku – noslēpumu, kura uztveršana nebeidzas ar izrādes noskatīšanās brīdi.»^[1]

Par Voldemāru Šoriņu, kurš šopavasar dau­dzus pārsteidza ar vērienīgo Priestera tēlojumu Jukio Mišimas darba Zelta templis uzvedumā, es varu teikt to pašu: viņš neapšaubāmi ir mēroga aktieris. Arī Šoriņa spēlē traģēdija nereti ietver komēdiju un otrādi, un aktiera prasme un meis­tarība ietiekties savu varoņu psiholoģijā, turklāt izdarot to it kā viegli un nepiespiesti, ir apbrīno­jama. Abu mākslinieku devums ir novērtēts: Lās­mai Kugrēnai piešķirta Lilitas Bērziņas balva par izcilu darbu varoņlomu atveidojumā, viņa vai­rākkārt saņēmusi teātra ceļojošo balvu – Elzas Radziņas kulonu, tāpat kā Voldemārs Šoriņš sa­ņēmis Kārļa Sebra gredzenu par Stendāla un citu lomu atveidojumu uzvedumā Sarkanais un mel­nais. Abi mākslinieki vairākkārt nominēti Spēl­maņu nakts balvām, Lāsma Gada aktrises balvu arī saņēmusi. Bet viņu abu ceļš teātrī nebūt nav rozēm kaisīts.

Joprojām nesaprotu, kāda muša vai drīzāk dundurs bija iekodis manam bijušajam kolēģim Viktoram Hausmanim, kurš 1975. gadā toreizējo Jāzepa Vītola Latvijas konservatoriju absolvējušo aktierkursu presē novērtēja kā pazaļus un diez­gan nevarīgus. Atļaudamies pat tādus salīdzinā­jumus, ka tur nav neviena varoņlomu tēlotāja un Edgara, bet tikai sutkas un klengas... Toreiz savā jaunības sašutumā «sacepos» ne pa jokam. Kā? Un staltais Andis Kvēps? Un Jānis Kaijaks, kurš ir kā dzimis romantisku varoņu, mīlētāju un dzej­nieku lomām? Efektīgā skaistule Iveta Brauna? Graciozā, ēteriskā Lāsma Kugrēna? Gunta Virka­va, kas ar savu harmoniski veidoto, daiļo ārieni varēja sacensties ar sengrieķu skulptūrām? Un gaiši starojošā Maiga Sika, kas šķita kā radīta «gaišzilo labo» meiteņu lomām?

Paldies dievam, dzīve pierādīja sprieduma paviršību un netaisnumu. Vairāki no kursa absol­ventiem gan spēlēja galvenās lomas, gan kļuva par savas paaudzes vadošajiem aktieriem. Par dramaturgiem izveidojās Jānis Jurkāns un Her­manis Paukšs, par režisoriem – gan Paukšs, gan Šoriņš, gan Zigurds Neimanis un Valdis Lūriņš. Valdis pat radīja apvērsumu tālaika tradicionāla­jā latviešu teātra telpā un Pētera Pētersona pro­ponēto darbības teātra modeli īstenoja uzvedu­mā Spartaks (1977) un citos darbos, kas pieteica jaunu teātra izpratnes un enerģijas vilni. Kā lai nepiemin, ka tieši Lūriņam dzima ideja par Teāt­ra dienas atzīmēšanu ar visu teātru piedalīšanos kopīgā gājienā ar noslēgumu Doma laukumā? Protams, kursabiedri viņam turēja līdzi, palīdzot radīt šo Trešās Atmodas jeb Dziesmotās revolūci­jas priekšvēstnesi jau 70. gadu beigās. Līdz vecāko kolēģu iebildumi un burkšķēšana, ka jāiet pa ielām teātra kostīmos, lietum līstot vai snie­gam krītot – Starptautiskajā teātra dienā 27. mar­tā, kad šis pasākums notika, laiks tiešām neluti­nāja ne sapulcējušos aktierus, ne atsaucīgos ska­tītājus –, un piesardzīgo padomju ierēdņu bažas, izliekoties šo pasākumu oficiāli atbalstām, pēc trim gadiem tam pielika punktu. Bet es nekad neaizmirsīšu to skatu, kā tūkstošu tūkstoši Doma laukumā uzgavilēja Kārļa Sebra Kihnu Jena uzru­nai. To, cik artistiski gājienā iekļāvās zvērādās tērptais NT uzveduma Lauva ziemā ansamblis, tostarp Lāsmas Kugrēnas princese Alē, un citu teātru saposušies aktieri. To, kā visu Vecrīgu pie­skandināja gan gājiena laikā dziedātās teātra dziesmas, gan noslēguma Pūt, vējiņi! tūkstošu balsu vienotais skanējums. Man šķiet, ka nekad latviešu teātris un skatītāji nebija jutušies cits ci­tam tik tuvi un vienoti savā latviskuma apziņā. Ne velti cītīgākie ierēdņi tā satraucās... Arī abi jaunie Nacionālā teātra aktieri – Kugrēna un Šo­riņš – bija jaunā enerģijas viļņa daļa.

