Viss ir labāk, nekā izskatās

Aigars Vilims mani zina visu manu mūžu, tāpēc liels bija pārsteigums, kad viņš, mani ieraudzījis, attapās, ka pretī stāv pazīstams cilvēks un tele­fona sarunā ir noticis pārpra­tums. Neplānoti tā arī palikām uz soliņa pie Valmieras Kultūras centra starp ielas trokšņiem un garām skrienošiem skaļiem jaunie­šu bariem, un šī saruna ieņēma gluži brīvu kursu. Pret vēju nav vērts traukties, to apzinās arī Aigars un uz dzīvi raugās gaiši – par spīti visam, kas nāk pretī. Vai varbūt tieši tādēļ.

Aigars Vilims. Ko tad šī jaunā, skaistā meite­ne no manis vēlas?

Rute Priedulāja. Mamma (Valmieras teātra aktrise Māra Mennika – red.) stāstīja, ka tu dod ļoti vērtīgus padomus. Tāpēc ir interesanti paru­nāties ar cilvēku, kurš ir dzīvesgudrs.

Aigars. Es nekad neesmu devis vērtīgus pa­domus. Es esmu labojis kļūdas, drīzāk – tās, ku­ras pieļauj jaunība. Jo ir teiciens: ja jaunība zinā­tu un ja vecums varētu. Tur ir tas balanss, kas nav atkarīgs ne no kā. Dot tev padomu ir ārprātīga kļūda, tāpēc ka tu dzīvo citā realitātē. Es dzīvoju citā. Manā datori, mobilie telefoni – tas viss bija fantastika. Tagad tā ir realitāte. Viss ir mainījies tik ļoti, ka es nevaru dot padomus. Es varu labot kļūdas, ko jaunie varbūt dara. Es mēģinu tā pieiet cilvēkiem, jo man tie jaunie un varošie, un gribo­šie ārkārtīgi... Nu, es esmu vampīrs tajā ziņā. Ma­ni viņi baro. Ja viņi ar mani dalās savās izjūtās, domās un pieredzē, viņi mani šausmīgi baro. Vienīgais, kas patiešām tur Valmieras teātri šo­brīd, ir tas, ka viņi ir kopums. Ja viņi sāks šķīst ārā – un tas ir neizbēgami, lai kā viņi paši teiktu: nē, nē, tas nekad nebūs. Es zinu, kā tas notiek, šķīdīs. Bērni radīsies, ģimenes, piedāvājumi. Un tad būs savādāk. Un būs atkal jāgaida jaunie, talantīgie, spēcīgie, varošie un gribošie. Diemžēl tā ir, tāds zināms cikliskums, varētu teikt, atkārtošanās. Ti­kai katrreiz citā pakāpē.

Rute. Kā ir ar jaunajiem? Es domāju, ka tu esi redzējis ļoti daudz, kā mainās un nāk jaunas pa­audzes iekšā teātrī.

Aigars. Šobrīd esmu vienkārši pārsteigts par to, ka viņi mani pieņēma. Nu, es vispār pēdējā laikā uz pasauli skatos tā, ka vairāk ir labu cilvē­ku. Es nerunāju par neliešiem, kuri turpat blakus slepkavo viens otru. Ar to es domāju, karā cilvēki sajūt asins garšu, un tas rada neatgriezeniskas sekas. Tas izposta šo cilvēku tālāko dzīvi un uz­tveri. Bet tur neko nevar darīt. Mums ir jāsadzīvo ar labajiem cilvēkiem, kas ir šeit. Un, ja mainīsies apstākļi, kā jūs, jaunatne, uz to reaģēsiet? Ques­tion number one.

Rute. Bet, domājot par Valmieras teātri, varē­tu teikt, ka tā slepenā sastāvdaļa ir sirsnīgums un atvērtība. Tu jau ļoti ilgus gadus esi te strādājis.

Aigars. No 1978. gada.

Rute. Nu redz. Un vai tas vienmēr tā ir bijis, vai kā ir mainījies? Un kāpēc tā?

Aigars. Nu, sociālisma laikā tu daudz tur ne­papirdīsi. Bija partijas, komitejas, arodbiedrības. Cilvēki gribot negribot bija piesardzīgi. Virtuvē runāja vienu, darbā runāja citu. Šajā ziņā demo­krātija ir ļoti atbrīvojusi cilvēkus. Mums te aiz­liegto tēmu nav – jeb, pareizāk sakot, nevis aiz­liegto, bet to, par kurām labāk nerunāt, – tādu tagad nav, un tas manā prātā ir pozitīvi. Bet cen­zūra, iekšējā cenzūra. Tā ir ar gadiem kļuvusi stingrāka. Es eju uz skatuves un sev prasu: tu sa­proti vispār, ko tu te dari? Tu pārdod sevi par naudu. Cilvēki nopirkuši biļetes, lai kaut ko saprastu no tā, ko tu dari uz skatuves. Bet vai tu to vairs vari vai proti izdarīt? Nu, paškritika ir kļu­vusi stipri, stipri augstākā līmenī. Kad es skatos uz citiem, man tas plīvurs nokrīt. Un es skatos: o, viņš to var! Jā, es sajūsminos par to, ko jaunība var. Es vairs nevaru špagatā nosēsties, bet viņi var gan dejot, gan dziedāt, gan ir pantomīmā ga­na izteiksmīgi. Es ceru, ka tavas vecmāmiņas un viņu paaudze mani atcerēsies tajās lomās, kad mēs bijām jauni. Ka biju spējīgs un varošs. Tagad es esmu tikai, nu, kā lai saka, darbojošs.

Rute. Bet no kurienes lielais sirsnīgums? Kā­pēc Valmierā tik izteikta ir tuvība?

Aigars. Nezinu, kā tas izveidojās. Varbūt tas ir abpusēji. Tas nekad nav vienpusēji. Viņi nāca ar sirsnību, un mēs nācām ar sirsnību.

Rute. Tad tas vienkārši varbūt ir cilvēkos, kas nāk uz Valmieru?