Viss ir labāk, nekā izskatās

17. martā mūžībā devies Valmieras teātra aktieris Aigars Vilims (1955–2026). Teātra Vēstneša redakcija izsaka visdziļāko līdzjūtību aktiera tuviniekiem.

Aigars Vilims mani zina visu manu mūžu, tāpēc liels bija pārsteigums, kad viņš, mani ieraudzījis, attapās, ka pretī stāv pazīstams cilvēks un tele­fona sarunā ir noticis pārpra­tums. Neplānoti tā arī palikām uz soliņa pie Valmieras Kultūras centra starp ielas trokšņiem un garām skrienošiem skaļiem jaunie­šu bariem, un šī saruna ieņēma gluži brīvu kursu. Pret vēju nav vērts traukties, to apzinās arī Aigars un uz dzīvi raugās gaiši – par spīti visam, kas nāk pretī. Vai varbūt tieši tādēļ.

Aigars Vilims. Ko tad šī jaunā, skaistā meite­ne no manis vēlas?

Rute Priedulāja. Mamma (Valmieras teātra aktrise Māra Mennika – red.) stāstīja, ka tu dod ļoti vērtīgus padomus. Tāpēc ir interesanti paru­nāties ar cilvēku, kurš ir dzīvesgudrs.

Aigars. Es nekad neesmu devis vērtīgus pa­domus. Es esmu labojis kļūdas, drīzāk – tās, ku­ras pieļauj jaunība. Jo ir teiciens: ja jaunība zinā­tu un ja vecums varētu. Tur ir tas balanss, kas nav atkarīgs ne no kā. Dot tev padomu ir ārprātīga kļūda, tāpēc ka tu dzīvo citā realitātē. Es dzīvoju citā. Manā datori, mobilie telefoni – tas viss bija fantastika. Tagad tā ir realitāte. Viss ir mainījies tik ļoti, ka es nevaru dot padomus. Es varu labot kļūdas, ko jaunie varbūt dara. Es mēģinu tā pieiet cilvēkiem, jo man tie jaunie un varošie, un gribo­šie ārkārtīgi... Nu, es esmu vampīrs tajā ziņā. Ma­ni viņi baro. Ja viņi ar mani dalās savās izjūtās, domās un pieredzē, viņi mani šausmīgi baro. Vienīgais, kas patiešām tur Valmieras teātri šo­brīd, ir tas, ka viņi ir kopums. Ja viņi sāks šķīst ārā – un tas ir neizbēgami, lai kā viņi paši teiktu: nē, nē, tas nekad nebūs. Es zinu, kā tas notiek, šķīdīs. Bērni radīsies, ģimenes, piedāvājumi. Un tad būs savādāk. Un būs atkal jāgaida jaunie, talantīgie, spēcīgie, varošie un gribošie. Diemžēl tā ir, tāds zināms cikliskums, varētu teikt, atkārtošanās. Ti­kai katrreiz citā pakāpē.

Rute. Kā ir ar jaunajiem? Es domāju, ka tu esi redzējis ļoti daudz, kā mainās un nāk jaunas pa­audzes iekšā teātrī.

Aigars. Šobrīd esmu vienkārši pārsteigts par to, ka viņi mani pieņēma. Nu, es vispār pēdējā laikā uz pasauli skatos tā, ka vairāk ir labu cilvē­ku. Es nerunāju par neliešiem, kuri turpat blakus slepkavo viens otru. Ar to es domāju, karā cilvēki sajūt asins garšu, un tas rada neatgriezeniskas sekas. Tas izposta šo cilvēku tālāko dzīvi un uz­tveri. Bet tur neko nevar darīt. Mums ir jāsadzīvo ar labajiem cilvēkiem, kas ir šeit. Un, ja mainīsies apstākļi, kā jūs, jaunatne, uz to reaģēsiet? Ques­tion number one.

Rute. Bet, domājot par Valmieras teātri, varē­tu teikt, ka tā slepenā sastāvdaļa ir sirsnīgums un atvērtība. Tu jau ļoti ilgus gadus esi te strādājis.

