Pirmā reize Aviņonā

Tā būs mana pirmā reize, – vil­cienā blakus sēdošā sieviete atzinās.

Man arī, – teicu es.

Pirmo reizi viesoties Avi­ņonas teātra festivālā ir tik bū­tisks notikums, ka iesācējiem gatavo īpašu bukletu. Trešajā lapā ir Skatītāju tie­sību deklarācija, kurā ietilpst šādi punkti:

Tiesības iedomāties, ka izrāde radīta tieši tev;

Tiesības garlaikoties vai pat aizmigt (ja vien nesnauž skaļi);

Tiesības aiziet pirms izrādes beigām (kaut gan dažkārt tieši beigās sapratīsi, ka izrāde tomēr patīk).

Nez cik gadus jau vēlējos apmeklēt šo slave­no festivālu Francijā. Kopš 1947. gada tādi leģen­dāri režisori kā Pīters Bruks, Roberts Vilsons un Ariāna Mnuškina ir ar saviem darbiem veidojuši teātra gaumi šajā mazajā viduslaiku Provansas pilsētā, kur vasarās mēneša garumā drūzmējas teātra mīļotāji.

Pati esmu piedalījusies dažos pasaules teātra festivālos kā aktrise vai režisore, bet būt skatītā­jam – ar tiesībām! – ir pavisam cits piedzīvojums. Tikko biļetes tika piedāvātas uz populārām izrā­dēm, tās pazuda tikpat ātri kā vietas uz lieluzve­dumu latviešu Dziesmu svētkos. Turklāt te notiek divi festivāli vienlaikus — 79. oficiālais un tā sauktais Off festivāls visiem neatkarīgajiem pro­jektiem, kurā šogad piedāvāja 1700 izrāžu no 30 valstīm. Off programma ir tik dāsna, ka viegli ap­jukt starp visiem plakātiem pie sienām – te Šekspīrs, te klasiskie franču dramaturgi, te klau­nādes, te eksperimenti, te pat dažas kanādiešu lugas, kamēr Rīgā tik iemīļotā Čehova nav un nav. Nesapņo iekost kruasānā vai pacelt vīna glāzi bez tā, lai kāds aktieris nepieklīstu ar reklā­mu. Šī personīgā pieeja tomēr nostrādā: bez de­viņām «oficiālām» izrādēm es padodos un ie­spraucos arī vienā mazā teātrī tieši tādēļ, ka ak­tieris tik sirsnīgi skaidroja, ka, lūk, viņam vien­kārši patīk šo gabalu spēlēt. Un nemaz nebija slikti – monoizrāde par Hemingveju. Franču va­lodā, bez titriem. Par laimi, manas vājās franču valodas prasmes izrādījās pietiekamas.

Nu jā, pirmā reize, un tāpēc es nezināju, ka festivālā valda franču valoda un ne vienmēr tiek tulkots angliski. Ieteikums izslēgt mobilos telefo­nus tomēr skanēja veselās trīs valodās: franču, angļu un arābu. Jo kopš 2022. gada festivālu sāka vadīt Tjago Rodrigess, programma katru gadu iz­ceļ kādu valodu. Šogad tā bija arābu, nākamgad – korejiešu. Ņemot vērā situāciju Tuvajos Austru­mos, varbūt tādēļ pilsētiņā valdīja tāds paviegls nemiers. Policisti ar automātiem blandījās pa saulainām ielām, pie izrāžu ieejām pārbaudīja somas un, ja atrada ūdens pudeli, tad pašam lika padzerties, lai pierādītu, ka tajā nav degmaisī­jums.

Šogad festivāls degpunktā liek dejas un kustī­bas teātra žanru, nevis tradicionālo runājošo teātri. Lielā, prestižā pirmizrāde ir dejas teātris, kas balstās uz Šeherezādes stāstiem no Tūkstoš un vienas nakts. It kā tas esot arābu, kaut gan faktiski persiešu, stāsts. Izrādi NÔT rada Kabo­verdes izcelsmes Lisabonā dzīvojoša režisore Marlēne Monteiru Freitaša, par kuru runā, ka vi­ņa ir jaunākā sensācija. Milzīgajā brīvdabas teāt­rī Cour d’Honneur Pāvestu pilī es kopā ar vēl 1999 skatītājiem ar nepacietību gaidu atklāšanas va­karu. Beidzot tas notiek — un vilšanās. Quelle ca­tastrophe, mana kaimiņiene bola acis. Jau itin drīz skatītāji sāk īstenot savas tiesības un straumēm pamet izrādi. No tiem, kas paliek, daži pat izrādi izsvilpj.

