Samainītie bērni un ideālā realitāte

Redakcija turpina 2019 gada. 4. numurā uzsākto izrāžu analīzes formu – sarunu par iestudējuma dažādiem slāņiem, izmantotam un neizmantotām iespējām, kontekstiem un aktualitāti. Jau otro reizi pēc kārtas sarunas objekts ir Ingas Tropas iestudējums, un tas liecina, ka režisores izvēlētais dramaturģiskais materiāls un piedāvātais pasaules modelis ir vienlīdz interesants un apstrīdams. Sarunā piedalās Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, profesore Rūta Muktupāvela, teātra kritiķe Anna Andersone un dzejnieks, literatūrkritiķis un kinointeresents Aivars Madris.

Mītiskais un «citādais»

Edīte Tišheizere. Pirmā lieta, par ko mēs varētu runāt, ir lugas mitoloģiskais pamats – jādomā, ne tikai latviešu un lietuviešu, bet arī daudz senāks.

Rūta Muktupāvela. Jā, Aspazijas lugā tiešām var saskatīt ne tikai baltu mitoloģiskās domāšanas fragmentus, bet arī tādas universālijas, kas attiecas uz antīko, piemēram, ar gadalaiku maiņu saistīto Persefones mītu. Savukārt, skatoties uz zalkša līgavas motīvu no lietuviešu mitoloģijas skatpunkta, nevar nepieminēt etioloģisko jeb izcelsmes aspektu. Lietuviešu variantā tiek skaidrots, kā radušies, piemēram, tādi baltu kultūrā par totēmiskiem uzskatāmi koki kā egle, ozols, osis, bērzs un apse. Saskaņā ar lietuviešu mītu, Egles (kas ir Ziedneses ekvivalents) brāļi, vēloties nogalināt Zalkti, nevarēja viņam tikt klāt bez vārdiem, ar kuru palīdzību viņu varēja izsaukt no ūdeņiem. Tos zināja tikai Egle un viņas bērni – Ozols, Osis, Bērzs un Apse (Drebule). Egles brāļi ar varu mēģināja «paroli» iegūt, taču dēli nepadevās, vienīgi jaunākā meitiņa, Apse, ieraudzījusi žagarus, no bailēm iedrebējās un nodeva savu tēvu, kuru Egles brāļi nogalināja. Egle, uzzinājusi notikušo, savus trīs dēlus pārvērta par spēka kokiem, savukārt Apsi nolēma mūžīgām bailēm un trīsām, pati nostājoties viņu vidū un kā ar zaļu lakatu apņemot viņus visus. Starp citu, latviešu mitoloģijā, kā to savulaik norādīja folkloriste Janīna Kursīte, apses kokam piemīt negatīva konotācija – tā tiek saistīta ar htoniskiem jeb pazemes spēkiem.

E. T. Vai šajā mitoloģiskajā formā arī eksistē dalījums savējos un svešos? Vai ir svešie, nepieņemamie bērni?

R. M. Noteikti! Ja mēs raktu dziļāk Aspazijas lugas mitoloģiskajos slāņos, citādības un svešādības motīvs ir ļoti izteikts. Piemēram, attiecībā uz bērniem, kas ir dzimuši no Zalkša un Ziedneses, viņu izskats tiek iezīmēts kā esošs «ārpus normas». Latviešu un lietuviešu pasakās ir sastopams motīvs par bērniem, kas ir «samainīti». Proti, tādi, kam ir kāds dīvains izskats vai uzvedība, tiek uzskatīti par garu, burvju un raganu bērniem. Raganas no cilvēkiem mēdzot nozagt viņu skaistos un «pareizos» bērnus, to vietā atstājot savējos – neglītos un nemitīgi raudošos. Ja mītiskajā domāšanā meklējam loģiku, tad, iespējams, tas ir modelis, kā kopiena tiek galā ar abnormalitāti, kā to attaisno un iekļauj sociālajā vidē.