Aigars. No 1978. gada.

Rute. Nu redz. Un vai tas vienmēr tā ir bijis, vai kā ir mainījies? Un kāpēc tā?

Aigars. Nu, sociālisma laikā tu daudz tur ne­papirdīsi. Bija partijas, komitejas, arodbiedrības. Cilvēki gribot negribot bija piesardzīgi. Virtuvē runāja vienu, darbā runāja citu. Šajā ziņā demo­krātija ir ļoti atbrīvojusi cilvēkus. Mums te aiz­liegto tēmu nav – jeb, pareizāk sakot, nevis aiz­liegto, bet to, par kurām labāk nerunāt, – tādu tagad nav, un tas manā prātā ir pozitīvi. Bet cen­zūra, iekšējā cenzūra. Tā ir ar gadiem kļuvusi stingrāka. Es eju uz skatuves un sev prasu: tu sa­proti vispār, ko tu te dari? Tu pārdod sevi par naudu. Cilvēki nopirkuši biļetes, lai kaut ko saprastu no tā, ko tu dari uz skatuves. Bet vai tu to vairs vari vai proti izdarīt? Nu, paškritika ir kļu­vusi stipri, stipri augstākā līmenī. Kad es skatos uz citiem, man tas plīvurs nokrīt. Un es skatos: o, viņš to var! Jā, es sajūsminos par to, ko jaunība var. Es vairs nevaru špagatā nosēsties, bet viņi var gan dejot, gan dziedāt, gan ir pantomīmā ga­na izteiksmīgi. Es ceru, ka tavas vecmāmiņas un viņu paaudze mani atcerēsies tajās lomās, kad mēs bijām jauni. Ka biju spējīgs un varošs. Tagad es esmu tikai, nu, kā lai saka, darbojošs.

Rute. Bet no kurienes lielais sirsnīgums? Kā­pēc Valmierā tik izteikta ir tuvība?

Aigars. Nezinu, kā tas izveidojās. Varbūt tas ir abpusēji. Tas nekad nav vienpusēji. Viņi nāca ar sirsnību, un mēs nācām ar sirsnību.

Rute. Tad tas vienkārši varbūt ir cilvēkos, kas nāk uz Valmieru?

Aigars. Tas ir tikai cilvēkos, jā. Un pie tam Gruzdova un Rogas kurss jau zināja, ka viņi nāks uz Valmieru. Mēs pirmajā kursā nezinājām. Mēs tikām piešķirti Valmierai. Un tad mēs te atnā­cām, un redz, kā lēnām sabrukām. Palikuši esam Inese [Ramute], Januss [Johansons], es. Trīs no desmit. Nu, cik arī zem zemes. Tpu, tpu, tpu! Pie koka jāpiesit. Jā, es domāju, tas ir abpusējs pro­cess. Kā tu pret otru, un tad jau jūt, ir viņā dzelks­nis vai nav. Es, piemēram, ieskatos acīs un sapro­tu – cilvēks manipulē. Mēs neviens neesam tik svēti, lai varētu uzreiz to bildi uztaisīt.

Rute. Izklausās pēc kā interesanta.

Aigars (smejas). Tā ir. Bet tā ir pieredze zinā­ma.

Rute. Nu jā, protams. Bet, domājot par dar­bu, ja retrospektīvi tagad atskatās, vai ir prātā lo­mas, kas tev šķiet, ka ir bijušas īpaši nozīmīgas? Gan tā profesionāli, varbūt kaut kas ir saprasts tajā brīdī, vai personiski kādi pagrieziena punkti.

