Šajā pasaulē mēs redzam harmonisku, laimīgu ģimeni – Marija Linarte (Ziednese) un Vilis Daudziņš (Zalktis) dabas klēpī. Foto – Jānis Deinats

«Zalkša līgava» digimodernisma ķetnās

Aspazijas lugas iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

Kad britu kultūras kritiķis Alans Kērbijs, pētīdams to, kā jaunās tehnoloģijas ietekmē un saārda postmodernos uzstādījumus,  radot mūsdienu kultūrā jaunas formas un apveidus, pieteica savu digimodernisma teoriju, viņš, visdrīzāk, pat iedomāties nevarēja, cik košos prakses ziedos viņa teorija saplauks arī Baltijas teātra telpā. Igauņu režisors Tīts Ojaso ar savu nu jau izirušo teātri NO99 un Igaunijas Dramatiskā teātra vadītāja Hendrika Tomperes juniora meklējumi, pieredzējušā lietuviešu režisora Oskara Koršunova un jaunā infant terrible vai «tehnoloģiju laikmeta iedzimtā» (kā viņu nodēvējusi latviešu kritiķe Vēsma Lēvalde) Artūra Areimas eksperimenti – uzskaitījumu varētu  turpināt. No latviešu režisoriem pēdējos gados visnoturīgāko interesi par jauno tehnoloģiju izmantojumu apliecinājusi Inga Tropa, un arī savu pirmo režijas darbu Jaunajā Rīgas teātrī – iestudējumu pēc Aspazijas lugas Zalša līgava – viņa veidojusi kā vērienīgu multimediālu uzvedumu.

Ainu pie galda var uztvert arī kā parodiju par Svēto vakarēdienu – visi mīļie, jaukie cilvēki pamazām pārvēršas rijīgos dzīvniekos. Foto – Jānis Deinats

Par lugas tapšanu un iepriekšējo dzīvi

Luga nav no Aspazijas pazīstamākajiem darbiem un arī uzvesta tikusi reti. Pēc pirmuzveduma Nacionālajā teātrī (1928), ko režisors Aleksis Mierlauks veidoja tradicionālā reālpsiholoģiskā teātra stilā, Mirdzas Šmithenes Ziednesi ietērpjot tautiskā bruncī un izpelnoties recenzentu aizrādījumus par zemūdens ainu ilustratīvismu, lugu «kustinājuši» galvenokārt amatierkolektīvi un entuziasti. Tā uzvesta Jelgavas Tautas teātrī, Latvijas Kultūras koledžā. Savukārt Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros jauniešu teātra studija pēc lugas motīviem bija izveidojusi aizraujošu, mūsdienīgu izrādi – datorspēli ar Zalkti kā «bosu» un tamlīdzīgiem paņēmieniem. Jauniešus vadīja skolotāja Ināra Andžāne un šā muzeja ilggadējā darbiniece Aija Magone, kas abas ir arī dzejnieces daiļrades pētnieces. 

No teātra profesionāļiem pirmais, kas ierunājās par to, ka Aspazijas jaudīgā luga ir nepelnīti aizmirsta, bija režisors Viktors Jansons. Viņš izveidoja radiouzvedumu divās daļās (1. daļa – Virszemes dzīve, 2015, 2. daļa – Zemūdens dzīve, 2016) ar Gunu Zariņu kā Ziednesi, Guntaru Grasbergu kā Saulgaiti, Ģirtu Krūmiņu kā Zalti un Lidiju Pupuri kā Augloni un ar brīnišķīgu Jāņa Ķirša mūziku, skaņu partitūru un dziedājumiem grupas Framest izpildījumā. Radās spēcīgs, stilistiski tīrs un izturēts, emocionāli dziļi uzrunājošs darbs.

Kālab teātra praktiķi ir vairījušies no šīs lugas un nebūt nav karsti kārojuši to iecelt  saulītē? 

Runājot par Zalša līgavu, nevar nepieminēt, ka sākotnēji bija paredzēts, ka ar šo tēmu un sižetu strādās Rainis. Aspazijai jau jaunībā, lasot Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa pseidoromantisko poēmu Zalkša līgava, bija radies impulss drāmas sacerēšanai. Šveices trimdas laikā viņas rokās nonāk Ata Ķeniņa mēnešraksts Zalktis, kurā publicēta dzejnieka Fallija tāda paša nosaukuma jutekliski piesātinātā poēma, taču Aspazija vairākkārt rosina pie lugas ķerties Raini, jo uzskata, ka viņam izdosies uzrakstīt vērienīgāku, simboliskāku drāmu.  Dzejniekiem ir atsūtīti visi seši biezie sējumi ar Anša Lerha-Puškaiša pasakām, tostarp arī  Zalkša pasaku, un viņi kopā studē arī senās Ēģiptes, Indijas un Ķīnas mītus. Rainis šo darbu bija iecerējis veidot kā saules mītu ar čūsku kā pazemes valdnieku un sauli kā tās līgavu, tēlojot zemes un debesu nepārvaramo pretstatu. Atgriezies dzimtenē, savās radāmajās domās 1921. gada 6. novembrī Rainis, jau būdams Nacionālā teātra direktors, ir ieskicējis lugas galvenās idejas un pat praktiski izveidojis plānojumu pa ainām ar galvenajiem notikumiem. Pie idejas par saules mītu un Zalkti viņš vairākkārt atgriežas arī savās dienasgrāmatās 1924. un 1925. gadā, uzsverot, ka visas šīs ieceres, kā arī svešzemju mītus par Persefoni, Gilgamešu un citus viņi apspriež kopā ar Iniņu (tas ir, Aspaziju), prātojot: «Kas augstāks vajadzīgs, kas būtu mūsējs!» (1925. gada 14. martā.)

Vai Rainis lugā ir Saulgaits vai Zaltis? Visdrīzāk – abi

Tomēr Rainim, kā Aspazija izsakās, «nāca dažādi notikumi starpā», un dzejniece kādā 1927. gada rudens dienā pati sāka lugu rakstīt un arī to pabeidza. Darbā, kas tika nodēvēts par Zalša līgavu, izmantojot Aspazijas dzimtajā Zemgales pusē lietoto apvidvārdu zalkša apzīmēšanai, protams, ir saglabājušās abu dzejnieku kopīgo meklējumu pēdas. Te saskatāmas atskaņas no sengrieķu mīta par pazemes valdnieka Aīda nolaupīto Persefoni, Zeva un auglības dievietes Dēmetras meitu, no babiloniešu mitoloģijas – par mīlestības un auglības dievietes Astartes nokāpšanu ellē. Saskatāma līdzība ar seno ēģiptiešu saules dievu Ra, kura laivai ir čūskas forma. Viņš pazemes valstībā pārvēršas par dievu Ozīrisu, lai rītausmā atkal virszemē pārvērstos par Saules dievu. Aspazijas darbā ir gan čūsku laiva, gan Zaltis kā senā dievība, kurš spēj pārvērsties cilvēkā un varenā valdniekā. Un, protams, te atspoguļojas arī baltu mitoloģija – gan Aspazijai zināmā, populārā lietuviešu pasaka Egle – zalkšu karaliene, gan citi darbi un pētījumi.

Žurnāli