Desmitgades laiktelpā

Parēķināju, ka šis ir jau septītais gads, kad augustā dodos uz Val­mieras vasaras teātra festivālu. Festivāls šogad svin 10 gadu ju­bileju, tādēļ ir interesanti re­flektēt par to, kā tas gadu laikā attīstījies, mainījies un kas savu­kārt aktuāls šobrīd. Šī gada fokusā izvēlēts laika motīvs, kas piedāvā retrospekciju gan kā tematis­ku ietvaru, gan kā atskatu uz festivāla notiku­miem desmit gadu laikā. No dokumentalitātes, jaunības, dzīvības, pieņemšanas un brīvdomības festivāls nonācis līdz laika motīvam, kas savā ziņā apvieno visu iepriekš minēto un iezīmē virstēmu pašu par sevi.

Šogad festivālā tika izrādīti 15 iestudējumi (no tiem septiņi jauniestudējumi – Desmit reizes vasara, Te, bite!, Kas tur kustas?, Ziedēšana un posts, Koplietojamie stāsti, Iedomātā Valmiera: utopiskie skati un Tagad Strenčos, kā arī divas Studentu šķūņa izrādes – laikmetīga masku ko­mēdija Sapņotāji un Saulessargs nesargā sauli), no kuriem pieredzēju desmit, kas visai eleganti piestāv jubilejas gadam. Festivālā iekļautas arī iz­rādes no citiem gadiem – Pagalms atdzīvojas, Traktopera, Urbānais safari, Marija un zibens, Es arī te, kas man ir jādara un Inišmoras leitnants, kas retrospektīvi ļāva pabūt citos festivāla gados un sajūtās. Laika motīvs bija jūtams gan jaunie­studējumos, gan iepriekšējo gadu izrādēs. Jāsaka gan, ka brīžiem pat pārāk jūtams. Tas radīja sajū­tu, ka festivāls vairāk atskatījās uz to, kas bijis, nevis vedināja domāt par to, kas notiek pašlaik.

PERFORMATĪVA RETROSPEKCIJA

Retrospekcija visvairāk izpaudās festivāla dzim­šanas dienas pop-up notikumā Desmit reizes va­sara, kuru veidoja Paula Pļavniece, Klāvs Mellis, Rūdolfs Gediņš, Ance Strazda, Reinis Suhanovs, Valters Karlsons, kas uz slēgtās Lāčplēša ielas posma pie Valmieras teātra piedāvāja grandiozu atskatu uz visiem festivāla gadiem. Tā bija per­formatīva parāde, kurā festivālā iesaistītie māk­slinieki izpildīja dziesmas no izrādēm Spēlēju, dancoju, Traktopera, Mušas, Marija un zibens, Citu dziesmu svētki, Figūras, Jaunība un citām. Katram gadam tika veltīta viena dziesma un vie­na performance, kas kopīgi veidoja atmiņu stās­tu par festivālu. Notikumā tika iesaistīti brīvprā­tīgie, transportlīdzekļi, basketbola bumbas, dū­mi un citi spilgti izteiksmes līdzekļi. Taču var teikt, ka festivāls pa īstam sākās brīdī, kad māk­slinieks Rūdolfs Gediņš ilustratīvi sāka dzemdēt desmit arbūzus ar atsauci uz Ivetas Poles pagāju­šā gada iestudējumu Daudz laimes dzimšanas dienā!

Atskatīšanās un performativitāte bija jūtama arī dokumentāli mokumentālajā atmiņu serpen­tīnā Koplietojamie stāsti, kurus veidoja režisore Anna Klišāne, dramaturģe Linda Rudene, mūzi­kas autore Elīza Dombrovska, aktieri Anta Aizu­pe un Jānis Kronis, skaņu inženieris Aleksandrs Lisovs un režisores asistente Džūna Kalniņa. Ie­studējums pievērsās notikumiem, ko mākslinieki 10 gadu laikā piedzīvojuši Jāņa Enkmaņa dienes­ta viesnīcā. Iestudējums sākās kā LTV sižets, kurā aktieri Anta Aizupe un Jānis Kronis, atveidojot žurnālistus Ilzi Strengu un Andreju Volmāru, de­vās pie skatītājiem jautāt, kādi ir viņu iespaidi pirms izrādes un jaunās teātra sezonas. Sarunas veidojās visai asprātīgi, uzreiz nojaucot ceturto sienu, kas gan patiesībā, šķiet, festivālā nemaz neeksistē. Taču turpinājumā izvēlētais interviju formāts kaut kur pazuda un tā vietā aktieri dalījās ar atsevišķiem atmiņu fragmentiem par festivāla pieredzi un dzīvošanu kojās. Ik pa brī­dim radās jautājums – kur tad īsti ir palikuši stās­ti? Pārsvarā tie drīzāk bija komentāri par dzīvi un mākslinieka profesiju, kurus papildināja audio­fragmenti ar komandanšu atmiņām un muzikā­liem iestarpinājumiem. Taču interesanti, ka tika apdzīvota Valmieras novada domes fasāde, kas kā scenogrāfisks fons stāstīja pati savu stāstu. Būtiski arī, ka radošā komanda iezīmēja tēmu par mākslinieka cīņu ar trauksmi un izmisumu, un nespēju tikt līdzi visiem radošajiem eksperi­mentiem. Tādēļ kopumā pēc izrādes palika sir­snīgs iespaids. Tāda koplietojama sajūta, ka mēs visi kopā nedaudz pabijām tajās kojās.