Aigars. Visas, kuras ir bijušas, ir tādas, kas mani kā aktieri ir pamācījušas vairāk izdarīt vai vairāk varēt. Es nevaru nosaukt vienu vai otru. Es varu nosaukt cilvēkus, kuri to ir ietekmējuši. Tā ir Māra Ķimele, protams. Tas ir Pēteris Lūcis. Tas ir Fēlikss Deičs. Tas ir Valentīns Maculēvičs. Tas ir Eimunts Nekrošus, pie kura es braucu uz Viļņu mācīties, tā kā uz «vorkšopiem», piemēram. Tas ir Pēteris Pētersons, ar kuru mēs kopā uz Minhe­ni uz mēnesi braucām. Tie cilvēki, kuri apkārt... Nevar nepieminēt Māru Zālīti, es viņas lugu Eža kažociņš taisīju. Ir tādi cilvēki, ar kuriem es esmu bijis pazīstams. Ar Veroniku Strēlerti, dzejnieci no Zviedrijas. Es esmu Andreju Eglīti saticis, un mēs esam runājušies. Tie cilvēki bagātina tevi ar savu neparastumu.

Rute. Bet kā tu nonāci līdz izrāžu iestudēša­nai?

Aigars. Sakrita ļoti vienkārši. Teātrī bija trīs zāles. Tajā laikā vēl biju gana čakls un lasīju lu­gas, tagad to vairs nedaru, bet tajā laikā baigi se­koju līdzi. Un tad pirmā bija Lelde Stumbre, Ro­ze, laikam tā. Es domāju: uz trīs cilvēkiem, kāpēc neuztaisīt foršu gabalu? Tāpēc ka tā luga mani aizskāra. Man likās, ir vērts par to runāt. Es ne­teikšu, ka mani iestudējumi ir bijuši profesionāli. Nē. Es biju diletants, absolūts diletants režijā. Un tāds esmu līdz šim. Tā ir profesija, un tur daudz kas cits jāzina. Bet tā, lai paņirgātos par jauna­jiem režisoriem, es diezgan esmu iemācījies. Es tev izstāstīšu vienu gadījumu, kas mani vienkārši satriec. Atbrauc Ivara Selecka kino kurss. Toreiz Māra Ķimele iestudēja Kaiju. Un tie studenti sa­ka: nu, mēs no Kaijas tādus fragmentiņus te nofilmēsim. – Labi, es saku, esmu ar mieru, kā­dus aksesuārus, kādus apģērbus vajag? – Nu, ci­lindru... Man atkārās žoklis. Viņš vispār zina, ku­ros gados Čehovs dzīvoja? Kurā gadā viņš par to rakstīja? Ja Puškina laikā, es saprastu. Bet Čehova laikā cilindrs... Es uz viņu skatījos un domāju: tu, bērniņ, Mākslas muzejā vienreiz esi izstaigājis cauri un paskatījies glezniecību, tērpus, kādus valkāja attiecīgajā laikmetā? Viņus nemāca šo­brīd Kultūras akadēmijā? Tas ir bēdīgi. Bē-dī-gi. Jo tā ir tāda niša, kurā kulturālam cilvēkam būtu jāorientējas pilnīgi kā zivij ūdenī. Viņam jāzina, ko nozīmē Rembrants, ko nozīmē, teiksim, Maļe­vičs, Melnais kvadrāts. Viņam jāzina, ko nozīmē Rotko vai, teiksim, Benksijs ar ielu gleznoju­miem. Ja tam visam neseko līdzi, tu esi neander­tālietis starp kultūras cilvēkiem. Šķiet, ka jaunat­ne vairāk sēž kaut kādos čatiņos par to, kā man deguns vai jaunais pīrsings piestāv, nevis paska­tās, kas vispār pasaulē ir svarīgs. Tieši nozīmīgs.

Rute. Vai pēdējos gados ir sanācis strādāt pie kāda jaunā režisora?

Aigars. Ir.

Rute. Kā tas ir?

Aigars. Ar jaunību? Ir ļoti pieaudzis pašapzi­ņas līmenis. Es visu zinu, es jau visu protu. Kā ve­cajā latviešu teikā par balodi, kurš teica «protu, protu, protu, protu» un tā arī ligzdu neuzbūvēja. Nu, man liekas, ka te ir ļoti tuvas asociācijas. Es negribu nevienu kritizēt un negribu arī vārdos saukt. Bet tā ir – pašapziņas līmenis ir ļoti augsts, vēlams, lai tāds būtu vēl arī varēšanas līmenis.