«BLONDI MATI, ZILAS ACIS»

Lāsmas ceļš līdz teātrim šķiet pašsaprotams, jo viņa dzimusi Bauskas Tautas teātra režisoru Vel­tas un Raimonda Kugrēnu ģimenē un viņas brālis Gunārs ilgus gadus bijis Liepājas teātra aktieris. Bauskas kultūras nama auksto zālīti aktrise jau no mazām dienām atceras kā savas otrās mājas: «Es vecākiem vandījos līdzi pa mēģinājumiem ar nosalušu, zilu degunu. [..] Esmu braukusi līdzi uz izrādēm kravas mašīnās, satuntuļota deķu deķos, vecos kažokos tā, ka tikai deguns ārā. Naktīm nī­kusi līdzi, no rīta tikai atgriezusies [..] Un, ja šo­dien uz Teātra fakultāti daudzi nāk, skaistā sapņa aicināti, tad es par grūtībām, kas sagaidāmas teātrī, daļēji jau zināju.»^[2] Taču – vai tas pasargā­ja? Nebūt ne. Lāsmai ienākot Konservatorijas ek­saminācijas telpā, profesore Vera Baļuna esot tei­kusi: «Jūs, Kugrēni, man jau esat apnikuši...», jo savulaik pie viņas mācījies gan Lāsmas tēvs, gan brālis. Aktrises vecākais dēls Jānis smejoties atce­ras, ka otra mammai veltītā profesores frāze biju­si ne mazāk spārnota: «Ko tu iedomājies – blondi mati, zilas acis, šķiltin šķīli valodiņu – baigā Bri­džita Bardo?»^[3] Bet gaišmatainā meitene, kura jau bija pastrādājusi Liepājas teātrī kā palīgsastā­va aktrise, ģērbēja un sufliere, arī studijas fakul­tātē uztvēra kā smagu, bet nepieciešamu darbu. Mācības norisa galvenokārt Nacionālā teātra grandu – Alfrēda Jaunušana, Veras Baļunas un ci­tu – vadībā, ieaudzinot pārliecību par reālpsiho­loģisko teātri kā mūžam aktuālu vērtību.

Šie paši grandi bija arī Voldemāra Šoriņa sko­lotāji. Mākslinieks savās intervijās stāsta, ka jau­nībā gribējis kļūt par jūrnieku, bet viņa sapni piepildījis brālis. Taču arī Voldemāra ceļš uz teāt­ri šķiet likumsakarīgs. Jau skolas gados Liepājā viņš gan braši grieza danci moderno un tautisko deju pulciņos, gan «šķiltin šķīla valodiņu» kā Ul­dis Pūt, vējiņi! izrādēs un veiksmīgi startēja re­publikas mēroga daiļrunāšanas konkursā. Tad arī radusies doma par Teātra fakultāti. Jo šķiet, ka iz­skatīgajam, lokanajam puisim ar stalto stāju un skaidro, decento runu artistiskais gēns jau bija iedzimts – to vajadzēja tikai attīstīt, izkopt un no­slīpēt.

