Svarīgi justies iekšēji brīvai

Jekaterina Frolova Mihaila Čehova Rī­gas Krievu teātrī ienāca tūlīt pēc Sankt­pēterburgas Teātra mākslas akadēmi­jas absolvēšanas un strādā nu jau div­desmit gadus. «Man ļoti vajadzīgs reži­sors, kuram es uzticos un kurš mani va­da. Tas sniedz lomas tapšanai tik vaja­dzīgo brīvības, viegluma un improvizācijas sajū­tu,» saka aktrise. Viņa atzīst, ka liela veiksme ir sa­tikt savus īstos režisorus un skatuves partnerus, ar kuriem var saprasties no pusvārda, iedvesmo­ties no lomām un nebaidīties kļūdīties. Teātrī vi­ņa īpaši novērtē spēju palikt uzticīgai savām vēr­tībām, godīgumu un īstas, dzīvas emocijas. Pēdē­jā laika galvenais notikums viņas dzīvē ir tikšanās ar režisoru Juriju Butusovu izrādē Gogolis. Por­trets. Un kādā brīdī mūsu sarunai pievienojās arī Jekaterinas kolēģis Volodimirs Gorislavecs.

Baiba Kalna. Čehova teātris ir jūsu pirmā un vienīgā darbavieta, kur esat nospēlējusi daudzas spilgtas lomas un kļuvusi par vienu no vadoša­jām aktrisēm. Kuri ir būtiskākie pieturas punkti šajā ceļojumā?

Jekaterina Frolova. Pati tikai nesen aizdomā­jos, ka tiešām teātrī pagājuši jau divdesmit gadi. Kad redzu šo skaitli, šķiet, ka tas ir ļoti daudz. At­ceros savu pirmo nozīmīgāko lomu – Agafju Ti­honovnu Gogoļa Precībās, ko iestudēja Mihails Bičkovs. Pie šīs lomas tiku nejauši, sākumā man iedalīja kalponi Duņašu. Agafja bija paredzēta ci­tai aktrisei, bet viņai sākās veselības problēmas. Līdz pirmizrādei bija palikušas desmit dienas, kad man piezvanīja no teātra un teica: «Mācies Agafjas tekstu.» Biju jau iesaistījusies šajā mate­riālā, tāpēc piekritu. Tomēr laika bija maz, un es ļoti nervozēju. Tas bija tik negaidīti un atbildīgi. Atceros, kā režisors klausījās translāciju. Es kādā brīdī izskrēju, lai ieelpotu svaigu gaisu, un uz­skrēju tieši viņam virsū. Viņš teica: «Nu, Katja, teksts izkrīt…» Biju kaut ko sajaukusi. Pagāja laiks, līdz šajā lomā sāku justies labi, tas man ne­apšaubāmi nozīmēja soli uz priekšu. Kā atmoda teātrī.

Viens no man būtiskajiem darbiem bija Andreja Platonova stāsta Fro iestudējums, ko vei­dojām kopā ar Sanktpēterburgas režisoru Rusla­nu Kudašovu. Ar viņu esmu strādājusi vairākkārt, un tas vienmēr rada prieku. Fro bija vienkārši mana mīlestība. Platonovs ir sarežģīts, savdabīgs autors, turklāt tā nebija luga. Mēs daudz darbojā­mies ar tekstu, eksistēt galvenokārt monologā man bija jauna pieredze, meklējumi un sevis pārvarēšana. Un Ruslans brīnišķīgi, jūtīgi strādā ar aktieriem.

No pēdējo gadu izrādēm man nozīmīgs ie­studējums ir Lai dzīvo Karaliene, vivat!. Es negai­dīju, ka nokļūšu šajā izrādē, jo ar Sergeju Golo­mazovu iepriekš nebiju daudz strādājusi. Viņš veidoja izrādi par divām dažādām, pilnīgi atšķirī­gām sievietēm, pretpoliem, turklāt valdniecēm – Elizabeti Tjūdoru un Mariju Stjuarti. Elizabete, kuru atveido Dana Bjorka, dzīvo ar prātu un vienmēr izvēlēsies varu, valsti, politiku, bet Mari­ja ir ļoti kaislīga, dzīvo ar emocijām un mīlestību. Būtisks ir jautājums par mūsu attieksmi pret dzī­vi un izvēlēm. Ko galu galā izvēlamies – dzīvot vai mirt? Vai valdīt?

Par Marijas Stjuartes lomu saņēmāt Spēl­maņu nakts nomināciju kategorijā Gada aktri­se.

Jā, arī man pašai šis darbs bija būtisks. Tāpat kā karalienēm ir savas karalistes – Anglija un Sko­tija, arī mēs, abas aktrises, mēģinājumu procesā strādājām visai suverēni un praktiski viena ar otru nesaskārāmies. Arī uz skatuves nesaskārā­mies, kaut notika dažādi trillera cienīgi sižeta pa­vērsieni, kamēr kādā brīdī visi pavedieni savie­nojās. Protams, mēs redzējām viena otru un dar­bojāmies vienā, kopīgā virzienā. Un man šķiet, mums izdevās laba izrāde.