Arī es nesagaidu finālu. Groteskie fragmenti, izkaisīti pa visu milzīgo skatuvi, vairāk traucē ne­kā pievelk. Šeherezādes ir vairākas: tās spēlē gal­venokārt vīrieši sievišķīgās klaunu maskās un tē­lo sievieti mājsaimnieci, kas pulē vispirms skatu­vi un tad savu kājstarpi vai atkārtoti maina asi­ņainus palagus. Viens vientuļš aktieris staigā pa publiku, izlikdamies vemjam podā un tad apēdot savus izdalījumus. Sieviete invalīde, kurai nav kāju, burtiski velkas pa skatuvi. Kamēr New York Times aktrisi slavē nākamajā dienā, es uzskatu, ka režisore viņas invaliditāti izmanto šoka efek­tam. Paldies, nē. Izrāde solīja sievietes izturības tēmu. Ja tā, tad šajā interpretācijā Šeherezāde iz­dzīvo, radot riebumu.

Tātad pirmā nakts nav izdevusies. Mirkli šau­bos, vai neesmu atbraukusi neveiksmīgā gadā. Bet jau nākamajā dienā es pievienojos sajūsmas ovācijām pēc Kad es redzēju jūru — stāstījuma, kustību un dzīvās mūzikas šedevra, ko radījis li­bāniešu horeogrāfs Ali Čahrūrs. Arābu un amha­ru valodā trīs sievietes cīnās, lai izbēgtu no kefa­las sistēmas Libānā, kas padara migrantes māj­kalpotājas par mūsdienu vergiem. Sprādzienu, zvanu un apžilbinošas gaismas mikslī Rānija Džamāla stāsta par to, ka viņa ir bārene, izvaro­šanas rezultāts. Māte viņu pametusi, bet viņa sapņo, kaut vienu dienu māte atnāktu uz šo izrā­di un viņu atpazītu. Vēlāk cita aktrise Zēna Musa piemin, ka viņai jāpabeidz uzkopšana, lai tiktu uz mēģinājumu. Pēkšņi saprotam, ka sievietes spēlē pašas sevi, ka pašas izcietušas tās šausmas, ko te pārvērš mākslā. Zīda segas kritiens pār mi­rušu meiteni karalauka vidū paliks manā atmiņā ilgi. «Es raudu, un pasaule raud kopā ar mani,» dzied Līna Adiba.

Cita spilgta bezteksta izrāde ir Brel — veltī­jums leģendārajam beļģu dziedātājam Žakam Brelam. Tūkstoti skatītāju ar busiņiem aizved uz karjeru, ko atklāja Pīters Bruks, kad 1985. gadā inscenēja indiešu leģendu Mahābhārata. Toreiz viņa izrāde ilga deviņas stundas un beidzās saul­lēktā. Par laimi, Brel tik ambiciozs nav. Rodas ri­tuāla noskaņojums, gaidot tumsu, raugoties pāri melnam grīdas taisnstūrim uz klints sienu. Mi­šela Fransuā scenogrāfija ir minimāla, tāpat kā aktieru sastāvs: dejas grande dame Anna Terēza De Kērsmakere (65) un viņas protežē Solāls Marjote (24), abi pelēkos kostīmos. Trešais aktie­ris ir pats nelaiķis dziedātājs Žaks Brels, projicēts uz klints. Kamēr jauneklis žilbina ar breika de­jām, izrādes zvaigzne tomēr paliek Kērsmakere, kura izģērbjas, lai uz viņas kailās ādas varētu projicēt Brela seju, dziedot pasaulē skumjāko dziesmu Ne me quitte pas – Nepamet mani. De­jotāja ir pensijas gados, viņas uzdrīkstēšanās aizsita elpu: Brela lūpas, kas, tā likās, skāra viņas ādu, dziesmas un emocijas saplūšana vienā ju­tekliskā brīdī.

No deviņām redzētām izrādēm četras balstī­jās tekstā. Viens bija grieķu klasika, tur es netiku franču valodai līdzi. Otrs bija dokumentālais teātris par jurisprudenci un dzimumtiesībām, vairāk lekcija nekā spēle, bet publikai ļoti patika. Trešais bija brīnišķīgs, bet tam nebija stāstījuma: tā bija savdabīga, mīļota miruša režisora, vārdā Fransuā Tangī, kolāža. Viņš esot četrdesmit ga­dus taisījis pavisam neaprakstāmas izrādes ar sa­vu ansambli Theatre de Rideau (Priekškara teāt­ris). Uz skatuves ir absolūts jūklis, dekorāciju kaudze no dažnedažādām izrādēm. Gados stipri vecie aktieri rāpo cauri atvilktnēm un zem galdiem, sagrābstījuši kostīmus – un tekstus arī – no visas Eiropas teātra vēstures, lai radītu izrādi Item. Tekstu fragmenti šad tad ir atminami: lai­mīgā kārtā nesen noskatījos JRT Melno gulbi, tā­tad Dostojevski ir viegli atpazīt. Par citiem frag­mentiem varu tikai priecāties, ka blakus viena skatītāja draudzenei čukst, ka šis, lūk, ir Prusts un tas tur bija Gēte. Publikai promejot, aktieriem bija asaras acīs, un man gandrīz arī: pēkšņi sāku stipri domāt par Kroderu un ko režisors var nozī­mēt.