Nacionālā teātra kārtējā Skroderdienas Sil­mačos uzvedumā (1975) abi absolventi sevi pie­teica ļoti pamanāmi. Ieviņa Lāsmas Kugrēnas in­terpretācijā bija īsta enerģijas bumba, slavenajā jauniešu trio dziesmā par zaļo alus krūzi pārstei­dzot ar kustību dinamiku un neparasti augstiem Jaunušans vēlējās redzēt sava jaunībā spēlētā Rūda klonu. Un tādu mēs to arī ieraudzījām – iz­spūris matu ērkulis, dažnedažādas grimases, ro­kas, kājas iet pa gaisu... Par to viņš «dabūja su­kas» no prasīgās kritiķes Lilijas Dzenes, kura vē­lāk gan novērtēja aktiera izaugsmi šajā lomā, rakstot, ka no tādiem puišiem kā Rūdis izaug lat­viešu strēlnieki, un viņa kā mākslinieka poten­ciālu un devumu vispār. Rūdi mākslinieks spēlēja līdz četrdesmit septiņu gadu vecumam, pārdzī­vojot divas Skroderdienu paaudzes un vēlāk part­nerībā ar Zani Jančevsku nospēlējot Dūdaru. Tā­pat Lāsma Kugrēna vēl līdz četrdesmit divu gadu vecumam ņipri lēkāja kā Ieviņa, vēlāk pārtapda­ma gan par šiverīgo Pindacīšu, gan uzpīpēt kāro Bebeni, un spoži apliecinot savu raksturotājas talantu.

EJOT UZ BRIEDUMU

Jau Lāsmas Kugrēnas negaidīti asais «gaišzilās vizbulītes» Veročkas traktējums Ivana Turgeņeva Mēnesis uz laukiem uzvedumā, akcentējot varo­nes kluso spītu un arī sievišķo egoismu, stājoties pretī savai «labdarei» Natālijai Petrovnai kā apzi­nātai sāncensei, apliecināja, ka jaunās aktrises diapazons izvērtīsies daudz plašāks. Un to viņa pierādīja titullomā ungāru dramaturga Lāslo Ģurko līdzību spēlē Elektra – mana mīla (1977). Maigo, sievišķīgo starojumu, kas apņēma aktrisi viņas pirmajās lomās, bija nomainījusi nokaitē­tas, samilzušas enerģijas smagā aura. Melni tērp­tā Elektra Aktieru zāles baltajā, arēnai līdzīgajā telpā vibrēja kā stopā uzvilkta bulta un izdzīvoja kontrastainu pārdzīvojumu vētru no izmisīgām cerībām, prieka un mīlestības līdz skaudrām vil­šanās sāpēm, atklājot brālī jauno tirānu un pašai metoties pretī Oresta duncim. Jūtīgās saspēlēs ar Jāņa Kaijaka Orestu un pārējo iestudējuma an­sambli piedzima jauna māksliniece, kuras aktier­darbam bija raksturīga neparasta emocionāla in­tensitāte, intelektuāls spriegums un traģēdijas vēriens. Iestudējums teātra repertuārā bija vairāk nekā desmit gadus, un starp viņu un režisoru Mi­hailu Kublinski izveidojās radošā sinerģija, kas aktrisei palīdzēja izveidoties par daudzpusīgu mākslinieci.

Voldemāram Šoriņam, kaut viņš spēlēja tā­das cienījamas vai interesantas lomas kā Lūcijs Šekspīra Jūlijā Cēzarā, Ņikita Alekseja Arbuzova Cietsirdīgajās spēlēs un citas, līdz sadarbībai ar Kublinski un savai zvaigžņu lomai bija jāgaida vēl gadi. Tā bija Merkucio loma Kublinska Romeo un Džuljetas grandiozajā uzvedumā (1984), kur skanēja Dmitrija Šostakoviča mūzika un Monteki un Kapuleti dzimtu pārstāvji defilēja krāšņos, Baibas Puzinas radītos tērpos. Aktierim it kā otrā plāna lomu izdevās nospēlēt tik spēcīgi un pār­liecinoši, ka tā droši nostājās līdzās Jāņa Reiņa Romeo un Lāsmas Kugrēnas Džuljetai. Lāsmas vienkāršā, baltā kleitiņā tērptās Džuljetas un Rei­ņa Romeo mīlestība nerada sev mājvietu uz ze­mes: balkona ainā, kas norisa uz tukšas, satum­sušas skatuves, Lāsmas Kugrēnas varone ar skatī­tājiem neredzamas platformas palīdzību tika pa­celta gaisā, radot sirreālu, maģisku iespaidu. Vē­lāk šajā poētiskajā telpas līmenī viņai līdzās pa­cēlās arī Romeo.