Rute. Bet ko tad ar viņiem darīt? Vai tu domā, ka viņiem vajag vēl ilgāk mācīties?

Aigars. Nē, nē, nē. Mācīšanās notiek katru dienu. Kā tev, tā man, kā visiem cilvēkiem. Paš­apziņas līmeni nolikt zemākā latiņā un ieklausī­šanās līmeni pacelt augstākā.

Rute. Nu, tas ir laikmets, man šķiet.

Aigars. Varbūt arī tā. Tu neizdzīvosi, ja savus pupus neizmetīsi priekšā. Nu tad tā diemžēl lai­kam ir. Jā, tad tā ir drīzāk laikmeta iezīme. Viņi pārvērtē sevi. Jā, tas būtu pareizākais vārds – pār­vērtē.

Rute. Bet kad tu iestudēji, vai pēc tam juti kā­das izmaiņas, kā pats strādā kā aktieris?

Aigars. Es sāku lasīt daudz vairāk. Izlasīju vi­su par Konstantīnu Staņislavski, par Vsevolodu Meierholdu, Vladimiru Ņemiroviču-Dančenko. Visas grāmatas par Marku Zaharovu. Braukāju uz Ļeņingradu, braucu veselu nedēļu skatīties Ta­gankā Jurija Ļubimova izrādes, arī pie Anatolija Efrosa. Māra Ķmele mūs iepazīstināja ar Efrosu. Es braucu uz Mazās Bronnajas ielas teātri, pie Nekrošus, kā jau minēju. Salīdzinošā metode. Bet toreiz bija Padomju Savienība, tā bija noslēg­ta. Tagad jaunieši brauc uz Nīderlandi, Skotiju, Angliju, Vāciju, Dienvidameriku, tur, kur mums vispār nebija tādas iespējas. Jo pasaule ir tik liela, ka mēs gribot negribot esam zināmā mērā pro­vinciāli. Nevis tāpēc, ka mūsu ir tikai miljons – nu, varbūt drusku, drusku pāri miljonam –, bet tāpēc, ka mēs esam provinces zonā.

Rute. Man šķiet ļoti interesanta mijiedarbība starp aktieri un lomu tās veidošanas procesā. Vai esi pamanījis, kamēr veido lomu, kā tā maina te­vi? Vai ir bijusi cīņa starp Aigaru Vilimu un kādu varoni?

Aigars. Pilnīgi tas pats, kas ar izglītību. Tev ir priekšā nezināmie, un tu tos pa vienam apgūsti – tādu formulu, tādu, tad tādu. Nu, visupirms tu domā, kas notiek galvā. Pēc tam tu sāc domāt, kādā tonī tas notiek. Pēc tam tu sāc domāt, kā tas ir fiziski. Vai viņam ir dīvaini žesti, vai viņam ir dīvains balss tembrs.

Rute. Tad sanāk, ka tev tas ir vairāk tāds vēro­šanas process?

Aigars. Nē. Tas ir tā – tu tagad rakstīsi, un dro­ši vien kaut kas sanāks. Tu tos burtiņus saliksi iekšā, un tad tu domā, kā viņus apdvēseļot, kā padarīt tā, lai tas ir interesanti arī citiem. Kur ir tā ķirša odziņa, kā no tā banālā, ko es tagad muldu, uztaisīt tā, lai tas ir kaut kas. Lai ir kāda pikantē­rija. Kādu frāzi izcelsi. Vajag to ķirsīti atrast. Tā ir arī ar lomām. Ja tu to ķirsīti atrodi, tad ap viņu kaut kā veidojas viss pārējais. Saproti: jā, tas ir in­teresanti arī citiem. Un tad konsultējies un pār­baudi. Apmēram tā.

Rute. Un kas ir bijis tavs dzinulis? Kas sniedz motivāciju un tiecību? Kas ir tas, kas notur? Es la­sīju, ka bija arī kāds brīdis, kad tu gribēji iet prom. Kāpēc?