Tad beidzot bija luga, kādu tradicionāli to sa­protam: Henrika Ibsena Meža pīle, kuru iestudē­ja Berlīnes Schaubühne galvenais režisors, slave­nais Tomass Ostermeiers. Pēc visām dejām, de­konstrukcijām un kolāžām naratīvais teātris likās drosmīgs gājiens. Šī bija jau septītā Ostermeiera izrāde Aviņonā un viņa astotais Ibsens vispār. Iz­rāde risinās mūsdienās uz rotējošas skatuves, no nomācoša komforta līdz saspiestam dzīvoklim, hiperreālistiskā stilā – scenogrāfe ir Magda Villi. Ģimene atbalsta narcistiskā tēva ilūzijas līdz brī­dim, kad mātes noslēpumi tiek atklāti, sekas ir postošas. Katrs mirklis spēlē ir pārdomāts, pat improvizācija, ko suverēni ar publiku novada Marsels Kolers, spēlēdams ideālistu Grēgeru. To­mēr tas ir aktieris Stefans Šterns tēva lomā, no kura nevar atraut acis. Viņa eksplozija kulmināci­jā ir viens no satriecošākajiem teātra brīžiem, ko esmu piedzīvojusi. Vācu teātra kritiķim Jakobam Heijeram izrāde likās tāda parasta. Man tā bija notikums. Varbūt tāpēc, ka pirmais Ostermeiers.

Ja jūs, lasītāj, kādreiz būsiet pirmo reizi Avi­ņonā, tad ziniet, ka festivāls cenšas būt maksi­māli pieejams – saprātīgas biļešu cenas un bez­maksas pasākumi, piemēram, rīta sarunas ar vi­siem režisoriem. Mājaslapa pielāgota cilvēkiem ar redzes, kustību vai kognitīviem traucējumiem, un īpaša komanda palīdz apmeklētājiem ar iero­bežotu mobilitāti. Vairākās vietās ir dzirdes sistē­mas, un daudzas izrādes pielāgotas neredzīga­jiem vai vājredzīgajiem.

Visās izrādēs politika nebija tālu — skanēja lamas par labējo ekstrēmismu, visur protesti pret genocīdu Gazā. Par karu Ukrainā diemžēl nebija ne vēsts. Pēc manas aizbraukšanas šveiciešu reži­sors Milo Rau rādīja iestudējumu – godinājumu Žizelei Pelikotai, kuras izvarošanas lieta kļuvusi par simbolu cīņā pret patriarhātu. Pelikotas prā­va bija dokumentāru lasījumu vakars ar aktieru, juristu, aktīvistu un akadēmiķu piedalīšanos. Rau, Vīnes festivāla direktors kādā rīta sarunā pieteica savu kustību Resistance Now Together – Pretestība tagad kopā – brīdinot, ka uzbrukumi kultūrai ir populistu režīmu iezīme un ka ir pie­nācis laiks visiem māksliniekiem saslēgties vie­notā frontē. Šo domu atkārtoja kultūras līderi no Centrāleiropas, Francijas, Grieķijas un Ēģiptes.

Tajā pašā vakarā noskatījos, kā svīst jauni de­jotāji no Dānijas un dzied: «Kā lai es pretojos / Es gribu pretoties» režisores Metes Ingvartsenas tra­kulīgajā Delirious Night (Apmātības nakts). Kurš gan mūsdienās nav dusmīgs? Es dzīvoju Toronto, kur īre ir nežēlīgi dārga, un tādēļ šīs dziesmas rindas kļuva par manām mīļākajām visā Aviņo­nas nedēļā: «Man ir līdz kaklam maksāt īri, / Kat­ru reizi gribas nomirt, kad to daru.»

Baņuta Rubess ir rakstniece un režisore ar pieredzi Latvi­jas teātros, gan neatkarīgajos (Fonds Initium, Jaunais teāt­ra institūts), gan valsts (JRT, LNOB, Liepāja u.c.). Nesen iz­devniecībā Latvijas mediji iznākusi viņas grāmata Te bija Brunis, ko no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska. Ru­bess ir drāmas profesore Toronto universitātē, dzīvo Ka­nādā.