Priekšplānā izvirzījās nevis dabas vai ekoloģijas jautājumi, bet uzticēšanās aspekts

Runājot par laiku, programmā ļoti iederējās režisora Toma Treiņa un mākslinieces Martas Treines Pagalms atdzīvojas, kas 2020. gadā saņē­ma Spēlmaņu nakts balvu kā labākā izrāde bēr­niem un kuru skatījos jau otro reizi. Iestudējums atmiņā palicis kā nostalģiski mīļš, un tāds tas ir arī tagad. Turklāt šķiet, ka tas ar katru gadu kļūs arvien aktuālāks, līdz sabiedrība pilnībā spēs at­griezties pie autentiskuma. Jaukākais, ka izrāde ideāli der gan bērnu, gan pieaugušo auditorijai. Tā ļauj skatīties ārpus ierastajiem rāmjiem, atce­rēties bērnību un domāt par to, cik svarīgi ir attīs­tīt fantāziju un sekot impulsiem. Aktieri Matīss Budovskis, Alise Dzene, Rihards Zelezņevs un Emīls Krūmiņš uzrunā auditoriju visdažādākajās balsīs un mijiedarbojas ar objektiem veidos, kas ne vienmēr ienāktu prātā. Sentimentāli un asprā­tīgi.

URBĀNĀ DABA

Atsakoties no ne pārāk viegli sasniedzamiem un pamanāmiem šķūņiem, mežiem, angāriem un laidariem pilsētā, festivāla notikumi šogad bija koncentrēti vienā vietā – Valmieras teātra terito­rijā. Pirmajā mirklī radās pārdomas par to, vai nebūs pārāk urbāni un vienveidīgi, līdz sapratu, ka pilsētas centrs nemaz nav tāds, kā iztēlojos: bija iespēja pabūt pagalmos, pilsdrupās, upes malā, zem tilta un pat gravā. Un, lai gan neieras­tās lokācijas sevī ietvēra šarmantu maldīšanos pa pilsētu (bieži vien vēlās vakara stundās), neno­liegšu, ka bija patīkami, ka izrādes ir tik tuvu cita citai. Sevišķi brīžos, kad, ejot pa ielu vai sēžot ka­fejnīcā, varēja dzirdēt izteiksmīgus kliedzienus, šāvienus, skaļu mūziku vai redzēt, kā aktieri tur­pat blakus lien teltīs.

Pilsētvides dažādos skatpunktus visvairāk at­klāja ģimenes līdzdalības izrāde ar pastaigas ele­mentiem Kas tur kustas?, ko veidoja režisore En­dīne Bērziņa, dramaturģe Elza Vildaus, horeo­grāfe Laura Gorodko, izrādes māksliniece Signija Joce, līdzautori un izpildītāji Kristīne Dekovice, Laura Rutkovska, Dana Maļavkina, Inga Dzinta­re, Madara Enkuzena, Aleksandrs Bricis, Edvards Kurmiņš un Vladimirs Goršantovs. Izrāde veidota sadarbībā ar Liepājas Leļļu teātri. Iestudējuma laikā apmeklētāji tika iedalīti trīs – koka, upes vai akmens – grupās un katrai caur konkrēto dabas elementu bija iespēja mēģināt sajust apkārtni. Pieredzot teātra procesu kā kokam, nācās kopīgi apskauties, klusībā atbildēt uz vairākiem eksis­tenciāliem jautājumiem un domāt par to, kā ie­raudzīt sevi dabā. Piedāvātie rakursi pavēra pavi­sam jaunu skatupunktu uz to, kā vispirms parau­dzīties uz dabu un tās noslēpumainajiem tēliem no attāluma, un tad no dabas tuvplāna – uz ap­kārtējo pasauli, radot vērtīgu ekoteātra un imer­sīvā teātra pieredzi.