Galvenais jautājums ir tas pats: vai Roplainis apzināti neielaiž ļaunumu savā mājā, vai viņš vienkārši kļūdījās

Aigars. Materiālais stāvoklis. Nauda. Bērnus nebija, par ko apģērbt. Nu, ir tā, ka tu pienam aizņemies no kaimiņa. Bija ļoti traki laiki. Tādi laiki, nedod dies, lai kādreiz atgrieztos. Tajā laikā mums bija ļoti niecīgas algas, visu laiku izbrau­kumi, tu esi prom no mājām. Arī vēl tas psiholo­ģiski ne pārāk motivē. Jā, tas bija pirmais dzinu­lis. Gāju par kurinātāju strādāt un visur kādos papildu darbiņos. Es jau vēl esmu ģitārists. Kol­hozos bija ballītes, mēs tur 20 rublīšus dabūjām klāt. Tas bija baigais atspaids. Bet nu ar naudu bija tiešām ar galiem.

Rute. Bet tā daudzveidīgā nodarbošanās ar visu ko citu ir ļoti palīdzējusi arī teātrī, vai ne?

Aigars. Nu protams, viss, ko tu piedzīvo, ir palīdzējis. Un es tev iesaku kā jaunam un varo­šam cilvēkam, ja ir iespēja, paskaties visu. Es es­mu bijis ziemeļos, esmu bijis dienvidos. Jā, ar svaigu aci paskatīties uz to modeli, kā cilvēki dzī­vo, sadzīvo un līdzdzīvo.

Rute. Kāda ir sajūta, Pazudušajā dēlā nomai­not lomas?

Aigars. Tas, ka tu lasi darbu dažādās piere­dzēs... Blaumanis man nav svešs autors, esmu mēģinājis izlasīt visus viņa kopotus rakstus. Puse gan ir vācu valodā, ko es nesaprotu. Kā lai saka, mans pirmais Krustiņš radiofonā bija ar Artūru Dimiteru, ar Viju Artmani, ar Robertu Zēbergu. Radio iestudējumā man bija blakus korifeji. Un es tiešām kā Krustiņš arī jutu, kā meistari uz ma­ni skatās. Tad otrreiz, kad biju Roplainis, es mēģi­nāju atrast atbildi tikai uz vienu jautājumu – vai ir viņš dēla apzināts slepkava vai netiešais slep­kava. Tas bija pirmais jautājums. Tas jautājums vienmēr paliek neatbildēts. Un arī Blaumanis pats nedod skaidru atbildi. «Nošāvu zagli.» Tas ir tā. Vai es redzēju, kas tas zaglis ir, vai ne, tas vien­mēr paliks noslēpums. Un tagad Mikus tētis. Tie­ši tas, ka biju kopā ar jauniešiem, man mēģināju­mu laiku padarīja interesantu, jo es klausījos, ko viņi redz par tēliem, kurus spēlēs.

Rute. Mainot lomas, kā mainījās lugas un tē­lu uztvere? Vai izpratnē kas mainījās?

Aigars. Pirmo reizi izlasot, vēl vispār nebū­dams aktieris, es pa vienam sapratu, otro reizi, kad spēlēju radioteātrī, savādāk. Bet nelasīju ar galvu, lasīju ar emocijām. Un tad Māra [Ķimele] taisīja ar to kursu, kurā traģiski aizgāja bojā divi jaunieši. Žēl, ka tā izrāde tik ātri izbeidzās šīs tra­ģēdijas dēļ. Un tagad ar tiem jauniešiem, mani atdzīvināja tas, ka viņi mani pieņem. Bet lugas struktūra nav mainījusies. Galvenais jautājums ir tas pats: vai Roplainis apzināti neielaiž ļaunumu savā mājā un tāpēc ir gatavs upurēt savu dēlu, vai viņš vienkārši kļūdījās.

Rute. Vai tu sev esi atbildējis uz to?

