Sava ceļa gājēja

Teātra visums ir pārpilns ar māksliniecisko izvēļu iespē­jām. Vienlaikus teātris ir viena no retajām vietām, kur cilvēks labprātīgi ļaujas jaunai piere­dzei. Režisore Liena Šmukste sajūtu frekvences iekustina at­bildīgi, ar vēlmi caur kopīgu pieredzi satuvināt cilvēkus. Tas ir teātris, kas pieskaras, modinot du­sošās maņas un slinko iztēli. Viņas veidotās izrā­des ļauj ieraudzīt pasauli aizvērtām acīm un at­vērtu sirdi – caur sajūtām.

REŽIJAS PAVEDIENS

Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas beigšanas, gan pagaidām bez režijas diploma kabatā, Liena Šmukste no 2004. gada līdz 2017. gadam kā aktri­se apdzīvo Jaunā Rīgas teātra pasauli. Taču jau JRT periodā Liena pārbauda skolā iegūtos profe­sionālos spēkus, un kā režijas bakalaura diplom­darbs 2008. gadā top izrāde Prezidentes pēc skan­dalozo slavu iemantojušā austriešu dramaturga Vernera Švāba lugas. Viņa darbus mēdz dēvēt par «fekāliju drāmām» visā to naturālistiskajā spo­zmē. Iestudējumā, žonglējot ar visnotaļ melnu humoru, sadzīvisku neglītumu un kripatu me­lodramatisma, Ģirts Krūmiņš, Andis Strods un Ivars Krasts iejūtas pensijas vecuma kundzīšu lo­mās. Šai darbā, kas atgrūž un pievelk vienlaikus, teātra kritiķe Undīne Adamaite saredz Lienas vē­lēšanos reaģēt uz savu laiku – uz «neskaidru do­mu sabiedriskajā telpā un cilvēku vientulības augšanu augumā»^[1].

Pēc tam 2012. gadā JRT Mazajā zālē pēc Gu­nitas Grošas uzrakstītās lugas top izrāde maza­jiem skatītājiem Sapņi kažokos, kur satiekas dzīvnieku kopēja, bezšķirnes kucēns, toiterjerkucīte un zirneklis. Mākslinieces Kristī­nes Vītolas komiksu estētikā veidotajā izrādē priekšplānā ir cilvēka un mājdzīvnieku attiecī­bas, nospriegojot atbildības līniju tajās. Strādājot pie izrādes, Liena secina, ka «iestudēt izrādi bēr­niem ir ļoti interesanti, iespējams, pat grūtāk ne­kā pieaugušajiem – jāmāk uz visu paskatīties bērna acīm»^[2].

Abas izrādes iezīmē virzienrādītājus Lienas Šmukstes tālākiem režijas darbiem. Pirmkārt, Lienas iestudējumiem ir raksturīga vēlme izkus­tināt skatītāju no ierastās komforta zonas, uzru­nājot ne tikai prāta līmenī, bet jau fiziski ķerme­ņa mērogā. Otrkārt, tā ir savu režijas spēku rūdī­šana, iespējams, smagākajā režijas «kategori­jā» – izrādēs visjaunākajiem skatītājiem. Tiem, kuri ir viskritiskākie un vienlaikus godīgākie vērtētāji. Režijas darbi top divēji: raugoties bēr­na acīm uz izrādē jaunradīto pasauli vai ļaujot skatītājam izrādi ķermeniski pieredzēt ar acīm ciet. Abi šie virzieni, kuros režisore konsekventi dodas, Latvijas teātrī ir jauniestaigājamas reži­jas takas.