Cilvēka eksistencei un attiecībām ar dabu pietuvojās arī Andra Kalnozola muzikālais ceļo­jums Traktopera, kas šogad piedzīvoja jau trešo iestudējuma interpretāciju. Arī attiecībā uz izrā­des nosaukumu šajās dienās nācās dzirdēt vairā­kas interpretācijas – Traktor-opera, Traktor-pera, un pat Trak-opera, kas nedaudz uzjautrināja. Katrā ziņā nopriecājos, ka izrāde iekļauta arī šā gada programmā, jo iepriekš nebija sanācis to re­dzēt. Smilšu krāvumos, vasaras svelmē un trakto­ru pavadībā aktieri Rūdolfs Apse, Matīss Budovs­kis un Rihards Zelezņevs atainoja, cik būtiska jebkurā procesā ir līdzdalība. Reizē radās melan­holiska nolemtības sajūta par indivīda bezspēcī­bu dabas un pasaules priekšā, ko paspilgtina gan scenogrāfa Andra Eglīša vizuālais redzējums, gan komponista Toma Auniņa mūzika, kuru festivāla pirmajā dienā bija iespējams dzirdēt arī albuma prezentācijā un noskaņoties gaidāmajam. Un iz­rādē visi elementi salikās kopā, radot fizisku un saturisku rekonstrukciju.

UZTICĒŠANĀS

Braucot mājās, domāju par to, cik patiesībā bū­tiski ir tas, ka festivāls piedāvā platformu, kurā bērnu auditorija tiek likta vienā kategorijā ar pie­augušo un tiek radīti domājoši, sirsnīgi un asprā­tīgi darbi. Itāļu režisores Katerinas Moroni un Sa­bīnes Alises Ozoliņas veidotajā poētiskajā dumpī Ziedēšana un posts tas atklājās vēl citā līmenī. Tā bija ekskluzīva iespēja aktieru vietā redzēt vietē­jos bērnus, kas tērpti maskās un lien laukā no krūmiem. Bērni, pārbaudot skatītāja pulsu, izvē­lējās savu sabiedroto, lai dotos kopīgā pastaigā/ misijā pa pilsētu. Atlika vienīgi ļauties, uzticēties un sekot. Tā bija aizraujoša un patīkama sadarbī­ba bez vārdiem, kas negaidīti aizveda bērnībā. Skatītāji kopīgi lēca tikai pa baltajām gājēju pār­ejas līnijām, skrēja lejā no kalna, spieda dzīvnie­ku pēdas uz trotuāra, dejoja un pēc griešanās uz riņķi atgūlās zemē. Kopējā noskaņa bija mistiska un patīkama. Novērtēju, cik profesionāla un or­ganiska bija skatītāju iesaiste. Tikai īsti līdz galam nekļuva skaidrs, kādēļ izrādei dots šāds nosau­kums. Jo, ja neskaita koka lapu salīdzināšanu ar plaukstu dzīves līnijām, priekšplānā izvirzījās nevis dabas vai ekoloģijas jautājumi, bet uzticē­šanās aspekts. Izrādes noslēgumā gan katram ti­ka iedota bērnu veidotā avīze Valmiera 2050, ku­rā viņi izteikuši prognozes par nākotni un lietām, kas viņus uztrauc, taču to varētu skatīt arī kā at­sevišķu radošo procesu.

Festivālā būtiski ir eksperimenti, spēles, improvizācijas un mēģinājumi kāpt ārā no līdzšinējām formām

Horeogrāfes Agates Bankavas, scenogrāfes Pamelas Butānes un dramaturģes Ances Muiž­nieces veidotā izrāde Te, bite! meistarīgi savieno­ja gan dabas, gan iesaistes elementus. Izrāde uz­reiz ievilka ar sirsnību un brīvo sajūtu, atklājot bērniem dabas bioloģisko daudzveidību un lie­kot nedaudz izkustēties. Bišu un vienlaikus bitenieku lomās Rūta Pūce, Gerda Embure un Krišjānis Strods meklēja biškrēsliņus, rozes un lavandas un devās kopīgā švenceļdancī ar skatī­tājiem. Arī paši mazākie skatītāji rotaļīgā veidā iepazina bišu nozīmi dabā un medus iegūšanas procesu. Varēja just, cik vērīgi bērni klausījās, at­bildēja uz jautājumiem un piedalījās radošajā procesā. Tā bija patīkami viegla un smaržīga ska­tīšanās pieredze bez didaktikas, kas sajūtu līmenī palika arī pēc festivāla.