Voldemārs Šoriņš atzīst, ka Merkucio bija lo­ma, kurā viņam nācās lauzt sevi: «Toreiz sapratu, ja būšu tas pats Šoriņš, tas pats Rūdis, nekas ne­sanāks. Intuitīvi jutu, vajag ko citu. Kolēģi teica, ko ņemies, ko trako? Zināju, ka pārspīlēju, bet sapratu arī, ka jātiek ārā no kaut kāda sava kom­forta. Un loma noskanēja.»^[4] Viņa Merkucio sim­bolizēja un ietvēra sevī visu Veronas jauniešu bezmērķīgo, vecākās paaudzes iedibinātās «sis­tēmas» apzīmogoto dzīvi un bezjēdzīgo bojāeju, un stagnācijas gados tā nebūt nebija pašsaprota­ma atziņa. Iestudējuma mākslinieciskās kvalitā­tes tika augstu novērtētas arī teātra viesizrādēs Maskavā. Ievērojamais šekspirologs Aleksejs Bar­toševičs savās atsauksmēs slavēja gan «brīnišķī­go Džuljetu» un visu lieliski sabalansēto uzvedu­ma ansambli, gan augsto inscenējuma kultūru. Vēl pēc gadiem, satiekoties kādā starptautiskā teātra forumā, profesors mēdza apvaicāties: «Un kā tur mūsu Džuljeta?»

Tajā pašā gadā Šoriņam bija nozīmīga sadar­bība ar Pēteri Pētersonu viņa lugas Meteors uzve­dumā, kur Daktera lomā aktieris dublējās ar Intu Burānu. Autoru bija iedvesmojušas diskusijas par Šekspīra darbu autorību, un viņš to bija pār­nesis uz Latvijas kultūras vidi. Rādot, kā īstā lugu autora – klusā, inteliģentā Daktera – vietā panā­kumus gan mākslā, gan mīlas frontē mēģina pie­savināties ekstravagantais, plātīgais Jagailis Ģirta Jakovļeva kolorītajā atveidā. Šoriņš atceras, ka pēc Jaunušana striktajām mēģinājumu meto­dēm un nemitīgās priekšā rādīšanas darbā ar Pē­tersonu viņš beidzot juties brīvi: «.. Man bija sa­jūta kā zaļā pļavā izlaistam teļam. Pūš un gaudo vējš, un tev jāveido pašam sava pasaule. Laba skola!»^[5] Aktieris augstu vērtē iespēju šajā uzve­dumā spēlēt kopā ar Astrīdu Kairišu, kas bija Vi­viāna – vietējās intelektuālās elites Pirmā lēdija un abu vīriešu pielūgsmes objekts. Labs partne­ris jebkuram aktierim nozīmē ļoti daudz, un sais­tībā ar Jurkāna lugas Kolibri iestudējumu, kur Šoriņa partnere vienā izrādē bija Lāsma, aktieris atzīst: «Viņa burtiski apdedzināja mani ar savu patiesību. [..] Ļoti retiem aktieriem piemīt šī spē­ja suģestēt. Dabūt tādu partneri ir laime. Un tādu partneru nav daudz.»^[6]

KARALIENES UN MĪLĒTĀJI

Lāsmas Kugrēnas pieredzē nozīmīgu lomu grupu sāka veidot sieviešu – valdnieču tēli, kas arī lielā­koties tapa sadarbībā ar Mihailu Kublinski. Te uzmirdzēja viņas atveidotā Anglijas Elizabete Šil­lera lugas Marija Stjuarte uzvedumā (1989), ko aktrise traktēja kā gudru, inteliģentu, ar dzelzs gribasspēku un upurēties spēju apveltītu, haris­mātisku personību. Ar interesantu izaicinājumu aktrise sastapās tad, kad režisors iestudēja Ro­berta Bolta drāmu Vivat! Vivat, Regina! (2002), kur viņai vienā vakarā, mainoties ar Indru Rogu, bija iespējams izspēlēt gan Elizabetes, gan Mari­jas Stjuartes likteni. Ar dziļu pārdzīvojumu atklā­jot sarežģītā un sāpīgā likteņa piemeklētās Mari­jas Stjuartes traģēdiju, aktrise tajā pašā izrādē or­ganiski saplūda arī ar Elizabetes tēlu. Savā masī­vajā, kokā grieztajā karalienes krēslā-tronī smal­kā, trauslā sieviete bija kā ieaugusi. Viņa «strādā­ja» par valdnieci un no šī komandanttiltiņa lēma cilvēku likteņus un deva pavēles, kas satricināja pusi Eiropas. Kugrēnas Elizabetes darbošanās sa­jūsmināja ar savu virtuozitāti un perfekcionis­mu, un tā bija aktiermākslas augstākā pilotāža.