E. T. Ķeltu mitoloģijā taču ir ļoti daudz šo samainīto bērnu!

R. M. Jā, jā. Ar mītiskās domāšanas palīdzību it kā tiek «noņemta» vaina, stigma no cilvēka, kas tos ir radījis, savukārt bērni, vienalga kādi, tiek iekļauti sociālajā vidē. Ja Zalkša bērnu motīvu mēs skatītu no lietuviešu folkloras skatpunkta, tad jāatzīst, ka viņi, kaut arī «citādi», kļūst par visiem cilvēkiem vajadzīgiem un noderīgiem kokiem. Šis ir tas iekļaušanas moments. Kaut arī viņi ir citādi, bet viņi mums ir vajadzīgi – iedomājieties, kāda ir ozola un oša simboliskā, pat totēmiskā slodze! Pirms trim četriem gadiem biju Anniņmuižā atpūsties, un tur vietējie cilvēki bija ļoti satraukušies par to, ka iet bojā oši. Latviju ir skārusi kaut kāda slimība, kuras dēļ oši kalst un krīt, un neviens īsti nezina, kāpēc. Es jūtu, ka arī mani tas satrauc. Ne es esmu botāniķe, ne tā ir mana joma, bet man rūp, jo es nespēju iedomāties Latvijas ainavu bez ošiem, ozoliem vai bērziem! Manuprāt, tas ir ļoti interesanti – mitoloģiski «savējais» un «svešais» it kā tiek nodalīti no galvenajiem varoņiem, tajā pašā laikā tomēr problēma tiek atrisināta sociālajai domāšanai pieņemamā veidā.

E. T. Aspazija mītu iekļauj arī viņai laikmetīgā kontekstā, kur jau parādās šis striktais dalījums – savējie un svešie. Ne velti viņa liek bērniem iet bojā, nu, ļoti skarbā, ļoti primitīvā veidā.

R. M. Prātam neaptveramā veidā! Tajā pašā laikā Auglone, pat ne Ziednese, – saka: šie bērni ir cilvēciska radība. Šeit parādās latviešiem raksturīgs spēcīgas lielmātes tēls. Tas man atgādina spāņu, argentīniešu donjas. Ir meitene, viņa izaug, kļūst sieviete, māte, bet ir vēl viena tradicionālā institūcija, kas Latvijā ir ļoti svarīga, – tā ir lielmāte. Un tas man šķiet tik skaisti. Mūsdienās galvenokārt figurē vecmāmiņu apzīmējums, kas tā kā nivelē to ciltsmātei piemītošo diženuma aspektu. Kādreiz lielmāte bija tā, kura uzņēmās atbildību par resursu sadali, vadīja visus mājas darbus, saimi kā tādu. Lielmāte kā ciltsmāte… Un man šķiet, Auglone, paskatieties, viņa pieņem visu. Jā, sākumā ar viņa konstatē, ka zalkša bērni ir «dīvaini», tajā pašā laikā viņa viņus pieņem, sargā un lolo. Meitas vairs nav, znots ir diezin kāds, bet ir viņu bērni, kas ir mūsējie, neskatoties uz viņu izcelsmi. Tā ir tā lielmātes, ciltsmātes pieņemšana. Savā ziņā ir vietā piesaukt strukturālisma pamatprincipu, saskaņā ar kuru cilvēka prāts pasauli tver pretējās kategorijās, pretstatos, tajā pašā laikā tiek meklēta arī trešā kategorija, kas tos pretstatus apvieno. Man šķiet, ka gan lugā, gan izrādē tas precīzi parādīts – Auglone pieņem bērnus, kas it kā ir starpforma; ne viņi zalktīši, ne viņi cilvēciņi. Tomēr, neskatoties ne uz ko, viņi ir mūsējie. Respektīvi, ar Auglones tēla starpniecību cilvēku sabiedrība viņus iekļauj un civilizē. Auglone, šī lielmāte, vienkārši uzņemas atbildību un mēģina viņus aizstāvēt līdz pat pēdējam brīdim. Man šķiet, šī empātijas un iecietības ideja tik meistarīgi ievīta, jā, un tik grandiozi, ka, to skatoties, šermuļi skrien.

Ir meitene, viņa izaug, kļūst sieviete, māte, bet ir vēl viena tradicionālā institūcija, kas Latvijā ir ļoti svarīga, – tā ir lielmāte

E. T. Man liekas, ka šī ir viena no jomām, kas izrādē Regīnas Razumas tēlojumā viskonsekventāk ir arī realizēta. Bet vēl ir viens aspekts. Čūskas bērns, ko ekrānā redzam kā bērniņu ar Dauna sindromu. No vienas puses – ārkārtīgi reālistisks moments. Bet no otras puses – cik ētiski ir to izmantot mākslas valodā?