SPĒLĒŠANĀS

Gadu garumā iespējams novērot, ka festivālā būtiski ir eksperimenti, spēles, improvizācijas un mēģinājumi kāpt ārā no līdzšinējām for­mām un telpām, lai apdzīvotu Valmieras pilsēt­vidi. Nevaru pat izsekot, kura Mārtiņa Eihes ie­studējuma Inišmoras leitnants interpretācija festivālā skatāma šoreiz, bet varu paust tikai sa­jūsmu par to, cik enerģisks un aktuāls šis iestu­dējums ir joprojām. Jaunajā sastāvā lomās ieju­tās Aigars Apinis, Januss Johansons, Mārtiņš Liepa, Aksels Aizkalns, Klinta Reinholde, Artis Jančevskis, Rūdis Bīviņš. Izrādes scenogrāfe Pa­mela Butāne un kostīmu māksliniece Ieva Vei­ta. Izrāde jaunās skaņās aptvēra vairākus būtis­kus iepriekšējo Martina Makdonas interpretā­ciju aspektus, vienlaikus liekot atšķirīgus uz­svarus. Izmantodami videospēļu estētikai atbil­stošas kustības, aktieri, ūdenspistolēm un asins spaiņiem bruņojušies, runā par cilvēcību un sociālpolitisko situāciju, kurai pieskaņota trā­pīga ironija un arī skarbums. Ir bauda skatīties un sekot līdzi absurdam, kas nemaz tik absurds vairs nešķiet.

Savukārt režisores Endīnes Bērziņas apjuku­ma pilnā koncertizrāde Es arī te, kas man ir jāda­ra bija kā atgriešanās pusaudžu gados. Kaut arī izrāde norisinājās svētdienas rītā un pustukšā zālē, bija dzīva sajūta. Un saprotu, kāpēc šī izrā­de tik ļoti piesaista jauniešus. Dziesmas saplūst kopā ar nopietnām tēmām, eksistenci un pārdo­mām. Aktieri Inese Pudža, Sabīne Alise Ozoliņa, Endīne Bērziņa, Hugo Puriņš un Kārlis Artejevs organiski iejūtas mūzikas grupas biedru lomās un Ievas Stalšenes veidotajā scenogrāfijā.

Prieks, ka arī režisora Kārļa Krūmiņa veidotā laikmetīgā masku komēdija Sapņotāji tikusi līdz Valmierai un festivāla Studentu šķūnim. Tā turpi­na festivāla spēles un spēlēšanas motīvu, ļaujot jaunajiem LKA Dramatiskā teātra aktiera māk­slas absolventiem iekļauties festivāla atmosfērā. Tik daudz cilvēku, kuri vēlas tikt iekšā izrādē, ne­biju redzējusi. Bet tas arī ir saprotams, jo pati ar lielu interesi skatījos šo komēdiju otrreiz. Priecā­jos, ka arī Spēlmaņu nakts žūrija to pamanījusi un nominējusi kā mazās formas izrādi. Un kaut gan izrāde krietni atšķīrās no Tabakas fabrikā re­dzētās un ne līdz galam nostrādāja visi impulsi, tāpat baudīju asprātīgo un profesionālo aktier­spēli.

Kopējo atmosfēru kā vienmēr vislabāk varēja izjust festivāla bārā Uguntiņa, kur pulcējas māk­slinieki, skatītāji un teātra interesenti. Nedaudz gan pietrūka Kurtuves atmosfēras. Interesanti bi­ja arī redzēt fotogrāfijas un mākslas izstādes, ku­rā fiksēta festivāla attīstība desmit gadu laikā. Tomēr visvairāk no festivāla atmiņā paliek jubile­jas deju nakts kopā ar Jakob Noiman Festival band un Valmieras teātra jauno aktieru ansambli Tarakāni, kas deva neizsakāmi sirsnīgu un dzīvu enerģiju un kopības sajūtu.

Jau kļuvis par tradīciju rezervēt pirmo augus­ta nedēļu izrāžu pilnām dienām un sarunām ar domubiedriem. Par to lielais paldies festivāla idejas autoriem Reinim Suhanovam, Jānim Zno­tiņam un visai radošajai komandai. Ceru, ka šī tradīcija saglabāsies un desmit gadu jubileja būs sākums kaut kam jaunam.