Aigars. Nē. Ir jautājumi, uz kuriem atbildes nenāk tik ātri. Man nav. Tāpat kā jebkuram, arī tev, jaunam cilvēkam – jo vairāk jautājumu, jo vairāk ir, ko domāt, kā atbildēt. Nav tādas skaid­ras atbildes uz daudzām lietām. Un pat elemen­tārām lietām – kā komunicēt ar otru cilvēku. Es nekad neesmu varējis pateikt «daudz laimes dzimšanas dienā» no sirds, patiesi un tā, kā to jū­tu. Tie ir tikai trīs vārdi. Vai bērēs pateikt: «Izsaku tev savu līdzjūtību.» Nav. Nav pildījuma tam, bet vārdos tas viss ir tik truli, tik vienkārši, tik sekli. Tas neizsaka gandrīz neko. Es nezinu, kā uzves­ties tādā situācijā. Diemžēl es neesmu to iemācī­jies. Varbūt tu iemācīsies.

Rute. Vai tev šķiet, ka lietas eksistē, ja nav no­sauktas vārdos?

Aigars. Jā. Obligāti.

Rute. Tad, tavuprāt, nav tā, ka vārds piešķir eksistenci, formu?

Aigars. Nē, nē. Iesākumā bija Vārds – tas ir biblisks jēdziens. Iesākumā bija ēters. Ēters ir Mendeļejeva sistēmā vēl neapzīmētais elements, ko viņš paredzēja. Ēters sastāv pat ne no moleku­lām, viņš sastāv no cita. Tā ir tāda vibrācija, kuru 90 procenti cilvēku vienkārši nav spējīgi uztvert un nekad arī neuztvers. Bet tā pastāv, es esmu pārliecināts, tā pastāv. Tāpat kā labi vārdi. Tie sa­vu vibrāciju aiznes pasaulē un nepazudīs. Tā ir mana pārliecība.

Rute. Tātad varētu domāt, ka vārdi ir atblāz­ma no ētera.

Aigars. Jā, tas ir turpinājums. Cietāks turpi­nājums. Nu, tāds taustāmāks, tā varētu teikt. Arī tam ir ļoti liels spēks. Tam es ticu.

Rute. Par labiem vārdiem un labumu domā­jot, tagad Valmieras teātris dzīvojas ļoti skaistā laikā, vai ne?

Aigars. Tu gribi zināt, ko esi par to domāju?

Rute. Jā, tāpēc es runāju ar tevi.

Es jau gulēšu studentiem zem naža, un viņi varēs mani preparēt. Jā, es esmu novēlējis sevi medicīnai

Aigars. Ir negodīgi pret skatītāju, ja iestudē lugu un jau pārdod biļetes. Neviens nav redzējis, neviens pat nav nojautis, kas tur būs, bet mārke­tings jau strādā. Es domāju, ka tas ļoti negodīgi. Vispirms apskaties, novērtē un tad pasaki precei cenu. Nē, man tas nepatīk. Es ceru, ka tas kādreiz beigsies. Man tas liekas negodīgi.

Rute. Bet pēdējos gadus Valmieras teātrī es sauktu par ziedu laikiem. Tu to tā neredzi?

Aigars. Zini, es cenšos godprātīgi darīt to, kas man ir uzticēts, bet vairs necenšos kaut ko mai­nīt. Es dzīvoju šai dienai. Ne nedēļu uz priekšu, ne mēnesi uz priekšu, gadu uz priekšu. Nē. Es dzīvoju šai dienai. Un, pat ja kaut kas neizdodas, es vakarā tik un tā saku: tas bija tas, ko tu, čalīt, varēji izdarīt šodien. Ne vairāk, ne mazāk. Nu protams, tu arī kļūdījies, bet kļūdu labojumi ir vienmēr pieļaujami, un tas ir normāli.

Rute. Tad uz kopumu tu neskaties.

Aigars. Nē. Nē, diemžēl. Varbūt tas nav parei­zi, bet – nē. Jo es saku, tie jaunieši, ar kuriem man ir zināms kontakts, viņu rokās ir viss. Es esmu spieķītis. Spieķītis, uz kuru viņi var pabalstīties. Bet ne vairāk. Viņi paši ir plaukstoši. Tava mamma arī. Paskaties, kā viņa plaukst, var katru reizi vairāk un vairāk. Nu superīgi! Tas ir tas, kas silda sirdi.