Voldemārs Šoriņš ir viens no retajiem aktieriem, kuram piemīt dabiska un izkopta iznesība, stāja un kurš prot nēsāt fraku – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē

Par skandināvu karalieni, kaut viņas galvu nerotāja kronis, varēja dēvēt aktrises atveidoto Hedu Ibsena drāmas Heda Gablere uzvedumā (1991). Viss tēla ārējais veidols – gan augstā matu sasuka un melni tērptā auguma siluets, gan val­donīgie žesti un stāja balstīja šādu priekšstatu. Taču ģenerāļa Gablera lepnā meita, jau kopš bēr­nības augusi ar pārākuma un izredzētības apzi­ņu, ikdienišķajā vidē un sabiedrībā nebija radusi izpausmes iespējas, Hedas garīgā enerģija un jū­tas bija izsīkušas, atrofējušās, nomirušas. Kugrē­nas varones pēdējā cerība bija tikšanās ar jaunī­bas mīlestību Levborgu, kam viņa traucās pretī pāri visai skatuvei, taču arī viņš neatmodināja Hedā agrākās, dzīvās jūtas. Un aktrise atklāja, kā neīstenotā enerģija pārvēršas destruktīvā, posto­šā spēkā: dedzinot lapu pa lapai Levborga mūža darbu, viņas Heda būtībā dedzināja pati sevi, sa­vus sapņus un cerības. Pistoles šāviens, kas for­māli izdzēsa varones dzīvi, vairs pat nebija ne­pieciešams. Interesanti, kā aktrise jūtas šodien, atgriežoties lugas jaunākajā interpretācijā kā tante Julle?

Bet Voldemārs Šoriņš tikmēr spēlēja staltus, vīrišķīgus karavīrus, virsaišus un bruņiniekus, tā­dus kā Mintauts Raiņa Indulī un Ārijā, Viesturs Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes Indriķa hronikā vai romantiskus varoņus, kā Laimonu Aspazijas Vai­delotē. Būdams dziedošais aktieris, viņš atveidoja Franča Šūberta draugu Franci Šobēru muzikālajā uzvedumā Trejmeitiņas, liekot lietā gan skanīgo balsi, gan salonu lauvas cienīgu iznešanos un manieres. Viena no aktiera spilgtākajām lomām ir ārēji parupjais lingvistikas profesors Henrijs Higinss Frederika Lova mūzikla Mana skaistā lē­dija uzvedumā (1999). Cik daudz visdažādāko emociju, sastopoties ar Daigas Gaismiņas neap­tēsto, bet centīgo Elīzu, atklājās viņa atturīgajā džentlmenī – sākot ar cilvēcisku apjukumu un šoku un beidzot ar lepnumu par savas skolnieces veiksmīgo debiju sabiedrības dāmas lomā, kas izvērtās mīlestībā. Šoriņš ir viens no retajiem ak­tieriem, kuram piemīt dabiska un izkopta iznesī­ba, stāja un kurš prot nēsāt fraku – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas lieti noderēja gan šajā, gan citās lomās, kur valdzināja aktiera cilvēciskais šarms un elegance.

