Es gribu šeit vienkārši būt un darīt

Domāju, ka daudzi, kam ir sa­nācis strādāt ar režisori un ak­trisi Lienu Šmuksti, man pie­kritīs, ka jebkurā projektā un ikdienas dzīvē viņa nāk ar cil­vēcību, kas strāvo cauri arī vi­ņas mākslai. To pierāda ne ti­kai Lienas izrādēs izvēlētās tēmas, bet arī pēc ie­spējas iekļaujošākie formāti. Par šo un citiem vi­ņas darba aspektiem runājām augustā.

Anna Belkovska. Ko tu tagad dari?

Liena Šmukste. Strādāju Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā. Mums top jau­na māja, ekspozīcijas māja – Prokrastinēšana un radīšana. Jau septembra sākumā gatavojos doties uz Siguldu, Balto flīģeli, kur kopā ar Cēsu Mazo teātri kā producentiem mēs iestudēsim izrādi skolēniem Ieeja aizliegta.

Anna. Vai vari, cik šobrīd drīkst atklāt, pastās­tīt par jauno izrādi?

Liena. Ir divi aktieri – Sandija Dovgāne un Valdis Vanags. Dramaturgs ir Klāvs Knuts Sukurs, māksliniece Kate Krolle. Esam uzrunājuši arī Evi­ju Vēberi. Stāsts ir par diviem jauniešiem, kuriem skolā jātiek galā ar uzdotajiem uzdevumiem, sa­vām emocijām un kontaktu vienam ar otru, jo abi ir no dažādiem profiliem – viena ir sportiste, otrs skolas gudrītis. Mēģināsim pieskarties jauniešu emocijām, tās parādīt caur skaņu.

Anna. Es tieši gribēju vaicāt – vai tas būs dra­matisks iestudējums? Vai tiks atņemta kāda ma­ņa?

Liena. Nē, šoreiz maņas netiks atņemtas. Rei­zēm, domājot par savām emocijām, ne vienmēr tās ir viegli izteikt. Negribas atklāties. Man ir pus­augu meita, ar viņu redzu, ka par emocijām ne vienmēr ir viegli runāt. Bet kā mēs to varam darīt? Caur mūziku. Vai dzeju. Citiem ārējiem paņēmie­niem. Šoreiz izvēlējāmies mūziku.

Nezinu, vai to ieviesīsim izrādē, bet es atradu maziņu «gadžetu», kurā jau ir dažādas emocijas – aplausi, smiekli, ūjināšana. Ir veidi, kā runāt. Tas arī kādā brīdī sāk uzjautrināt. Skaidrs, ka ir forši runāt par emocijām, bet mēs esam ļoti dažādi – kāds var atrast vārdus, citi nevar.

Anna. Tas jau arī ir īpaši aktuāli pusaudžiem. Viņi bieži vien nemaz negrib atklāties, jūtas neēr­ti, viņi arī vēl nav pieredzējuši, ka dalīšanās ar vārdiem var būt pozitīva pieredze. Tādā ziņā ticu, ka viņiem tas ir aktuāli.

Liena. Vēl esmu novērojusi, ka šī komunikāci­ja mēdz notikt negaidīti. Ej pa veikalu un pēkšņi tev izsaka savu sāpi starp maizes plauktiem. Tad nevar saprast, kā tajā brīdī reaģēt. Apstāties? Vai aizbraukt mājās? Bet, kad aizbrauc mājās, tas brī­dis jau ir nokavēts. Es domāju, ka tas ir taktisks gājiens – es pasaku, kā jūtos, bet par to es ar tevi ilgi negribu runāt.

Anna. Tu minēji muzeju. Vai šajā darbā iz­manto savas teātra zināšanas?

Liena. Jā. Es vadu nodarbības, kurās vajag prasmes, kaut vai skaļi runāt. Noturēt uzmanību. Tie veidi var būt dažādi. Es izmantoju balsi, mai­nu tembrus. Uz pāris sekundēm visi apskatās – kāpēc viņa tā runā? Jaunajā mājā manā kompe­tencē būs arī pasākumi. Taisīšu režijas plānu. Pie­mēram, uztaisīju mūzikas instrumentu izstādi Pieskāriens. Kuratora amats līdzinās režijai. Tu veido plānu, scenāriju. Kā veidosies kustība? Kā varētu uzrakstīt etiķeti, vai tas ir stāsts vai tikai in­formācija? Kā komunicēt ar cilvēku izstādē? Es līdz tam nebiju nevienu izstādi uztaisījusi. Režijas pieredze palīdzēja. Vai es varētu to izdarīt, ja ne­būtu režisore? Grūti spriest.

Anna. Gan jau režisora amats palīdz ieraudzīt lielo bildi un to, kā līdz tai tikt maziem solīšiem. Tagad iedomājos vēl vienu jautājumu – ko tu vēl esi darījusi ārpus teātra darbiem? Es zinu, ka dau­dziem kultūras darbiniekiem bijuši visādi jocīgi pienākumi.

Liena. Esmu mazgājusi grīdas. Vadījusi mācī­bu stundas. Es jau ilgu laiku esmu biedrībā Latvi­jas bērniem ar kustību traucējumiem. Kādreiz va­dīju un organizēju nometnes, patlaban esmu teātra pedagogs un asistents. Katru vasaru strā­dāju ar viņiem, un man tas ļoti, ļoti patīk.

Anna. Es pieņemu, ka šis darbiņš tevi iedves­moja veidot izrādes, kas ir iekļaujošākas, un do­māt par dažādām maņām.

Liena. Iespējams. Bet apzināti par to neesmu domājusi. Drīzāk nozīme ir tam, ka vecmamma un vectēvs bija neredzīgi. Bet jā – man šķiet svarī­gi būt pieejamam un iekļaujošam. Mēs visi esam cilvēki. Vienalga, vai tev raustās valoda, tu neredzi vai nedzirdi. Mēs visi esam cilvēki un gribam pilnvērtīgi dzīvot. Šobrīd arī mēģinu ar to cīnīties muzejā. Visu laiku saku, ko mums vajag. Ir skaidrs, ka trūkst līdzekļu, bet jādomā, kā to izda­rīt, lai daļai cilvēku viss būtu pieejams.

Anna. Jāsaka gan, ka Latvijā un Rīgā arī ārpus kultūras mums ar to ir problēmas.

Liena. Es tieši nometnē runāju ar vienu mam­mu, kura ar dēlu brauca uz muzeju. Saprata, ka iekšā netiek, un brauca projām. Pasākums bei­dzās nesācies. Tāpēc es gribu, lai arī teātris ir pie­ejams. Diemžēl jāsaka, ka lielāko slogu iekļauša­nā iznes nevalstiskie teātri. Viņi par to vairāk do­mā, vairāk eksperimentē, vairāk atļaujas. Diemžēl valsts teātri par šo domā daudz mazāk. Arī par ie­kļaujošu saturu.

Anna. Tev ir kāda teorija, kāpēc tā ir?

Ir bijis arī tā, ka skatītājs sper aktierim. Viņš dzīvo līdzi

Liena. Grūti teikt. Es tikai zinu to, ka Anglijā ir veselas programmas, ko valsts apmaksā, taisa speciālas izrādes. Uz izrādēm nāk septiņi bērni ar traucējumiem, neviens nedomā, kā ar to varētu nopelnīt naudu. Tas ir pareizi. Tā tam vajadzētu būt. Nevis raksti projektu un domā: būs nauda, nebūs? Ja būs, nevaram taisīt izrādi septiņiem cil­vēkiem. Tas taču neatmaksāsies.