Rute. Bet vai jaunie – nu, nosacīti jaunie, jau­nākais kurss, kas ir ienācis, – vai viņi atšķiras no iepriekšējiem jaunajiem, kas ir nākuši?

Aigars. Viņi nāca pa vienam. Te ienāca kurss. Te ir dūre. Pa pirkstiņam vari lauzt, locīt. Vecais Austrumu teiciens: pamēģini saišķi salauzt, ne­sanāks tik viegli. Pa vienam salmiņam visādi var. Mēs taču jaunībā gribam visus viedokļus gan dzirdēt, gan izvērtēt. Tas aizņem bezgala daudz laika un reizēm ir ļoti nelietderīgi. Tu pats zini sa­vu vietu, savu mērķi un savas vēlmes, un ar tām tev ir jāsadzīvo.

Rute. Bet vai tev šķiet, ka cilvēks ir spējīgs mainīties?

Aigars. Jā, neapšaubāmi. Visi mainās. Es ne­māku pateikt termiņu, kādā katrs, bet visi mai­nās. Es pazīstu savus bērnus. Vecākajai meitai 50. Kā viņa ir izmainījusies. Otra meita, dēls – viņu domāšanas, interešu loks jau pilnīgi ir nošķirts no manējā. Mēs varam parunāt, ka ārā līst vai kur atkal kaut kas noticis. Bet katra iekšējā pasaule, tas ir kosmoss. Un es ar to esmu samierinājies. Es esmu sapratis, ka tas nav vairs man aptverams. Tāpat kā es nespēju datoru tagad iemācīties, ko viņi pārzina. Cenšos mācīties, bet ir apmēram tā, kā jauns cilvēks uzskrien kalnā pusminūtē un es tur rāpošu pusotru stundu. Nu, tā ir milzīga at­šķirība. Milzīga, manuprāt, nepārvarama. Cen­sties vajag, bet esi mierā ar to, kas tev vēl ir dots. Ne vairāk, ne mazāk.

Rute. Katram savs laiks un sava varēšana tajā laikā.

Aigars. Tieši tā. Un tas laiks, ko tie jaunieši iz­mantos lietderīgi... Ja viņš priekš sevis lietderīgi virzīsies uz līdzsvaru visās dzīves jomās, tad, jā, ja viņam tā harmonija atnāks, viņš jo vairāk būs motivēts iegūt vairāk. Un tas ir kā nebeidzamais cipars, kuru zīmē kā astotnieku – bezgalība. Tā ir bezgalība. Un tad, dieva dēļ, attīstieties līdz bez­galībai! Tas ir mans vēlējums visiem. Jo man nav tālu vairs laiks, kad es gulēšu formalīna vannītē. Es par to vairs nestresoju. Es bēru scenāriju uz­rakstīju, kā viss notiks. Man jau viss ir prātā. Nē, fantastisks, protams! Uz Valmieras teātra skatu­ves atrodas stabs ar afišām, kurās Aigars Villims ir galvenajās lomās. Tur, teiksim, Dzeguzes lig­zda, Pūt vējiņi, Ugunī, vēl kaut kas. Un visi cilvēki nāk bez nevienas puķes. Dabu nevajag postīt. Nāk, un man ir četrlitrīga formalīna kannīte un mazs kausiņš. Un visi ar mazo kausiņu – jo es es­mu baudītājs – ielej tur terīnītē! Un skan mūzika no visām tām izrādēm, kas ir Valmieras teātrī bi­jušas, – gan Ivars Vīgners, gan Uldis Stabulnieks, gan Raimonds Pauls. Un visi pēc tam mierīgi iziet ārā un dodas uz Rātes vārtiem, uz Jauno Sauli vai kur. Bet es jau gulēšu studentiem zem naža, un viņi varēs mani preparēt. Jā, es esmu novēlējis se­vi medicīnai. Tā ka viņi varēs mani preparēt un izlemt, cik es nepareizi dzīvoju. Lūk, tāds ir mans scenārijs. Tas nemaz nav tik glupi, kā tagad iz­klausās. (Smejas.) Es tiešām to apsvēru. Man tur ir vēl citas detaļas.