Dzimuša aristokrāta augstprātība dvesa no viņa barona Mēvenšterna Rūdolfa Blaumaņa Ugunī uzvedumā (2003). Tā bija jaušama arī mākslinieka atveidotajā autorā un de Renāla kungā Stendāla darba Sarkanais un melnais iestudējumā Edmunda Freiberga režijā Aktieru zālē (2021), kas mūs ieveda kādā pusaizmirstā, pazaudētā dzīves un teātra laiktelpā. Tur, kur skan putnu balsis, kā krāšņi ziedi līgojas gracio­zas sievietes skaistās kleitās un arī vīrieši ir tērpti elegantos kostīmos. Tur, kur mierīgi deg svece, bet sirdis pukst un auļo kā neprātīgas un gaiss sabiezē no neizturamas jūtu spriedzes. Voldemā­ra Šoriņa ironiskais un asprātīgais Stendāls bija gudrs un velnišķīgs padomdevējs Raimonda Cel­ma Žiljēnam, godkārīgo jaunekli novirzot uz ce­ļa, kas varoni pazudināja. Šoriņš te meistariski atveido arī marķīzu de la Molu un citas lomas, un uzvedums joprojām tiek spēlēts, saistot ar izrā­des kultūru un spēcīgajiem, smalki izstrādāta­jiem aktierdarbiem. Uz Ievas Strukas jautājumu radioraidījumā Šņorbēniņi par to, kas ir sarežģī­tākais, izrādē tā pārslēdzoties no vienas lomas uz citu, aktieris atbild, ka viņam galvenais ir atrast katra sava tēla domāšanas veidu^[7], un tā arī šķiet mākslinieka meistarības atslēga.

Ne velti Voldemāram Šoriņam padodas gan iespaidīgu politiķu tēli, kā viņa atveidotais trim­das Kārlis Ulmanis Zigmara Liepiņa, Kaspara Di­mitera mūziklā Vadonis (2009), gan nav pro­blēmu iekāpt vienkārša lauku vīra kurpēs. To ap­liecina viņa atveidotais Pīters Danskovītes lugu Latgola.lv un Latgola.lv 2 uzvedumos, kur pilnī­bā izpaužas aktiera organika un raksturotāja ta­lants un dzirkstī viņam piemītošā asprātība, kas nekad nekļūst prasta vai jēla, pat apspēlējot vis­banālākās un riskantākās situācijas. Šī loma, ko aktieris spēlē partnerībā ar Uldi Dumpi un Daci Bonāti, aktierim ir mīļa un kļuvusi par viņa sirds­darbu. Pavisam citas proves aktierdarbs, piemē­ram, ir Šoriņa mācītāja Mandersa psiholoģiski smalki cauraustā saspēle ar Lāsmas Kugrēnas ārēji korekto, bet iekšēji izmisušo Alvinga kundzi Ibsena Spoku interpretācijā (2014), atklājot bai­sos pagātnes noslēpumus. Abi kādreizējie kursa­biedri pamazām ir kļuvuši par psiholoģiskā un arī spēles teātra meistariem, kas spēj radīt gan psiholoģiski sarežģītus, pretrunīgus raksturus, gan atraktīvi darboties komēdijā.

Kopā ar Zigurdu Neimani kā scenārists un režisors izveidojis pirmo latviešu TV seriālu Dzī­voklis, Šoriņš ir piedalījies arī seriālā Uguns­Grēks, spēlējot galanto ragnesi advokātu Zieme­li, un citos šī žanra darbos. Aktieris apstrīd val­došo uzskatu, ka komēdiju ir viegli uztaisīt un viegli spēlēt, apgalvojot: «Komēdiju ir tikpat grūti gan uzrakstīt, gan spēlēt kā traģēdiju. [..] Tas ir talants redzēt dzīvē komisko. Komiskais un traģiskais ir visu laiku blakus. Pat bērēs. Es­mu ļoti daudzās bērēs bijis saistībā ar atvadīša­nos no kolēģiem. Tas, kas notiek apkārt, ja pa­skatās, bieži vien ir komēdija. [..] Gandrīz nav nekā tāda, par ko nevarētu pasmaidīt. Nevis ņirgt, bet smaidīt.»^[8] Arī Lāsmas Kugrēnas traģē­dijas aktrises vērienam nav nekas pretī laiku pa laikam atveldzēties komēdijā. Viņas kino un te­levīzijas lomas ved no sirdsskaidrās, nevainībā starojošās Iritas filmā Atspulgs ūdenī līdz dzīves nogurdinātajai, bet joprojām vitālajai Jadvigai televīzijas seriālā Likteņa līdumnieki un kolorī­tajai Fēliksa sievasmātei Sibillai seriālā Uguns­Grēks. Pat tagad, skatoties visai viduvējo (maigi izsakoties) seriālu Divi vienā, nevaru vien nopriecāties par viņas un Indras Briķes spožo saspēli abu sacensties kāro kaimiņu kundzīšu lomās.