Rute. Nu, nav man vārdu...

Aigars. Nu redz, tāds tava tēta draugs ir.

Rute. Nu labi. Tad es varētu nobeigumā uz­dot jautājumu…

Aigars. Nobeigumā? Kas tagad nobeigsies?

Rute. Nu saruna – ar lieliem burtiem.

Aigars (smejas). Sarunas izskaņā – tas labāk skan nekā nobeigumā.

Nekas nevar būt patīkamāks kā labi cilvēki

Rute. Labi, tātad, sarunai izskanot, es nevaru nepieminēt Tumšos briežus. Tur tavs Alfs saka: «Ja es zinātu, kā ir pareizi.» Vai tu spēj šobrīd uz to atbildēt?

Aigars. Tādas situācijas diennaktī padsmi­tiem, Rute, padsmitiem. Un šī frāze Ābelei ir, nu, standartfrāze. Bet tajā pašā laikā tā ir ļoti pama­tota. Ja es zinātu vai ja es varētu. Tas ir tā, ka tu redzi nejēdzību un tu tur neko nevari ietekmēt. Mēs zinām, ka blakus ir karš. Ko man tagad – pie­teikties ar šauteni? Iet uz turieni? Ja es zinu, ka tā ir nejēdzība, ko ir uzsācis netaisnīgs cilvēks. Es nevaru to izdarīt. Mani neviens arī neņemtu. Bet pirmais impulss ir tāds, tev taču kaut kas jādara. Ko tu vari izdarīt? Ir situācijas, kad tur neko nevar izdarīt. Tev tās ir jāpieņem. Jāmēģina rīkoties at­bilstoši tam, kas ir tavos spēkos. Un katru dienu. Tur neko gudrāku neviens nav izdomājis.

Rute. Tātad vienkārši pieņemt.

Aigars. Tad tev jāpieņem. Dzīve ir tāda. Un galvenais jau ir motivēt uz pozitīvo. Viss ir labāk, nekā izskatās. Jo tik daudz nejēdzību apkārt.

Rute. Bet tad par spīti tām, kas ir tas, kas liek raudzīties uz visu caur pozitīvo un teikt, ka ir la­bāk?

Aigars. Labi cilvēki. Nekas nevar būt patīka­māks kā labi cilvēki. Smaids un tas, ka varu kus­tēties un esmu kopā, esmu ar citiem. Ja es būtu vientulis, es droši vien nodomātu savādāk. Kā tad man īsti klājas? Ā, vēders šodien labi neizgā­ja. Oo, laikam mati krīt ārā. Jā, paduses smird. Nu, ja tu ar sevi pārāk daudz nodarbojies, tas no­ved pie zināma strupceļa. Forši, ja tu esi citur un meklē iespējas būt citās kompānijās un saskatīt to, ko agrāk neredzēji. Forši, ja tev gadīsies gudri cilvēki, viņi tev parādīs, ka vienā gleznā var ierau­dzīt septiņas dažādas versijas. Ja ir gudrs cilvēks, kas tev paskaidros, kas katrā detaļā ir iekšā. Jo ta­gad ir jaunība, un tagad ir ļoti trauksmaini jādzī­vo, ļoti trauksmaini. Apstājoties liekas: o, es sevi bremzēju. Tu nebremzē sevi. Ja tu iedziļinies, ap­stājies un iedziļinies, tu sevi nebremzē, tu paver ko citu. Tā kā bišu kārē – katra tā sešzvaigznīte, kas ir ar medu pilna, – tieši to piepildīt sevī, un tad būs baigi labi. Nu? Ejam uz taksi!

Rute. Paldies tev!

Aigars. (Smejas.)