CIRKA ZIRGA SINDROMS UN SAPŅI

Daudzi aktieri, runājot par savu darbu, min tā dēvēto cirka zirga sindromu. Proti, aktieris var būt slims, ar temperatūru vai kādas sadzīviskas likstas, pat personiskas traģēdijas nomākts, bet, kad ir jāspēlē izrāde un teātra iekšējais skaļru­nis sauc uz skatuvi, ieslēdzas kaut kāds iekšē­jais motors. Visas likstas aizmirstas, nogurums un sliktā pašsajūta pazūd, dažkārt spējot lomu uztvert un nospēlēt pat asāk, precīzāk. Tam bū­tiska nozīme ir īpaši tad, kad aktierus jau sāk mocīt gadu nasta un vainas, kas tai nāk līdzi.

Apbrīnojami, bet Lāsma Kugrēna un Volde­mārs Šoriņš, neraugoties uz cienījamajam ve­cumam atbilstošām veselības problēmām, jo­projām ir ļoti labā fiziskā un garīgā formā.

Lai gan Lāsma Kugrēna beidzamos gados atveido galvenokārt mātes lomas, viņa nav tās pārvērtusi par rāmām latviešu kukažiņām, bet ļāvusi izpausties, iespējams, no saviem sen­čiem – poļu paniem – mantotiem vitalitātes gē­niem, kas jaušami gan viņas cilvēciski siltajā Zelmā Harija Gulbja lugas Cīrulīši uzvedumā, gan valdonīgajā, kā akmenī izcirstajā Mātē jau­nākajā Pūt, vējiņi! interpretācijā Elmāra Seņko­va režijā (2018), kur Uldi spēlē Lāsmas vidējais dēls Jēkabs. Un ar kādu pašcieņu, artistisku smeldzes un humora izjūtu aktrise kopā ar Vol­demāru Šoriņu darbojas vienā no saviem jau­nākajiem kopdarbiem – Anšlava Eglīša lugas uzvedumā Bezkaunīgais vecis! Viņas «mājas va­gars» un «pelēkā pele» Zuzanna burtiski at­plaukst Šoriņa galantā un elegantā Longīna Laukmaņa sabiedrībā, no jauna apzinoties sevi kā joprojām pievilcīgu, sievišķīgu būtni.

Pagājušajā sezonā nospēlējis gan kolorīto Rīgas rātes birģermeistaru Eki Rutku Tēva ie­dvesmotajā Dumpīgās Rīgas uzvedumā un ārē­ji iespaidīgo, bet iekšēji tik pretrunīgo un ne­viennozīmīgo Priesteri Zelta tempļa interpre­tācijā, Voldemārs Šoriņš atzīst: «Cilvēciski tu­vāka man ir komiskā puse, lai arī ar gadiem pats kļūstu nīgrāks. Man patīk, ja tas, ko daru, cilvēkos raisa smaidu un pozitīvas izjūtas. Tā­pēc teātrī ļoti patīk slapju muguru trīs stundas rauties izrādē Latgola. Traģēdijā saikni ar skatī­tāju nejūti tik tieši. Traģiskajā cilvēks, arī skatī­tājs, .. ieslēdzas sevī, komēdijā atveras.»^[9] Uz jautājumu, kāds ir Voldemārs Šoriņš kā reži­sors, mākslinieks atbild: «Cenšos būt tolerants. [..] Jā, ir jābūt savas lomas režisoram – tas ir uz katra paša pleciem. Izdomā iekšējās nianses, iedzen iekšā sava varoņa domāšanas veidu, vi­ņa pasauli. [..] Melotu, sacīdams, ka, ienākot teātrī, biju gatavs par 100 procentiem. Pats ti­kai pirms kādiem 10 gadiem esmu sapratis, ko man nozīmē amats. Pamatus jau iemāca, bet katram pašam jāmeklē savs ceļš, pašam ar sevi jāsastopas, kad notici sev un saproti, kā tas īsti ir.»^[10]

Man ļoti būtisks šķiet mākslinieka atzi­nums – katram laikam ir savs teātris, bet galve­nais teātrī tomēr ir nevis ikdienišķas lietas, de­taļas un sīkumi, bet lielie, mūžīgie jautājumi un aktieris – aktieru emocijas, līdzpārdzīvojums. Ja tā nav, tad tas, viņaprāt, nav teātris, bet šovs^[11]. Domāju, ka Lāsma savam kolēģim varē­tu tikai piekrist. Es piekrītu pilnīgi noteikti.